Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Par princesi.

— Laikam tas trakais Bakingems atsūtījis viņai kādu kvēlu atvadu vēstuli?

— Nē, māmiņ, nav runa par Bakingemu. Princese jau atradusi viņam vietnieku.

— Ko jūs sakāt, Filip? Jūsu vārdi skan pārāk vieglprātīgi.

— Vai tad jūs neesat ievērojusi, ka de Giša kungs pastāvīgi viņu apmeklē un vienmēr ir kopā ar viņu?

Karaliene sasita rokas un sāka smieties.

— Filip, — viņa noteica, — jūs nudien esat slims.

— No tā man nekļūst vieglāk, māmiņ, es ļoti ciešu.

— Un jūs prasāt, lai jūs dziedina no kaites, kas tagad pastāv jūsu iztēlē?

— Nu, lūk, tagad jūs par šo otro sakāt to pašu, ko par pirmo?

— Mans dēls, jūs jau arī pats pret šo izturaties tieši tāpat kā pret

to.

Mazliet aizskarts, princis palocījās.

— Ja es jums minēšu faktus, vai jūs ticēsiet?

— Es klausos.

— Šorīt desmitos pie princeses skanēja mūzika.

— Nevainīga nodarbošanās.

— De Giša kungs sarunājās ar viņu divatā… Jā, es aizmirsu jums pateikt, ka pēdējo nedēļu viņš seko princesei kā ēna.

— Mans draugs, ja viņi darītu ko sliktu, tad slēptos.

— Lieliski! — hercogs izsaucās. — Es jau gaidīju, ka jūs tā teiksiet. Tad iegaumējiet labi. Atkārtoju: šorīt es viņus pārsteidzu negaidot un nepārprotami izteicu savu neapmierinātību.

— Varat būt pārliecināts, ka ar to pietiek, varbūt pat, ka jūs pār- centāties, izsakot savu neapmierinātību.

— Labi, labi, pagaidiet. Atcerieties, ko jūs teicāt, māmiņ: „Pietiek ar šodienas mācību, ja viņi darītu ko sliktu, tad slēptos."

— Nu jā, es tā teicu.

— Nu, lūk, es nožēloju, ka no rīta biju tik nesavaldīgs, tāpēc, domā­dams, ka de Gišs ir apvainojies un tup mājās, es devos pie princeses. Uzminiet, ko es tur ieraudzīju? Atkal mūziku, dejas un de Gišu. Viņš tur bija paslēpts.

Austrijas Anna sarauca uzacis.

— Tas nav labi, — viņa piezīmēja. — Ko teica princese?

— Neko.

— Bet Gišs?

— Arī… Kaut gan nē… Viņš nomurmināja kaut ko pārdrošu.

— Ko jūs no tā secinājāt, Filip?

— To, ka es esmu apmuļķots un Bakingems bija tikai aizsegs, bet īstais varonis ir Gišs.

Anna paraustīja plecus.

— Un tālāk?

— Es gribu aizraidīt Gišu tāpat kā Bakingemu un lūgšu to karalim, ja vien…

— Ja?

— Ja tikai to neuzņematies jūs, māmiņ, jūs taču esat tik gudra un labsirdīga.

— Nē, es to nedarīšu.

— Ko jūs sakāt, māmiņ!

— Paklausieties, Filip, es netaisos katru dienu teikt cilvēkiem kaut ko nepatīkamu. Galvenais, ka nekas nepierāda Giša vainu.

— Labi, ja tā, es zinu, kas man tagad jādara! — princis strauji no­teica.

Anna nemierīgi paskatījās uz viņu.

— Ko tad jūs darīsiet? — viņa vaicāja.

— Tiklīdz viņš parādīsies pie manis, es likšu, lai viņu noslīcina ba­seinā.

Princis gaidīja, ka šie niknie draudi karalieni izbiedēs, bet Anna pali­ka gluži mierīga.

— Nu, labi, slīciniet vien, — viņa atbildēja.

Filips bija vājš kā sieviete un sāka žēloties, ka miesīga māte pārgājusi viņa ienaidnieku pusē.

— Es iešu pie karaļa! — viņš iekliedzās.

— Es nupat gribēju jums to ieteikt. Patlaban es gaidu majestāti — viņš vienmēr apmeklē mani šajā laikā.

Viņa vēl nebija beigusi runāt, kad Filips izdzirdēja blakusistabā ve­ramies durvis.

Viņš izbijās. Jau varēja saklausīt karaļa ātros soļus.

Princis steidzīgi aizbēga pa ārdurvīm, pamezdams karalieni vienu pa­šu.

Austrijas Anna sāka smieties un smējās, kamēr ieradās karalis.

Ludviķis bija atnācis, lai kā gādīgs dēls painteresētos par mātes vese­lību, ar kuru vairs nebija īsti labi. Turklāt viņš vēlējās pateikt, ka viss sagatavots aizbraukšanai uz Fontenblo.

Ieraudzījis viņu smejošu, karalis nomierinājās un arī iesmējās.

Austrijas Anna saņēma viņa roku un jautri teica:

— Ziniet, es ļoti lepojos ar to, ka esmu spāniete.

— Kāpēc, jūsu majestāte?

— Tāpēc, ka spānietes ir labākas par anglietēm.

— Nesaprotu.

— Sakiet, vai jums ir vajadzējis kaut ko pārmest karalienei kopš tā brīža, kad jūs apprecējāties?

— Ne reizi.

— Tomēr pagājis jau labs laiciņš, kopš jūs esat precējies. Turpretim jūsu brālis ir precējies tikai divas nedēļas…

— Un tad?

— Jau otro reizi sūdzas par princesi.

— Kā, vai atkal par Bakingemu?

— Nē, tagad par Gišu.

— Ak tā! Tad jau princese ir īsta koķete.

— Baidos, ka jā.

— Nabaga brālis! — karalis smiedamies noteica.

— Viņš grasās Gišu slīcināt.

— Cik cietsirdīgi!

— Nesmejieties, viņš patiešām nonācis izmisumā. Izdomājiet kādu izeju.

— Labprāt darīšu visu, ko vien varu, lai glābtu Gišu.

— Ja jūsu brālis to dzirdētu, viņš sāktu perināt pret jums sazvē­restību, tāpat kā jūsu tēvocis pret tēvu.

— Nē, Filips mani mīl, un es arī viņu mīlu. Mēs ar viņu neķildo­simies. Ko lai dara?

— Jums jāaizliedz princesei koķetēt, bet Gišam nepārtraukti laksto­ties ap viņu.

— Un tikai? Mans brālis iedomājies, ka karaļa vara ir neierobežota… tas nav nekāds joks — pāraudzināt sievieti! Vīrieti vēl kaut kā varbūt varētu.

— Kā tad jūs ķersieties pie lietas?

— Gišs ir saprātīgs cilvēks. Pietiks ar vienu vārdu, lai viņu pārlie­cinātu.

— Bet princesi?

— Ar to būs grūtāk. Te ar vienu vārdu nepietiks. Vajadzēs sacerēt viņai veselu sprediķi.

— Vajag pasteigties.

— O, apsolu papūlēties. Šopēcpusdien ir baleta mēģinājums.

— Un jūs dejodams turēsiet sprediķi?

— Jā, māmiņ.

— Vai apsolāt uzvest viņu uz īstā ceļa?

— Es uzveikšu ķecerus vai nu ar pārliecināšanu, vai ar uguni.

— Lai jums labi veicas! Tikai neiesaistiet šajā lietā mani. Princese nekad man lo nepiedotu. Es taču esmu vīramāte, un man jāsadzīvo ar vedeklu.

— Kundze, karalis uzņemas visu atbildību. Ziniet, es pārdomāju. Vai nebūtu labāk aiziet pie princeses un parunāt ar viņu?

— Tas liekas pārāk svinīgi.

— Un kas par to? Sprediķim jābūt svinīgam, bet vijoles var apslāpēt lielāko daļu no maniem argumentiem. Turklāt man taču jāizjauc brāļa ļaunie nodomi… Vai princese ir savos aparatamentos?

— Man tā šķiet.

— Kādi tad ir galvenie apsūdzības punkti?

— Dažos vārdos: vienmēr mūzika… pastāvīgi Giša apmeklējumi… aiz­domas, ka slēpjas no vīra…

— Pierādījumi?

— Nekādi.

— Labi. Tad es iešu. Skūpstu jūsu rokas, māmiņ… skaistākās rokas Francijā.

— Vēlu veiksmi, valdniek… Esiet miera nesējs.

— Es neizmantoju sūtņu pakalpojumus, tātad man būs panākumi, — Ludviķis atbildēja.

Viņš smiedamies aizgāja, pūlēdamies vēl pa ceļam uzposties.

Karaļa ierašanās pie princeses visos galminiekos radīja nemieru.

Brieda negaiss, un ševaljē de Lorēns, kas maisījās starp galminieku grupiņām, ar prieku un patiku ievēroja un novērtēja tā vēstnešus.

Kā jau Austrijas Anna bija pareģojusi, karaļa iesaistīšanās notikumā pārvērta to par ļoti svarīgu.

Tajos laikos, 1662. gadā, nesaprašanās starp karaļa brāli un viņa sie­vu, kā arī karaļa iejaukšanās brāļa ģimenes lietās bija nozīmīgs notikums.

Nav nekāds brīnums, ka pat drosmīgie cilvēki, kas pulcējās ap grāfu de Gišu, šausmās bēga uz visām pusēm. Padevies vispārējai panikai, arī pats grāfs devās uz mājām.