Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Princese tik skumji un maigi paskatījās uz viņu, ka ievainoja Ludvigi pašā sirdī.

— Vai jums nav nekādu jūtu pret de Gišu? — viņš jautāja ar tādu satraukumu, kas īsti neiederējās viņa vidutāja lomā.

— Nekādu, pilnīgi nekādu.

— Tātad es varu nomierināt brāli?

— Ak, valdniek, viņu nekas nenomierinās. Neticiet, ka viņš ir greiz­sirdīgs. Viņam mani aprunājuši, un viņš saklausījies sliktus padomus. Princis pārāk viegli satraucas.

— Ja tas attiecas uz jums, nav nekāds brīnums, ka viņš uztraucas.

Princese nolaida acis un apklusa. Karalis arī. Viņš vēl joprojām neat­laida Henrietas roku.

Šīs klusuma brīdis, šķita, ilga veselu mūžību.

Princese nemanāmi atbrīvoja roku. Tagad viņa bija pārliecināta par uzvaru. Kaujas lauks piederēja viņai.

— Princis sūdzas, — karalis bikli atsāka, — ka jūs dodat priekšroku citu sabiedrībai, nevis runājat ar viņu.

— Valdniek, princis tikai apbrīno sevi spogulī un kopā ar ševaljē de Lorēnu perina dažādas nelietības pret sievietēm. Pievērsiet uzmanību, un jūs pats to redzēsiet.

— Labi, es pavērošu. Bet ko lai es saku savam brālim?

— Atbilde? Mana aizbraukšana.

— Jūs atkal atkārtojat to pašu! — karalis nepiesardzīgi iesaucās, it kā desmit minūšu sarunai būtu jāmaina princeses nodomi.

— Valdniek, es te nevaru būt laimīga, — viņa teica. — De Giša kungs traucē princim. Vai tad arī viņu izsūtīs?

— Ja vajadzīgs, kāpēc gan ne? — Ludviķis XIV laipni smaidīdams noteica.

— Nu, bet pēc de Giša kunga… starp citu, man viņa būtu žēl, jūsu majestāte, es jūs brīdinu…

— Jums viņa būs žēl?

— Bez Šaubām. Viņš ir laipns un izturas pret mani draudzīgi, izklai­dē mani.

— Ziniet, ja mans brālis jūs dzirdētu,— karalis mazliet aizskarts ie­bilda, — tad es neuzņemtos jūs samierināt un pat nemaz nemēģinātu to darīt.

— Valdniek, vai jūs varat aizliegt princim būt greizsirdīgam uz jeb­kuru? Bet de Giša kungs nebūt nav kurš katrs.

— Atkal! Varu jūs brīdināt, ka es kā labs brālis galu galā kļūšu aizdomīgs pret de Giša kungu.

— Ak, valdniek, — princese pārmeta,— es jūs lūdzu, nepārņemiet no prinča nedz viņa simpātijas, nedz aizspriedumus. Palieciet karalis. Tā būs labāk gan jums pašam, gan visiem citiem.

— Jūs esat burvīga zobgale, māsiņ, un es saprotu, kāpēc jūs dievina pat tie, ko jūs izsmejat.

— Vai tad tāpēc jūs, ko es izvēlējos par savu aizstāvi, gatavojaties pāriet manu vajātāju pusē?

— Es lai jūs vajātu? Lai Dievs pasarga!

— Tādā gadījumā, — Henrieta gurdeni turpināja, — izpildiet manu lūgumu. Atlaidiet mani uz Angliju.

— Nē, nekad! — Ludviķis XIV iesaucās.

— Tātad es šeit esmu gūstekne?

— Jā, jūs esat Francijas gūstā.

— Ko tad lai es daru?

— Ja vēlaties, māsiņ, es jums pateikšu.

— Es klausos, jūsu majestāte.

— Tā vietā, lai pulcinātu ap sevi vieglprātīgus draugus… un mulsinātu mūs ar savu divvientulību, esiet vienmēr kopā ar mums, būsim draudzīga ģimene. Nav ko iebilst, de Giša kungs patiešām ir ļoti laipns kavalieris; mums gan nav viņa prāta, bet…

— Valdniek, kam vajadzīga šī pieticība?

— Nē, es saku patiesību. Var jau būt karalis un tomēr apzināties, ka tev ir mazāk spēju patikt nekā kādam galminiekam.

— Varu apzvērēt, valdniek, ka jūs pats neticat nevienam savam vār­dam.

Karalis uzmeta princesei maigu skatienu.

— Vai jūs varat man apsolīt nepavadīt laiku kopā ar svešiniekiem jūsu istabā, bet gan dāvāt jūsu brīvos brīžus mums? Vai gribat, noslēgsim uzbrukuma un aizsardzības līgumu pret kopīgo ienaidnieku?

— Labi, valdniek, bet vai jūs esat uzticams sabiedrotais?

— Gan jau redzēsiet.

— Un kad mūsu līgums stājas spēkā?

— Šodien.

— Es pati sastādīšu līgumu!

— Labi.

— Un jūs parakstīsiet?

— Pat nelasot.

— Ja jau tā, valdniek, tad apsolu jums brīnumus. Jūs esat mūsu gal­ma saule un, kad jūs parādāties pie mūsu apvāršņa…

— Tad?

— Viss sāk mirdzēt.

— O, princese! — Ludviķis XIV iesaucās. — Jūs zināt, ka visa gais­ma nāk no jums. Tiesa, es par savu simbolu izvēlējos sauli, bet tā ir tikai emblēma.

— Valdniek, jūs glaimojat savai sabiedrotajai, tātad gatavojaties viņu piemānīt, — princese pārmeta, kratīdama smalko pirkstiņu.

— Ko? Jūs domājat, ja es jūs mānu, apliecinot savu draudzību?

— Jā.

— Kas liek jums šaubīties?

— Kaut kas.

— Kas?

— Pagātne.

— Princese, es jūs nesaprotu, — karalis izlikās tieši tāpēc, ka lieliski saprata.

Princese saņēma viņa roku.

— Valdniek, — viņa sacīja, — man bija nelaime tik ilgi jums ne­patikt, ka es bieži sev jautāju, kā jūs varējāt mani izvēlēties par sava brāļa sievu?

— Jūs man nepatikāt?

— Neliedzieties nu!

— Lūdzu!

— Nē, nē, es labi atceros.

— Mūsu savienība sākas no šā brīža! — karalis iesaucās patiesā de- dzīgumā.

Tad pēc brīža turpināja:

— Ne jūs, ne es neatcerēsimies pagātni. Manu acu priekšā ir ta­gadne. Te tā ir. Paskatieties!

Viņš aizveda princesi pie spoguļa, kur stāvēja pietvīkusi skaistule, ku­ru ieraugot, pat svētais nepaliktu vienaldzīgs.

— Un tomēr es baidos, — viņa nočukstēja, — ka mums neiznāks cieša savienība.

— Vai gribat, lai es zvēru? — karalis noprasīja, jo viņu satrauca sarunas negaidītais pavērsiens.

— O, es neatteiktos vis no zvēresta, — princese atteica. — Tad lieta vienmēr šķiet drošāka.

Karalis noslīga ceļos. Ar smaidu, ko nevarētu attēlot ne gleznotājs, ne dzejnieks^ princese pasniedza viņam abas rokas un viņš tām piekļāva kaistošo seju.

Ne viņš, ne viņa nezināja, ko teikt.

Karalis sajuta, ka princese atņem viņam savas rokas, un tās viegli pārslīd viņa vaigiem.

Viņš tūlīt pat piecēlās un izgāja no istabas.

Galminieki pamanīja viņa pietvīkušo seju un nosprieda, ka bijusi vēt­raina scēna.

Ševaljē de Lorēns gan pasteidzās piezīmēt:

— Kungi, nomierinieties! Kad viņa majestāte dusmojas, tad parasti nobāl.

Karalis atstāja princesi ārkārtīgi u/.budināts, pats īsti nevarēdams sa­prast, kas to izraisījis.

Patiešām neizskaidrojama ir dīvaino simpātiju slepenā spēle. Tās pēkšņi un bez kāda iemesla uzliesmo divās sirdīs, kas radītas viena otrai, kaut arī tas notiktu pēc daudziem pilnīgas vienaldzības gadiem.

Kāpēc gan agrāk Ludviķis gandrīz vai ienīda' princesi? Kāpēc tagad tā viņam likās tik daiļa un ilgota? Kāpēc princese, kas bija aizrāvusies ar citu, tomēr jau veselu nedēļu pievērsa karalim īpašu uzmanību?

Ludviķis nedomāja savaldzināt princesi. Saites, kas saistīja viņa brāli ar Hcnrietu, bija vai arī viņam likās nepārvarams šķērslis. Bet, ja reiz atdodies kaislībai, kas rotaļājas ar cilvēka sirdi, tad nespēj uzminēt, kur apstāsies.

Runājot par princesi, nebija grūti saprast viņas tiekšanos uz karali — viņa bija jauna, koķeta un kaislīgi alka pēc pielūgsmes.

Lai izskaidrotu Ludviķa pēkšņi uzliesmojušo mīlestību pret savu brā­ļasievu, psiholoģija minētu dažādas banālības, bet bioloģija norādītu uz viņu abu slēpto saderību. Princesei bija brīnišķīgas tumšas acis, Ludvi- ķim — zilas. Princese labprāt smējās un bija ekspansīva, Ludviķis — noslēgts un ar noslieci uz melanholiju. Gadījās tā, ka pirmoreiz viņu inte­reses saplūda, ģimenes konfliktu risinot: abu pretējo dabu sadursme izšķī­la dzirksteli.