Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Nolaizdamies līdz mīlestības intrigai ar vienkāršu galma dāmu, viņš sagaidīs tikai nosodījumu un izsmieklu pat no sava niecīgākā pavalstnieka. Viņš zaudēs savu neaizskaramības un nekļūdīguma oreolu. Nolaizdamies līdz pelēkajai ikdienai, viņš neizbēgami tiks pakļauts tās sīkajiem uztrau­kumiem.

Vārdu sakot, pārvērst karali dievu par vienkāršu mirstīgo, aizskart viņa sirdi vai pat personu, tāpat kā jebkuram no viņa pavalstniekiem, nozīmētu dot briesmīgu triecienu Ludviķa lepnumam un diženumam: aiz­skart viņa patmīlību bija vieglāk, nekā izraisīt mīlestību.

Princese bija gudri izplānojusi atriebību un, kā mēs redzējām, tā sa­sniedza mērķi.

Tomēr lasītājam nevajag domāt, ka princesei piemita viduslaiku va­roņu vētrainās kaislības, vai arī viņa skatīja pasauli pārāk drūmās krāsās; gluži otrādi, būdama jauna, gracioza, asprātīga, koķeta, ar tieksmi uz ie­mīlēšanos, gan vairāk pateicoties iztēlei un godkārībai, nevis sirds tiek­smēm, princese ievadīja īslaicīgu un vieglu baudu laikmetu, kas turpi­nājās simt divdesmit gadus — no septiņpadsmitā gadsimta vidus līdz as­toņpadsmitā gadsimta pēdējam ceturksnim.

Tātad princese redzēja vai iedomājās, ka redz lietas to īstajā gaismā; viņa zināja, ka karalis, viņas dižciltīgais radinieks, pirmais smējās par kautrīgo Lavaljēru, un Henriete uzskatīja, ka viņa paradumos neietilpst mīlestība uz būtni, kas izsaukusi viņa izsmieklu, kaut arī tikai uz mirkli.

Un vai tad sardzē nestāvēja patmīlība, dēmons, kam ir tik liela loma dramatiskajā komēdijā, ko sauc par sievietes dzīvi? Vai tad patmīlība viņai nekliedza, nečukstēja, neteica pusbalsī un visdažādākajos veidos, ka viņu — jaunu, skaistu, bagātu un vēl princesi — nevar pat salīdzināt ar nožēlojamo Lavaljēru, tiesa, arī jaunu, bet nepavisam ne tik skaistu un galīgi nabagu? Te nav nekā dīvaina; ir taču zināms, ka pat visizcilākie raksturi izjūt lepnu prieku, salīdzinādami sevi ar saviem tuvākajiem.

Varbūt lasītājs vēlas zināt, ko princese gribēja panākt ar šo smalki izplānoto uzbrukumu? Kāpēc viņa patērēja tik daudz spēku, ja nevaja­dzēja nopietni domāt par to, kā izspiest karali no vēl tik naivas sirds, kuru viņš domāja iekarot? Kāpēc princesei vajadzēja Veltīt tādu uzmanību Lavaljērai, ja viņa no tās nebaidījās?

Nē, princese nebaidījās no Lavaljēras, jo viņa nebija vēsturnieks, kurš zina visu un saskata nākotni vai, pareizāk, pagātni; princese nebija arī ne pareģis, ne sibilla*, tāpat kā jebkurš cits, viņa nespēja izlasīt baigo un liktenīgo nākotnes grāmatu, kuras slepenās lappuses slēpj svarīgākos notikumus.

Nē, princese tikai vēlējās pārmācīt karali par viņa noslēpumainību, kas piederas tikai sievietēm. Viņa gribēja pierādīt, ka tādā gadījumā, ja viņš izmantos līdzīgus ieročus uzbrukumam, tad viņa kā gudra un dižcil­tīga sieviete pratīs atrast savas iztēles arsenālā aizsardzības ieročus, ar kuriem var atsist triecienu, pat ja to dotu karaļa roka.

Turklāt viņa gribēja Ludviķim pierādīt, ka šādos karos nav karaļu, vai vismaz, ka viņi, cīnīdamies par sevi kā parasti mirstīgie, jau pie pirmā trieciena riskē pazaudēt savu kroni; un beidzot, ja karalis tikai ar savu parādīšanos vien domā panākt, ka visas galma dāmas viņu dievina, tad tā ir pārdrošība, kas aizvaino augstākstāvošas sievietes, un lielībniekam, kas pārāk slien degunu gaisā, šī mācība noderēs.

Sibillas — pareģes senajā Grieķijā. Kā stāsta leģenda, viena no viņām — Kūmas sibilla — piedāvāja Romas valdniekam Tarkvīnijam Lepnajam par dārgu cenu nopirkt deviņas pareģojumu grāmatas (sibillas grāmatas). Valdnieks atteicās, un viņa sešas grā­matas sadedzināja. Tad Tarkvīnijs nopirka trīs atlikušās par to pa­šu cenu un pavēlēja tās slepeni glabāt Kapitolijā.

Bez šaubām, tādas bija princeses domas par karali.

Pats notikums bija mazsvarīgs.

Saskaņā ar šiem apsvērumiem viņa ietekmēja galma dāmas un visos sīkumos sagatavoja tikko nospēlēto komēdiju.

Karalis bija galīgi apstulbis. Kopš viņš bija atbrīvojies no Mazarīni aizbildniecības, Ludviķis pirmo reizi sajuta, ka pret viņu izturas kā pret vienkāršu mirstīgo.

Pavalstnieku familiaritāte radīja vēlēšanos atriebties. Cīņa dod jaunus spēkus.

Bet cīnīties ar sievietes uzbrukumiem, ļaut, lai viņu izsmej kaut kādas provincietes, kuras laikam tikai tāpēc ieradušās no Bluā — tas jaunajam karalim Šķita vislielākais negods, viņa godkāre smagi cieta, jo to stiprināja pārliecība par savām labajām īpašībām un karaļa varu.

Viņš neko nedrīkstēja darīt: ne izteikt pārmetumus, ne izraidīt, pat ne izrādīt neapmierinātību.

Ja viņš izrādīs neapmierinātību, tad atklās, ka viņu, tāpat kā Hamletu, ievainojusi izsmiekla asā bulta.

Dusmoties uz sievietēm — cik pazemojoši, it īpaši, ja šīs sievietes var atriebties ar smiekliem!

O, kaut šajā intrigā nebūtu iesaistītas tikai sievietes, bet arī kāds galminieks, ar kādu baudu Ludviķis XIV viņu ieslodzītu Bastīlijā!

Bet arī šajā gadījumā karaļa niknumu atvēsināja daži apsvērumi.

Ja tavā rīcībā ir armija, cietumi un gandrīz vai dievišķa vara, tad izmantot to, lai apmierinātu sīkas dusmas, ir necienīgi ne tikai karalim, bet arī parastam cilvēkam.

Tātad atlika vienīgi klusējot norīt aizvainojumu, saglabājot sejā pa­rasto labsirdības un laipnības izteiksmi.

Nepieciešams pret princesi izturēties draudzīgi, it kā nekas nebūtu noticis. Draudzīgi!… Un kāpēc gan ne?

Princese vai nu bija nepatīkamā gadījuma vaininiece vai arī tā pasīva novērotāja.

Ja viņa to ir sarīkojusi, tas ir pārdroši, bet vai tas viņas situācijā nebija pilnīgi dabiski?

Kas ielauzās viņas medusmēneša saldākajos mirkļos un čukstēja viņai par mīlestību? Kas uzdrošinājās cerēt uz laulības pārkāpšanu, pat vēl vairāk — asinsgrēku? Kurš savas karaliskās visvarenības apziņā jaunajai sievietei sacīja: „Ne no kā nebaidieties, mīliet Francijas karali, viņš stāv augstāk par visu, viena viņa rokas kustība ar scepteri pasargās jūs no visiem un pat no jūsu sirdsapziņas pārmetumiem?"

Tad nu jaunā sieviete ieklausījās karaļa runās un piekāpās kārdinā­juma balsij, un tagad, upurējusi savu godu, tika atalgota ar neuzticību, kas bija vēl jo vairāk apvainojoša tāpēc, ka izvēle bija kritusi uz daudz zemāk stāvošu sievieti, nevis viņu, kam bija visas tiesības uzskatīt sevi par mīlētu.

Tādēļ, pat ja princese bija šīs atriebības iedvesmotāja, viņu nedrīks­tēja par to vainot.

Ja viņa bija tikai notiekošā pasīva vērotāja, kāds iemesls karalim dus­moties uz viņu?

Vai viņai vajadzēja un vai viņa spēja apvaldīt provinciešu mēlītes? Vai viņai bija jāizrāda pārlieka centība, pārmācot trīs skuķes par ne- kautrību?

Šī spriedelēšana sāpīgi aizskāra karaļa lepnumu; turklāt, domās pār­cilājis visus apvainojumus un it kā ar to pārsējis svaigo brūci, Ludviķis XIV izbrīnījies juta, ka viņu māc jaunas, nesaprotamas, apslēptas un ne­ciešamas sāpes.

Viņš nespēja sev atzīties, ka šīs sāpes mājo viņa sirdī.

Hronistam jāizstāsta lasītājiem, ko karalis teica pats sev: viņš bija pieļāvis, ka Lavaljēras naivā atzīšanās aizkustina viņa sirdi; noticējis šai skaidrajai un nesavtīgajai mīlestībai pret cilvēku, un viņa paša sirds izrā­dījās daudz jaunāka un naivāka, nekā viņam šķita, tiecās pretī šai otrai sirdij, kas tā bija atklājusi savas tieksmes.

Tik sarežģītā parādībā kā mīlestība laikam visneparastākās ir saites, kas saista divas sirdis: tajās nav ne vienlīdzības, ne vienlaicīguma; gandrīz vienmēr viena sirds sāk mīlēt ātrāk un gandrīz vienmēr beidz vēlāk nekā otra.