Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Karalis pabeidza savu tualeti ap deviņiem. Viņš parādījās vaļējā, ar ziediem un zaļumiem rotātā karietē.

Karaliene novietojās brīnišķīgi skaistā teātrī uz lieliskas estrādes, kas bija uzcelta dīķa malā.

Piecās stundās galminieki salika kopā visas teātra sastāvdaļas, tapsē­tāji paveica savu darbu, pirotehniķi apgaismoja visu ar neskaitāmām ugu­nīm.

Debesis bija pilnas zvaigznēm, tajās nebija ne mākonīša. Šķita, pati daba palīdz karaļa fantāzijai. Pār teātri jumta vietā pletās debesu velve, aiz priekšējām dekorācijām mirguļoja uguns atspīdumi gludajā ūdens vir­smā, bet tālāk vīdēja zaļgani koku silueti ar kupolveidīgām lapotnēm.

Kad ieradās karalis, skatītāju zāle bija pilna; no zelta un dārgakmeņu mirdzuma tajā varēja apžilbt.

Tikai pamazām no šā mirdzuma izdalījās apburošo skaistuļu sejas.

Skatuve attēloja birzi;pa to augstu lēkāja līkkājaini fauni. Driāda tos kaitināja, un viņi dzinās pakaļ; citas driādas steidzās palīgā, un visu šo pantomīmu veidoja daudzveidīgas dejas kustības.

Kņadas kulminācijas brīdī ieradās Pavasaris ar savu svītu un ieviesa kārtību.

Pavasara līdzgaitnieki gadalaiki pavadīja viņu un atklāja dejas, skanot himnai, kuras vārdi pauda smalkus glaimus. Fleitas, obojas un vijoles tē­loja lauku ainavu.

Karaļa parādīšanās uz skatuves izraisīja aplausu vētru.

Ludviķis bija tērpies ziedu tunikā, kas maigi apkļāva viņa stalto, slai­ko stāvu. Miesaskrāsas zīda zeķes apkļāva skaisti veidotās kājas violetās kurpēs ar zaļām saitēm.

Skaistos viļņos krītoši mati, svaiga sejas krāsa, zilo acu maigais ska­tiens, smaidā izliektās lūpas — tāds tolaik bija karalis, ko ar pilnām tiesībām sauca par Amoru karali.

Viņš kustējās viegli un plūstoši, it kā nevis dejotu, bet lidinātos gaisā.

Tas bija spožs uznāciens. Aiz viņa parādījās grāfs de Sentanjans, kurš acīmredzot steidzās pie karaļa vai princeses.

Princesei bija gara kleita, tik viegla un caurspīdīga, ka reizēm zem tās pavīdēja ceļgals un viņas mazā kājiņa, apauta zīda kurpītē. Bakhanšu svītas pavadībā viņa jautri tuvojās vietai, kur bija jāuzsāk deja.

Aplausi bija tik ilgstoši, ka grāfs paguva pieiet karalim, kas stāvēja dejas pozīcijā.

— Ko jūs vēlaties, Sentanjan? — Pavasaris noprasīja.

— Ak Dievs, jūsu majestāte neiedomājās par Augļu deju, — šļupstē­ja nobālušais galminieks.

— Nē, es atceros; tā ir izmesta.

— Nē, valdniek. Jūsu majestāte nedeva tādu rīkojumu, un muzikan­tiem tā ir palikusi.

— Slikti, — karalis nomurmināja. — To nav iespējams nodejot, jo nav de Giša kunga.

— Valdniek, veselas piecpadsmit minūtes skanēs tikai mūzika bez dejām. Tas iznīcinās visu baletu. Orķestris gan varētu šo vietu izlaist. Bet lieta tā, valdniek…

— Kas tad vēl?

— De Giša kungs ir šeit…

— Šeit? — karalis sarauca uzacis. — Viņš ir šeit? Vai jūs esat par to pārliecināts?

— Deju kostīmā, valdniek. Paskatieties pa labi. Grāfs gaida.

Karalis juta, ka pietvīkst.

Viņš strauji pagriezās. Patiešām, pa labi no viņa, izceldamies ar savu skaistumu, Vertumna kostīmā stāvēja de Gišs, gaidīdams, kad karalis pa­skatīsies uz viņu, lai uzsāktu sarunu.

Grūti aprakstīt karaļa pārsteigumu, prinča izbrīnu, kurš sāka dīdīties savā ložā, sačukstēšanos zālē un publikas satraukumu, princeses uztrau­kumu, ieraugot savu partneri.

Karalis klusēdams stingi skatījās uz grāfu.

De Gišs pienāca pie viņa, godbijīgi paklanījās un sacīja:

— Valdniek, jūsu padevīgais kalps šodien ieradies jūsu dienestā, tā­pat kā ierastos kaujas laukā. Ja nebūtu šīs Augļu dejas, karalis pazaudētu labāko ainu no sava baleta. Es negribēju, lai karaļa mākslas skaistums un elegance ciestu manis dēļ. Es pametu savus fermerus un ierados palī­gā savam karalim.

Katrs vārds šajā runā bija pārdomāts un daiļrunīgs. Karalim patika prasmīgie glaimi, un viņu pārsteidza runātāja vīrišķība. Viņš tikai noteica:

— Es jums neliku atgriezties, grāf.

— Protams, valdniek, bet jūsu majestāte arī nepavēlēja man palikt

tur.

Karalis juta, ka laiks aiziet. Vēl mirklis, un viss būtu sabojāts.

Turklāt karaļa sirds bija laimes pārpilna. Viņš smēlās iedvesmu prin­ceses daiļrunīgajā skatienā.

Henrietes skatiens it kā teica:

— Uz jums taču ir greizsirdīgi. Izgaisiniet aizdomas. Kas baidās no diviem sāncenšiem, faktiski nebaidās ne no viena.

Princeses veiklā iejaukšanās izlēma visu.

Karalis uzsmaidīja de Gišam.

No šīs mēmās sarunas Gišs nekā nesaprata. Viņš tikai ievēroja, ka princese cenšas neskatīties uz viņu. Saņēmis apžēlošanu, viņš uzskatīja, ka tas ir princeses nopelns. Karalis bija apmierināts. Princis vienīgais neko nesaprata.

Sākās balets. Tas bija lielisks.

Vijoles iedvesmoja karaliskos dejotājus, tam laikam raksturīgā naivā pantomīma — tās naivitāti vēl vairāk izcēla dižciltīgo aktieru viduvējais izpildījums — atplauka visā pilnībā, un zālē sēdošie dedzīgi aplaudēja.

De Gišs staroja, bet tie bija galma saulītes stari, kam pietika ar otr­šķirīgu lomu.

Viņu nesatrauca panākumi, kurus nenovērtēja princese; viņš sapņoja tikai par to, kā no jauna iekarot viņas labvēlību.

Turpretim princese pat nepaskatījās uz de Gišu.

Pamazām satraukums aptumšoja visu viņa prieku un mirdzumu: kājas sāka grīļoties, rokas neklausīja, galva bija kā apstulbusi.

No šā brīža karalis kļuva par īsto kadriļas vadītāju.

Viņš pameta skatienu uz savu uzvarēto sāncensi.

De Gišs vairs pat nelīdzinājās galminiekam; viņš dejoja slikti un neiz­teiksmīgi; drīz vien viņš vispār pārstāja dejot. Karalis un princese triumfēja.

Mirkli karalis izbaudīja savu pilnīgo triumfu.

Tad viņš pagriezās, lai paskatītos uz princesi un nedaudz pajūsmotu arī par viņu.

Iespējams, ka jaunībā cilvēki mīl dedzīgāk un karstāk nekā brieduma gados, bet arī visas citas jūtas tad izpaužas tikpat spēcīgi, un patmīlība nav mazāka kā mīlestība, turpretim ap trīsdesmit vai trīsdesmit pieciem gadiem mīlestība pārņem visu cilvēku.

Ludviķis atcerējās arī princesi, bet vairāk domāja par sevi; Henriete domāja tikai par sevi un par karali pat neiedomājās.

Valdnieku romānam un egoismam par upuri krita de Gišs.

Visiem dūrās acīs nabaga grāfa uztraukums un apmulsums.

Sākumā vairums viņa izgāšanos baletā iztulkoja kā galminieka viltību. Vērīgākie, bet tādu galmā nekad netrūkst, ātri noprata, ka tur kaut kas nav kārtībā.

Beidzot viss noslīka aplausu vētrā. Karalienes pauda visžēlīgu at­balstu, publika — skaļu sajūsmu. Karalis aizgāja pārģērbties, un de Gišs, atstāts vienatnē, piegāja pie princeses. Viņa sēdēja skatuves dibenplānā, gaidīdama savu otro iznācienu un jau iepriekš izbaudīdama jaunu trium­fu. Nav nekāds brīnums, ka viņa apkārt neko neredzēja vai arī izlikās, ka neredz.

Redzēdamas, ka tuvojas de Gišs, divas driādu kostīmos tērptas gal­madāmas tālredzīgi izgaisa.

De Gišs pienāca tuvāk un paklanījās viņas karaliskajai augstībai.

Viņas karaliskā augstība — vai nu viņa šo sveicienu pamanīja vai ne — pat nepagrieza galvu.

Asinis sastinga nelaimīgā dzīslās; tik pilnīga vienaldzība viņu apstul­bināja. Viņš taču bija tālu, nezināja nekā no notikušā un nevarēja to paredzēt.