Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Uzaicinu klātesošos pavadīt mani.

Sejās atmirdzēja priecīgi smaidi. Vienīgi princis joprojām bija sliktā garastāvoklī.

Pie karaļa viens pēc otra sāka nākt augstmaņi, steigdamies pateikties viņa majestātei par ielūgumu.

Pienāca de Gišs.

— Ā, grāf, — karalis teica, — cs nemaz jūs nebiju pamanījis.

Grāfs paklanījās. Princese nobālēja.

De Gišs atvēra muti, lai pateiktos.

— Grāf, — karalis pasteidzās pirmais, — pašlaik tieši ir ziemāju sē­jas laiks. Es esmu pārliecināts, ka jūsu normandiešu fermeri ļoti priecātos par jūsu ierašanos muižā.

Pēc šā cietsirdīgā gājiena karalis nelaimīgajam uzgrieza muguru.

Tagad nobālēja arī de Gišs. Viņš paspēra pāris soļu tuvāk karalim, aizmirsis, ka drīkst atbildēt tikai uz karaļa jautājumiem.

— Šķiet, ka cs īsti nesapratu, — viņš trīcošā balsī izteica.

Karalis mazliet pagrieza galvu un uzmeta de Gišam vienu no tiem

auksti vērīgajiem skatieniem, kas kā duncis ietriecās nežēlastībā kritušo sirdīs. Tad viņš lēni noskaldīja:

— Es teicu: uz jūsu muižu.

Grāfa pieri pārklāja auksti sviedri, no slābanajiem pirkstiem izslīdēja cepure.

Ludviķis pameta skatienu uz māti, lai nodemonstrētu viņai savu abso­lūto varu. Viņš saskatīja arī brāļa triumfējošo skatienu un pārliecinājās, ka tas ir apmierināts ar atriebību.

Beidzot viņa acis apstājās pie princeses.

Princese smaidīdama sarunājās ar de Noaijas kundzi.

Viņa neko nebija dzirdējusi vai arī izlikās neko nezinām.

Ševaljē de Lorēna neatlaidīgais, naida pilnais skatiens līdzinājās tara- nam, kas sagrauj visus šķēršļus.

De Gišs palika viens karaļa kabinetā. Pārējie bija izklīduši.

Nelaimīgā acu priekšā rēgojās ēnas.

Ar milzīgu gribasspēku viņš savaldījās un steidzās uz mājām, kur viņu gaidīja Rauls, ko neatstāja drūmas priekšnojautas.

— Nu kā? — viņš izdvesa, ieraudzījis, ka draugs ienāk nedrošā gaitā un apkārt klīstošu skatienu.

— Jā… tiesa… jā…

Neko vairāk de Gišs nespēja izteikt. Viņš vienkārši bezspēcīgi sabru­ka krēslā.

— Bet viņa?… — Rauls jautāja.

— Viņa?… — nelaimīgais iekliedzās, dusmās paceldams pret debesīm dūri. — Viņa!..

— Ko viņa dara?

— Smejas.

To pateicis, nelaimīgais izraidītais pats sāka histēriski smieties un no­krita augšpēdus. Viņš bija iznīcināts.

Jau četras dienas Fontenblo krāšņajos dārzos nenorima svinības un jautrība.

Kolbēra kungs bija apkrauts ar darbiem: no rītiem viņš uzskaitīja nakts izdevumus, dienās stādīja programmas, aprēķināja izmaksas, pie­ņēma cilvēkus un apmaksāja rēķinus.

Kolbēra kungs bija saņēmis četrus miljonus un tērēja tos saprātīgi un taupīgi.

Viņu šausmināja izdevumi par mitoloģiju. Katrs satīrs un driāda* iz­maksāja ne mazāk kā simt livrus dienā. Kostīmi vien maksāja trīssimt livrus.

Katru nakti uguņošana līdz ar sēru un pulveri izkūpināja gaisā simt tūkstošus livru. Iluminācija dīķa krastos izmaksāja trīsdesmit tūkstošus liv­ru. Tika rīkotas pieņemšanas dažādām fantastiskām personām.

Princese bija svētku valdniece un atbildēja uz dažādu nepazīstamu tautu delegāciju apsveikuma runām: tur bija garamanti, skiti, hiperborieši, kaukāzieši un patagonieši**, kas iznira viņas priekšā kā no zemes. Karalis katram šo tautu pārstāvim dāvināja briljantus un dažādas dārgas mantas.

Delegācijas deklamēja dzejoļus, kuros karalis bija salīdzināts ar sauli, bet princese ar mēnesi. Karalienes un princi neviens pat nepieminēja, it kā karalis būtu precējies nevis ar Austrijas Mariju Terēzi, bet Anglijas Henrieti.

Laimīgais pāris bija sadevies rokās, viegli spieda viens otra roku un baudīja vispārējo pielūgsmi kā nektāru.

Fontenblo visi brīnījās, kā princese pēkšņi ieguvusi tādu varu pār karali.

Ludviķis smēlās iedvesmu princeses acīs, meklēja tur atbalstu savām vēlmēm un izbaudīja viņas prieku.

Driādas — grieķu mitoloģijā meža nimfas, Zeva un koku meitas. Grieķu mitoloģijā nimfas iemiesoja dabas stihijas. Garamanti — tautas, kas dzīvoja Centrālāfrikā senās Romas laikā. 19. gadā romiešu karavadonis Kornēlijs Galbs iekaroja viņu gal­veno pilsētu Garamu (Džermu).

Skiti — kopīgs apzīmējums vairākām ciltīm, kas piederēja pie atšķirīgām etniskām grupām un 8. — 2. gs. p. m. ē. dzīvoja gal­venokārt Melnās jūras ziemeļu krastā, pie Dņepras un Donas, kā arī Vidusāzijā un tagadējās Kazahstānas teritorijā. Hiperborieši — grieķu reliģijā sākotnēji Apollona tempļa dārglietu glabātāji. Pēc tam no šā kulta radās mīti par mūžīgi jaunu tautu, kas dzīvo «viņpus ziemeļvēja".

Patagonieši («lielkājainie") — sākotnēji Magelāna ekspedīcija (16. gs.) tā dēvēja indiāņu tehuelče cilti. Vēlāk šo nosaukumu attie­cināja uz visiem Dienvidamerikas indiāņiem.

Princese juta tikai vienu: viņai vairs nav nekādu vēlēšanos un viņa ir laimīga. Tas bija noticis pēc karaļa gribas, un tā princis, otrā persona valstī, palika tikai par trešo.

Viņš jutās vēl sliktāk nekā tajās dienās, kad de Giša muzikanti spē­lēja pie princeses. Toreiz princis vismaz varēja iedzīt bailes tam, kas viņu kaitināja.

Patriecis ienaidnieku, pateicoties karaļa atbalstam, princis juta, ka vi­ņa sirdi tagad spiež daudz smagākas rūpes nekā agrāk.

Katru nakti princese atgriezās savos apartamentos galīgi pārguruši.

Izjādes, peldēšanās Sēnā, izrādes, pusdienas koku paēnā, balles lielā kanāla krastos, koncerti — tas varēja nogāzt no kājām varenu šveicieti, ne tikai vāju, trauslu sievieti.

Pieņemsim, ka dejās, koncertos, pastaigās sieviete ir daudz izturīgāka par visbrašāko princi. Tomēr arī sievietes spēki nav neierobežoti.

Princim netika dots prieks redzēt princesi pat vakaros, kad viņa at­brīvojās no savas karaliskās varenības sloga.

Princesei bija ierādīti apartamenti karaļa paviljonā kopā ar jauno ka­ralieni un karaļa māti.

Ševaljē de Lorēns, protams, neatstāja princi un pa pilienam vien pili­nāja žulti viņa svaigajās brūcēs.

Sākumā pēc de Giša aizceļošanas princis atplauka un kļuva priecīgs, bet jau pēc trim dienām Fontenblo atkal ieslīga melanholijā.

Kādu dienu ap diviem princis, kas bija vēlu piecēlies un veltījis savai tualetei vēl vairāk laika nekā parasti, atcerējās, ka šai dienai vēl nekas nav plānots. Viņam iešāvās prātā doma sapulcināt savu galmu un aizvest princesi vakariņās uz Morē, kur viņam bija skaists ārpilsētas nams.

Viņš devās uz karaļa paviljonu, lai realizētu savu nodomu, un bija ļoti pārsteigts, nevienu nesastapis.

Durvis pa kreisi veda uz princese, pa labi — uz jaunās karalienes istabām.

Sievas istabā viņš no šuvējas, kas tur strādāja, uzzināja, ka ap vien­padsmitiem visi devušies peldēties uz Sēnu, ka šī pastaiga izvērsusies par īstiem svētkiem, un visas galma ekipāžas gaidījušas pie parka vārtiem.

«Veiksmīga doma!" princis nodomāja. «Šausmīgi karsts, un es arī lab­prāt izpeldētos."

Viņš pasauca kalpotājus. Neviens neieradās.

Viņš devās uz novietni, kur. stāvēja karietes.

Tur zirgu puisis viņam pavēstīja, ka nav nevienas karietes un nevienas ekipāžas.

Tad princis lika apseglot divus zirgus, vienu sev, otru kambarsulainim.

Zirgu puisis viņam laipni atbildēja, ka nav arī zirgu.

Bāls no dusmām, princis atkal aizsoļoja uz karaļa paviljonu un aizgāja līdz pat Austrijas Annas lūgšanu telpai.