Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Princese apklusa un novērsa acis.

— Princis ir greizsirdīgs! — viņa klusi ieminējās, bet tik valdzinošā balsī, ko nav iespējams aprakstīt.

— Jums taisnība! — karalis iesaucās.

— Jā, — princese turpināja, un viņas skatiens apsvilināja Ludviķi līdz pašai sirdij, — jūs esat pilnīgi brīvs, aizdomas nesaindē jūsu mājas dzīvi.

— Ak vai, jūs vēl nekā nezināt. Karaliene arī ir greizsirdīga.

— Marija Terēze?

— Ārprātīgi. Brāļa greizsirdību izraisījusi tieši viņa. Viņa raudājusi un žēlojusies manai mātei, dusmojusies par peldi, kas man sagādāja tādu prieku.

„Man arī," teica princeses skatiens.

— Princis dzirdēja viņu sarunu un uztvēra vārdu „banos", ko ka­raliene uzsvēra ar sevišķu rūgtumu; tas viņā radīja aizdomas. Filips iedrā­zās pie viņām, iejaucās sarunā un pateica mātei tādas lietas, ka viņa bija spiesta aiziet. Jums jācieš greizsirdīgs vīrs, bet manā priekšā parādījies un rēgojas tādas pat greizsirdības tēls — ar satūkušām acīm, iekritušiem vaigiem un sašķiebtām lūpām.

— Nabaga karalis, — princese čukstēja, viegli pieskardamās Ludviķa rokai.

Viņš aizturēja šo rociņu un pastiepa pretī princesei mirstošo tauriņu, lai varētu paspiest viņas roku slepus no skatītājiem, kas ne tik daudz medīja tauriņus kā jaunumus. Abi noliecās pār tauriņu, it kā vēlētos sa­skaitīt zeltītos plankumiņus un punktiņus uz tā spārniem.

Ne viens, ne otrs neteica ne vārda. Viņu mati sajaucās, elpa saplūda, rokas dega.

Tā pagāja piecas minūtes.

Dažus mirkļus abi jaunieši nekustējās, jo viņus bija pārņēmusi tikko dzimusī mīlestība, kas divdesmitgadīgo iztēlē rotāta ziedu vijām.

Henriete slepus paskatījās uz Ludviķi. Viņa tā .sirds dziļumos saska­tīja mīlu, tāpat kā pieredzējis ūdenslīdējs redz pērli jūras dibenā.

Viņa saprata, ka Ludviķis svārstās un varbūt pat mokās šaubās un tāpēc jāpaskubina šī slinkā vai arī pārāk kautrīgā sirds.

— Un tātad?… — viņa pārtrauca klusumu.

— Ko jūs gribat teikt? — Ludviķis jautāja.

— Es gribu teikt, ka man nāksies atgriezties pie jau pieņemtā lē­muma.

— Pie kāda lēmuma?

— Pie tā paša, ko es jau izteicu jūsu majestātei, kad starp mums notika pirmā izskaidrošanās prinča greizsirdības dēļ.

— Ko tad jūs man toreiz teicāt? — Ludviķis nemierīgi apvaicājās.

— Vai tad jūs jau esat aizmirsis, valdniek?

— Ak vai, ja tā ir vēl kāda nelaime, tad droši vien drīz atcerēšos.

— O, tā ir nelaime tikai man, valdniek, — atteica Henriete, — bet neizbēgama nelaime.

— Pasakiet taču beidzot, kas tā ir par nelaimi!

— Aizbraukšana!

— Ak Dievs, atkal šis nepielūdzamais lēmums?

— Ticiet, valdniek, es šo lēmumu pieņēmu tikai pēc smagas iekšējas cīņas. Valdniek, man ir jāatgriežas Anglijā.

— Es nekad nepieļaušu, ka jūs pametat Franciju! — karalis iesaucās.

— Un tomēr, — princese lēnprātīgi, bet apņēmīgi iebilda, — tas ir pilnīgi nepieciešams. Vēl vairāk, es esmu pārliecināta, ka tāda ir jūsu mātes griba.

— Griba! — karalis iesaucās. — Jūs izteicāt dīvainu vārdu manā klātbūtnē, dārgā māsa!

— Vai tad jūs ar prieku nepakļautos savas labās mātes gribai! — Henriete smaidīdama atbildēja.

— Dieva dēļ, beidziet; jūs plosāt manu sirdi. Jūs tik mierīgi runājat par savu aizbraukšanu…

— Man nav lemts būt laimīgai, valdniek, — princese skumji turpi­nāja, — jau kopš bērnības esmu pieradusi, ka mani skaistākie sapņi ne­piepildās.

— Vai jūs sakāt patiesību? Vai šī aizbraukšana neļautu piepildīties jūsu sirdij dārgam sapnim?

— Ja es atbildēšu, ka jā, jums tas būs mierinājums, vai ne, valdniek?

— Cictsirdc!

— Klusāk, valdniek, kāds nāk.

Karalis pārlaida skatienu visapkārt.

— Nē, — viņš atteica.

Tad, atkal pievērsies princesei, Ludviķis turpināja:

— Klausieties, Henriete, pret vīra greizsirdību taču ir vēl citi līdzekļi, ne tikai jūsu aizbraukšana, kas mani nogalinātu…

Henriete paraustīja plecus.

— Jā, jā, nogalinātu, — Ludviķis atsāka. — Es vēlreiz jautāju, vai patiešām jūsu iztēle… vai, pareizāk sakot, jūsu sirds nespēj iedvest jums citas domas?

— Ak Dievs, ko tad, pēc jūsu domām, tai būtu man jāiesaka?

— Pasakiet, kā var pierādīt cilvēkam, ka viņa greizsirdība ir nepa­matota.

— Vispirms ar to, ka nedod viņam nekādus iemeslus greizsirdībai, tas ir, mīl tikai viņu.

— Es gaidīju ko citu.

— Ko tad jūs gaidījāt?

— Griezsirdi var nomierināt, ja slēpj savas jūtas pret to, kas izraisījis greizsirdību.

— Tās ir grūti noslēpt, valdniek.

— Laimi var sasniegt tikai caur grūtībām. Kas attiecas uz mani, tad zvēru, ka, vajadzības spiests, es varu apvest ap stūri jebkuru greizsirdi, izlikdamies, ka izturos pret jums tāpat kā pret jebkuru citu sievieti.

— Tas ir slikts līdzeklis, pārāk vājš, — jaunā sieviete noteica, papu­rinādama apburošo galviņu.

— Jums grūti iztapt, dārgā Henriete, — Ludviķis neapmierināti ie­bilda. — Jūs noraidāt visu, ko es piedāvāju. Tad vismaz iesakiet kaut ko pati… Es vienmēr esmu ticējis sievietes izdomas spējai.

— Labi, es izdomāju. Vai uzklausīsiet, valdniek?

— Vai tas vēl jājautā? Jūs izlemjat manu likteni un prasāt, vai es uzklausīšu!

— Es spriežu pēc sevis. Ja es domātu, ka mans vīrs lakstojas ap citu sievieti, tad mani varētu nomierināt tikai…

— Kas?

— Vispirms man vajadzētu pārliecināties, ka viņš par šo sievieti nein­teresējas.

— Es taču nupat jums teicu to pašu.

— Jā, bet es nenomierinātos, kamēr neieraudzītu, ka viņš pievērš uz­manību kādai citai.

— Ā, es jūs saprotu, Henriete, — Ludviķis smaidīdams atbildēja. — Tas, protams, ir asprātīgs līdzeklis, bet cietsirdīgs.

— Kāpēc?

— Jūs izārstēsiet greizsirdi no aizdomām, bet ievainosit viņa sirdi. Bailes pāries, bet sāpes paliks, un tas, manuprāt, ir vēl sliktāk.

— Piekritu. Toties viņš nemanīs un neturēs aizdomās īsto vainīgo un netraucēs patiesai mīlestībai. Viņa uzmanība tiks vērsta uz to pusi, kur tā nevienam nekaitē. Citiem vārdiem, valdniek, mans līdzeklis, pret kuru jūs kā par brīnumu iebilstai, kaitē greizsirdim, bet ir derīgs mīlētājiem. Un kurš gan, izņemot jūs, valdniek, jebkad ir žēlojis greizsiržus? Tā ir īpaša slimība, kas nāk no iztēles, un, kā visas iedomu kaites, tā nav ār­stējama. Dārgo valdniek, es atcerējos mana gudrā daktera un ļoti asprā­tīga cilvēka Dolī aforismu. „Ja jums ir divas kaites," viņš mēdza teikt, «izvēlieties to, kura jums patīk, es jums to atstāju. Tā man palīdzēs tikt galā ar otru."

— Tas it labi teikts, dārgā Henriete, — karalis smaidīdams atteica. — Rīt pat cs viņam piešķiršu pensiju par šo aforismu. Tāpēc arī jūs, Hen­riete, izvēlieties mazāko ļaunumu. Jūs neko neatbildat, tikai smaidāt. Es saprotu: mazākais ļaunums ir uzturēšanās Francijā? Nu, lieliski. Šo ļau­numu es jums atstāšu, bet pats ārstēšu lielāko ļaunumu un šodien pat sameklēšu kādu, kas varētu novērst abu mūsu greizsiržu uzmanību, kuri mūs vajā.

— Cst… Šoreiz patiešām kāds nāk, — princese pačukstēja un pie­liecās, lai biezi saaugušajā zālē norautu ziediņu.

No kalna uz viņu pusi patiešām brāzās vesels bars dāmu un kavalieru. Šā uzbrukuma cēlonis bija skaista vīnogu sfinksa, kura no augšas izskatās pēc pūces, bet no apakšas tās spārniņi atgādina rožu ziedlapiņas.