Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Cst! — Lavaljēra viņas klusināja. — Man šķiet, es dzirdēju soļus.

Ātrāk niedrājos! — Montalē komandēja. — Atenaisa, pietupieties,

jūs esat pārāk gara.

De Tonē-Šarantas jaunkundze paklausīgi pieliecās.

Parādījās divi jaunekļi; nokārtām galvām viņi gāja zem rokas pa smil­šaino aleju gar krastu.

Meitenes saspiedās cieši kopā un aizturēja elpu.

— Tas ir de Giša kungs, — Montalē pačukstēja de Tonē-Šarantas jaunkundzei.

— Un tas ir Braželona kungs, — savukārt čukstēja Lavaljēra.

Abi jaunekļi tuvojās, dzīvi sarunādamies.

— Viņa tikko bija šeit, — grāfs teica. — Tas nebija nekāds spoks; es ar viņu runāju, bet laikam aizbaidīju.

— Kā?

— Ak Dievs! Es vēl nebiju attapies no visa, kas ar mani notika; viņa droši vien mani nesaprata un izbijās.

— Mans draugs, neuztraucieties. Viņa ir labsirdīga un piedos jums; turklāt viņa visu sapratīs.

— Bet ja nu viņa visu saprata pārāk labi?

— Nu un tad?

— Ja nu viņa visu izstāsta?

— Grāf, jūs nepazīstat Luīzi, — Rauls pārmeta. — Luīze ir pati pilnība. Viņai nav trūkumu.

Jaunie cilvēki pagāja garām, un viņu balsis pamazām apklusa.

— Ko tas nozīmē, Lavaljēra? — ierunājās de Tonē-Šarantas jaun­kundze. — Vikots de Braželons nosauca jūs par Luīzi. Kāpēc?

— Mēs kopā uzaugām, — de Lavaljēras jaunkundze atbildēja, — un kopš bērnības pazīstam viens otru.

— Turklāt de Braželona kungs ir tavs līgavainis, kā tas visiem zi­nāms.

— Es gan to nezināju! Vai tā ir taisnība, jaunkundz?

— Kā lai jums saka, — Luīze nosarkusi atbildēja, — de Braželona kungs parādīja man godu, lūgdams manu roku, bet…

— Kas par lietu?

— Acīmredzot karalis…

— Ko karalis?

— Karalis nevēlas dot piekrišanu Šīm laulībām.

— Kāpēc? Kāds tam sakars ar karali? — Ora dzēlīgi izmeta. — Vai tad karalim jājaucas tādās lietās?

«Politika paliek politika," kā teica Mazarīni, bet mīlestība paliek mī­lestība. Ja tu mīli de Braželona kungu un viņš tevi, tad precieties. Es dodu piekrišanu jūsu laulībām.

Atenaisa iesmējās.

— Dieva vārds, es runāju nopietni, — Montalē turpināja, — un do­māju, ka šajā gadījumā mans viedoklis ir tikpat daudz vērts kā karaļa. Vai ne, Luīze?

— Izmantosim, ka šie kungi aizgāja, — Luīze ierosināja, — pār- skriesim pāri pļavai un noslēpsimies biezoknī.

— Sevišķi vēl tāpēc, — Atenaisa aizrādīja, — ka ap pili un teātri zibinās kaut kādas ugunis, it kā gatavotos pavadīt augstības.

— Bēgsim! — visas vienbalsīgi iesaucās.

Graciozi pacēlušas garos zīda svārkus, viņas ātri pārskrēja pāri pļa­viņai, kas pletās starp dīķi un vistālāko parka daļu.

Lavaljēra bija kautrīgāka par savām draudzenēm; viņa kaunējās pa­celt augstāk svārkus un tāpēc nevarēja tik ātri paskriet kā abas pārējās.

Montalē un de Tonē-Šarantai vajadzēja viņu pagaidīt.

Tobrīd cilvēks, kas bija slēpies kārklu krūmiem apaugušā grāvī, uz­lēca kājās un metās skriet uz pili.

No tālienes atskanēja ekipāžu riteņu troksnis, rati ripoja pa blīvo ceļa granti. Tās bija karalieņu un princeses karietes, ko pavadīja daži jātnieki. Zirgu pakavi ritmiski klabēja kā Vergīlija heksametrs*.

Ratu rīboņa saplūda ar attālu mūziku; kad tā apklusa, kā sacenšoties atskanēja lakstīgalu treļļi.

Ap spārnoto dziedoni milzīgo koku tumšajā biezoknī šur tur iespī- dējās pūču acis, kas jutīgi uztvēra mūziku.

To klausījās ari stirna, iebridusi papardēs, fazāns, nometies uz zara, un lapsa savā alā.

Heksametrs — pantmērs antīkajā vārsmojumā, sešpēdu daktils. Heksametrā uzrakstīta Homēra „Iliāda" un „Odiseja", kā arī Vegīlija „Eneīda".

Pēkšņais nemiers krūmos nodeva neredzamās publikas klātbūtni.

Mūsu meža nimfas ik pa brīdim iekliedzās; tad atkal nomierinājās un smiedamās turpināja ceļu.

Tā viņas nonāca pie karaļu ozola, kas savā jaunībā bija dzirdējis In­driķis II [4] mīlas nopūtas, raidītas daiļajai Diānai de Puatjē [5] , bet vēlāk — Indriķa IV, kas ilgojās pēc skaistās Gabriēlas d'Estrē***.

Apkārt ozolam dārznieki bija ierīkojuši sūnu un velēnu soliņu, uz kura. karaļi varēja mierīgi atpūsties.

Meža klusumā meiteņu joki neviļus apklusa.

Pat visdraiskulīgākā no viņām, Montalē, ierunājās nopietni.

— Cik jauki ir atklāti par visu izrunāties, sevišķi par mums pašām, — viņa nopūzdamās teica.

— Jā, — de Tonē-Šarantas jaunkundze piebalsoja, — zem samta un briljantiem galmā vienmēr slēpjas meli.

— Es gan nekad nemeloju, — Luīze iebilda, — ja nevaru teikt patiesību, tad klusēju.

— Tā jūs ātri kritīsiet nežēlastībā, mana mīļā, — Montalē aizrādīja. — Te nav Bluā. Tur mēs vecajai princesei uzticējām visas rūpes un vē­lēšanās. Šad tad viņa atcerējās, ka arī pati kādreiz bijusi jauna. Viņa mums stāstīja par savu mīlestību uz vīru, bet mēs viņai stāstījām, ko tenko par viņas mīlestības piedzīvojumiem. Nabaga sieviete! Viņa smējās par tiem kopā ar mums; diez kur viņa ir tagad?

— Ak, Montalē, lielā smējēja, — Luīze iesaucās, — tu atkal nopūties; mežs tevi noskaņo pārāk nopietni.

— Mīļās draudzenes, — Atenaisa iebilda, — jums nav ko žēlot dzīvi Bluā; te arī mums neklājas slikti. Galmā vīrieši un sievietes pavisam brīvi runā par tādām lietām, kuras mātes, aizbildņi un sevišķi jau garīdznieki stigri jo stingri aizlieguši pieminēt. Tas taču ir jauki, vai ne?

— Ak, Atenaisa! — Luīze nosarkusi izdvesa.

— Šodien Atenaisa ir atklāta. Izmantosim to, — Montalē ieteicās.

— Izmantojiet vien; šovakar no manis varat izdibināt vislielākos no­slēpumus.

— Ak, ja de Montespana kungs būtu kopā ar mums! — Montalē izmeta.

— Jūs domājat, ka es mīlu de Montespana kungu? — meitene vai­cāja.

— Viņš ir īsts skaistulis.

— Jā, man tas ir ļoti svarīgi.

— Redziet nu.

— Vēl vairāk: no visiem vīriešiem šeit viņš ir pats skaistākais, pats…

— Kas tur bija? — Luīze viņu pārtrauca, pielēkdama kājās.

— Droši vien stirna meklē ceļu biezoknī.

— Es baidos tikai no cilvēkiem, — Atenaisa teica.

— Kad tie nav līdzīgi de Montespana kungam?

— Pietiek mani kaitināt… De Montespana kungs patiešām aplido mani, bet tas vēl neko nenozīmē. De Giša kungs, piemēram, lakstojas ap princesi.

— Nabadziņš! — Luīze izdvesa.

— Kāpēc?… Man šķiet, ka princese ir diezgan skaista un ieņem pie­tiekami augstu stāvokli.

Lavaljēra strauji papurināja galvu.

— Kad mīl, — viņa sacīja, — tad nevis skaistuma vai augsta stāvokļa dēļ, pats svarīgākais ir cilvēks, viņa domas, dvēsele.

Montalē skaļi iesmējās.

— Dvēsele, domas — cik cēli! — viņa zobojās.

— Es runāju tikai par sevi, — Lavaljēra atteica.

— Cēlas jūtas! — vēsi un mazliet aizbildnieciski noteica Atenaisa.

— Vai jūs šīs jūtas nepazīstat, jaunkundz? — Luīze vaicāja.

— Ļoti labi pazīstu; es tomēr turpināšu. Kā lai žēlo cilvēku, kurš lakstojas ap princesi? Pats vainīgs.

— Nē, nē, — Lavaljēra viņu pārtrauca, — princese rotaļājas ar jūtām kā mazs bērns ar uguni, nesaprazdama, ka viena dzirkstele var node­dzināt veselu pili. Viņai pietiek ar to, ka spīd. Viņa vēlas, lai visa viņas dzīve nepārtraukti būtu prieka un mīlestības pilna. De Giša kungs viņu mīl, bet viņa neatbildēs šai mīlestībai.