Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jūs teicāt: izrāda acīmredzamu labvēlību… Ko jūs saprotat ar lab­vēlību?

— Neko sevišķu, jūsu augstība, — kavalieris visnevainīgākajā balsī teica. — Nu, piemēram, ja vīrs ievēro, ka viņa sieva aicina pie sevis kādu vīrieti biežāk nekā citus; ja šis vīrietis vienmēr atrodas viņai blakus vai pie viņas karietes durtiņām; ja šī vīrieša kāja vienmēr atrodas blakus viņas kleitai; ja viņi abi atkal un atkal izrādās līdzās, kaut gan saruna to nemaz neprasa; ja sievietes puķu pušķis ir vienā krāsā ar vīrieša lentām; ja viņi kopā nodarbojas ar mūziku un sēžas blakus pie galda; ja, vīram ierodoties, saruna apklust; ja cilvēks, kas pirms nedēļas bija pret vīru pilnīgi vienaldzīgs, pēkšņi kļūst par viņa labāko draugu… tad…

— Tad… Pabeidziet taču!

— Tad, jūsu augstība, man šķiet, ka vīrs var būt greizsirdīgs. Bet šiem sīkumiem taču nav nekāda sakara ar mūsu sarunu.

Princis acīmredzami uztraucās un cīnījās ar sevi; beidzot viņš tomēr izteica:

— Jūs tomēr man nesakāt, kāpēc aizbēgāt. Jūs man pateicāt, ka bai­dījāties traucēt un vēl piebildāt, ka esot manījis princeses prieku par de Giša sabiedrību.

— Jūsu augstība, to es neesmu teicis.

— Teicāt gan.

— Ja arī teicu, tad tikai tāpēc, ka neredzu tur nekā sevišķa.

— Kaut ko jūs tomēr saskatījāt?

— Jūsu augstība, jūs mani nostādāt sarežģītā situācijā.

— Pat nedomāju. Runājiet! Ja jūs sakāt patiesību, tad kāpēc jums būtu jākaunas?

— Es vienmēr saku patiesību, jūsu augstība, bet svārstos tāpēc, ka man jāatkārto, ko runā citi.

— Jāatkārto? Tātad kaut ko runā?

— Atzīstos, ka man to stāstīja.

— Kas?

Ševaljē izlikās sašutis.

— Jūsu augstība, — viņš iebilda, — jūs mani tā pratināt, it kā es patiešām būtu apsūdzētais… Katrs īsts muižnieks cenšas aizmirst baumas, kas nonāk viņa ausīs. Jūsu augstība prasa, lai es no kaut kādām baumām izpūšu nezin ko.

— Tomēr jūs taču aizbēgāt tieši šo baumu dēļ! — princis īgni ie­saucās.

— Man laikam jāizstāsta patiesība. Man teica, ka de Giša kungs pa­stāvīgi atrodas kopā ar princesi, un tas ir viss; es atkārtoju, tā ir vis­nevainīgākā izklaidēšanās un pilnīgi pieņemama. Neesiet netaisns, jūsu augstība, pārmērīgi neuztraucieties un nepārspīlējiet. Tas uz jums neat­tiecas.

— Kā! Baumas, ka Gišs pastāvīgi apmeklē manu sievu, uz mani neat­tiecas?

— Nē, jūsu augstība. To pašu, ko es saku jums, es teiktu arī pašam de Gišam — tik nevainīgi, pēc manām domām, ir viņa uzmanības pie­rādījumi. Es pazīstu jūsu vājību un zinu, ka, ja jūs mīlat, tad jums ne- esksistē nekas cits ārpus šīs mīlestības. Jūs mīlat princesi, un kā gan viņu lai nemīl? Tad redzat, kādā bezizejas .situācijā es esmu nonācis. Princese izvēlējās visskaistāko un pievilcīgāko no jūsu draugiem; viņa tā jūs ie­tekmēja, ka arī jūs atstājāt novārtā visus pārējos. Bet jūsu nevērība man ir tikpat kā nāve; pietiek jau ar viņas augstības nepatiku. Tāpēc es, jūsu augstība, nolēmu dot vietu favorītam, kura laimi es apskaužu, kaut arī joprojām jūtu pret viņu patiesu draudzību un jūsmoju par viņu. Sakiet, vai pret to var būt kādi iebildumi? Vai mana rīcība nav īsta drauga cienīga?

Princis saķēra galvu un sāka bužināt matus. Klusums ieilga, tāpēc ševaljē varēja novērtēt savas daiļrunības iedarbību. Beidzot princis ie­runājās:

— Klausieties, pasakiet līdz galam, esiet atklāts. Ziniet, es kaut ko tamlīdzīgu jau ievēroju tā neprātīgā Bakingema uzvedībā.

— Jūsu augstība, neapvainojiet princesi, citādi es jūs atstāšu. Kā! Vai jūs patiešām turat aizdomās?..

— Nē, nē, ševaljē, es neturu aizdomās savu sievu. Un tomēr… es redzu… salīdzinu…

— Bakingems bija vienkārši traks.

— Jūs man atvērāt acis uz šā trakā uzvedību.

— Nē, nē, — ševaljē strauji iebilda, — tas biju nevis es, bet de Gišs. To nevajag jaukt.

Viņš iesmējās tik ļauni un indīgi, ka tas atgādināja indīgas čūskas šņācienu.

— Nu jā, Jūs pateicāt tikai dažus vārdus. Gišs bija dedzīgāks.

— Un kā vēl! — ševaljē turpināja tajā pašā tonī. — Viņš taču aiz­stāvēja altāra un mājas pavarda svētumu.

— Nu un tad? — princis, ko bija aizskāris šis izsmiekls, draudīgi noprasīja.

— Nekas. Vai tad de Giša kungam nepieder pirmā vieta jūsu svītā?

— Tātad, — mazliet nomierinājies, princis piebilda, — Bakingema kaislība tika pamanīta?

— Protams!

— Labi! Vai de Giša kunga kaislību arī mana visi?

— Jūsu augstība atkal kļūdās: neviens neapgalvo, ka de Giša kungs kvēlotu kaislē.

— Nu labi, labi!

— Jūsu augstība pats redz, ka simtreiz labāk būtu atstāt mani manā vientulībā nekā uzpūst muļķīgās aizdomas, ko princese ar pilnām tiesībām uzskatīs par noziedzīgām.

— Ko tad, jūsuprāt, vajadzētu darīt?

— Nevajag pievērst nekādu uzmanību šo jauno epikūriešu sabiedrī­bai, tad visas baumas pamazām norims.

— Paskatīšos un padomāšu.

— O, laika jums pietiek, briesmas nav lielas! Man galvenais ir nepa­zaudēt jūsu draudzību. Vairāk man nav par ko uztraukties.

Princis pašūpoja galvu, it kā gribētu teikt: tev nav par ko uztraukties, bet man rūpju līdz kaklam.

Pienāca pusdienlaiks, un princis aizsūtīja pēc sievas. Ziņnesis atnesa atbildi, ka viņas augstība neieradīsies uz pusdienām ēdamzālē, bet pus­dienos savās istabās.

— Tā ir mana vaina, — princis teica. — Es uzvedos kā īsts greiz­sirdis, un tagad viņa uz mani par to dusmojas.

— Pusdienosim vieni paši, — ševaljē nopūzdamies sacīja. — Žēl, ka nav Giša.

— O, Gišs ilgi nedusmosies, viņš ir labsirdīgs!

— Jūsu augstība, — ševaljē pēkšņi ierunājās, — man iešāvās prātā laba doma. Šķiet, ka mūsu sarunas laikā es sarūgtināju jūsu augstību. Tātad man tas jānokārto… Es aiziešu sameklēšu grāfu un atvedīšu viņu šurp.

— Jums ir laba sirds, ševaljē.

— Jūsu augstība, lūdzu pagaidiet mani dažas minūtes.

— Labi, ejiet… Es tikmēr uzlaikošu savus jaunos tērpus.

Ševaljē aizgāja, lai sasauktu savus kalpus un dotu tiem rīkojumus. Katrs aizgāja uz savu pusi, palika vienīgi kambarsulainis.

— Tūlīt pat aizej un uzzini, vai de Giša kungs nav pie princeses, — viņš tam teica. — Vai vari to uzzināt?

— Tas ir ļoti vienkārši, jūsu žēlastība. Es pajautāšu Malikornam, bet viņš uzzinās no Montalē jaunkundzes. Tikai nav vērts jautāt, jo visi de Giša kalpotāji izklīda un droši vien aizgāja arī viņš pats.

— Tomēr uzzini skaidri.

Nepagāja ne desmit minūtes, kad kambarsulainis atgriezās. Ar noslē­pumainu izskatu viņš paaicināja savu kungu uz sētas kāpnēm un ieveda kaut kādā kambarī, kura logs izgāja uz dārzu.

— Kas noticis? Kas par lietu? — ševaljē noprasīja. — Kāpēc tāda piesardzība?

— Paskatieties zem tā kastaņakoka.

— Nu?… Ak Dievs, tas taču ir Manikans… Ko viņš gaida?

— Tūlīt redzēsiet. Mazliet pacietieties… Vai tagad redzat?

— Es redzu vienu… divus… četrus muzikantus ar instrumentiem, un viņiem seko pats de Gišs. Ko viņš tur dara?

— Viņš gaida, kamēr atvērs durvis uz galma dāmu kāpnēm. Tad viņš uzies pie princeses, un viņai pie pusdienām būs jauna mūzika.

— Vai tev to pateica Malikorna kungs?

— Jā, viņš.