Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Ko tas nozīmē! Jūs te uzjautrināties, bet es viens pats garlaiko­jos!

Visi tūlīt apklusa — tā no pērkona spēriena apklust putnu čivinā­šana.

De Gišs zibenīgi uzlēca kājās.

Malikorns paslēpās aiz Montalē svārkiem.

Manikans izslējās un pieņēma svinīgu izskatu.

Ģitārists pabāza instrumentu zem galda un piesedza ar paklāju.

Tikai princese nemainīja pozu un smaidīdama atbildēja vīram:

— Šajā laikā jūs taču nodarbojaties ar savu tualeti.

— Un jūs to tīšām izvēlējāties, lai uzjautrinātos, — princis noburkš­ķēja.

Šie vārdi deva signālu vispārējai bēgšanai: sievietes aizspurdza kā iz­biedēts putnu bars; ģitārists izgaisa kā ēna; turpinādams slēpties aiz Montalē, Malikorns aizšmauca aiz aizkara. Manikans devās palīgā de Gi- šam, kurš, protams, visu laiku stāvēja līdzās princesei, un tā viņi abi drosmīgi izturēja uzbrukumu. Grāfs bija pārāk laimīgs, lai dusmotos uz princi; toties princis bija ļoti nikns uz savu laulāto draudzeni.

Viņam vajadzēja tikai ieganstu strīdam: par tādu kļuva aizbēgusi sa­biedrība, kura tā bija uzjautrinājusies pirms viņa ierašanās un ko viņš bija samulsinājis.

— Kāpēc visi uzreiz aizbēga, tikko es ienācu? — viņš aizvainots augstprātīgi noprasīja.

Princese vēsi atbildēja, ka tad, kad ierodas namatēvs, mājinieki aiz godbijības turas tālāk.

To teikdama, viņa savilka tik jocīgu grimasi, ka de Gišs un Manikans nespēja novaldīt smieklus; princese smējās līdz ar viņiem; smiekli pielipa arī princim pašam, tā ka viņam nācās apsēsties, jo smiedamies viņš zau­dēja savu svarīgo un cieņas pilno stāju.

Beidzis smieties, viņš sadusmojās vēl vairāk. Viņu kaitināja tas, ka viņš nebija spējis atturēt smieklus.

Princis nikni skatījās uz Manikanu, neuzdrošinādamies izgāzt savas dusmas uz grāfu de Gišu.

Paklausot prinča mājienam, abi atstāja istabu.

Palikusi viena pati, princese sāka skumji pārcilāt pērles. Viņa vairs nesmējās un cieta klusu.

— Tas nu gan ir jauki, — princis noteica, — pie jums uz mani skatās kā uz svešinieku.

Viņš aizgāja dziļi saniknots.

Ceļā viņam pagadījās Montalē, kas dežurēja istabā blakus princeses kabinetam.

— Uz jums ir patīkami skatīties, bet tikai aiz durvīm.

Montalē palocījās dziļā reveransā.

— Es īsti nesaprotu, ko jūsu augstībai labpatīk man teikt.

— Es teicu, ka tad, kad jūs visi kopā uzjautrināties princeses istabā, jebkurš cits izrādās lieks, tāpēc tam jāpaliek aiz durvīm.

— Bez šaubām jūsu augstība to nesaka par sevi?

— Gluži otrādi, jaunkundz, es to saku un domāju tieši par sevi! Mani sagaidīja ne pārāk laipni. Pie manas sievas, tas ir, manā namā, muzicē un uzjautrinās, un man arī gribas mazliet papriecāties, bet visi aizbēg!..

Ko tas nozīme? Acīmredzot mana prombūtne notiek kaut kas nepiedie­nīgs…

— Šodien viss bija tāpat kā vakar un citās dienās, — Montalē tais­nojās.

— Ko? Tātad katru dienu uzjautrinās tāpat kā šodien?

— Jā, jūsu augstība.

— Un katru dienu notiek tas pats?

— Tas pats, jūsu augstība.

— Un katru dienu tiek tā strinkšķināts?

— Jūsu augstība, ģitāra bija tikai šodien. Kad tās nebija, spēlēja uz vijoles un fleitas; sievietēm bez mūzikas ir garlaicīgi.

— Velns parāvis! Bet vīriešiem?

— Kādiem vīriešiem, jūsu augstība?

— De Giša kungam, Manikana kungam un pārējiem.

— Tie taču ir jūsu augstības cilvēki.

— Jā, jā, jums taisnība, jaunkundz.

Princis aizgāja uz savām istabām. Pat nepaskatījies spogulī, viņš ieslī­ga dzi)ā krēslā.

— Kur gan pazudis ševaljē? — viņš nomurmināja.

Pie krēsla stāvēja sulainis.

— Neviens nezina, kur viņš palicis, jūsu augstība.

— Vienmēr viena un tā pati atbilde! Pirmo, kas man vēlreiz pateiks „nezinu", es padzīšu no dienesta.

IzdzirduŠi šos vārdus, visi aizbēga tāpat, kā, princim ierodoties, bija aizbēguši princeses viesi.

Princis saniknojās. Viņš iespēra pa kādu smalku veidojumu, kas saš­ķīda gabalos.

Tad princis iebrāzās galerijā un aukstasinīgi sāka mest zemē emaljas vāzi, porfira krūzi un bronzas svečturi. Izdzirdējuši šausmīgo troksni, sa­skrēja cilvēki.

— Ko jūsu augstība vēlas? — sardzes priekšnieks beidzot uzdroši­nājās bikli apvaicāties.

— Es nodarbojos ar muzicēšanu, — zobus griezdams, princis pa­vēstīja.

Tad sardzes priekšnieks aizsūtīja pēc ārsta.

Malikorns tomēr ieradās agrāk un paziņoja princim: — Jūsu augstība, man seko ševaljē de Lorēns. Princis paskatījās uz Malikornu un pasmaidīja. Istabā patiešām ienāca ševaljē.

Orleānas hercogs priecīgi iesaucās, ieraudzījis ševaljē de Lorēnu.

— Es tā priecājos! — viņš teica. — Kā jūs te gadījāties? Visi ap­galvo, ka jūs esat pazudis.

— Jā, jūsu augstība.

— Kas tad tās par kaprīzēm?

— Kaprīzes? Vai gan es uzdrošinātos izturēties kaprīzi pret jūsu aug­stību? Visdziļākā cieņa…

— Labi, atliksim nu cieņu malā, jūs par to neliekaties zinis katru dienu. Es jums piedodu. Kāpēc jūs pazudāt?

— Tāpēc, ka jūsu augstībai es nebiju vajadzīgs.

— Kā tā?

— Ap jūsu augstību ir tik daudz cilvēku, kas ir interesantāki par mani. Es jutu, ka nespēju ar viņiem sacensties. Tāpēc es aizgāju.

— Jūsu teiktajā nav ne kripatiņas saprāta. Kas tie par cilvēkiem, ar kuriem negribējāt sacensties? Gišs?

— Es nevienu nesaucu vārdā.

— Tās taču ir muļķības! Kā jums var traucēt Gišs?

— Jūsu augstība, Dieva dēļ, nerunāsim par to, es jūs lūdzu. Ševaljē lieliski zināja, ka ziņkārība pieaug tāpat kā slāpes, ja atņem

glāzi.

— Nē, es gribu zināt, kāpēc jūs pazudāt.

— Es ievēroju, ka traucēju…

— Kam tad?

— Princesei.

— Kā tā? — hercogs izbrīnījies noprasīja.

— Ļoti vienkārši. Varbūt viņas augstība izjūt kaut ko līdzīgu greiz­sirdībai, redzot labvēlību, kādu jums tīk man izrādīt.

— Vai viņa jums lika to noprast?

— Jūsu augstība, kopš zināma laika princese neveltī man nevienu pašu vārdiņu.

— Kopš kura laika?

— No tā laika, kad de Giša kungs viņai iepatikās labāk par mani un viņa sāka to pieņemt jebkurā laikā.

Hercogs pietvīka.

— Jebkurā laikā… Kas tie par vārdiem, ševaljē? — viņš stingri no­prasīja.

— Nu, redziet, jūsu augstība, es izraisīju jūsos neapmierinātību. Tā jau es domāju.

— Runa nav par neapmierinātību, jūs tikai lietojat dīvainus izteicie­nus. Kādā ziņā princese dod priekšroku Gišam un nevis jums?

— Es vairāk neko neteikšu, — ševaljē atbildēja, ceremoniāli paklanī­damies.

— Es pieprasu, lai jūs turpinātu. Ja jau jūs tādēļ aizgājāt, tad jūs esat ārkārtīgi greizsirdīgs?

— Kas mīl, tas vienmēr ir greizsirdīgs, jūsu augstība. Vai tad jūs pats neesat greizsirdīgs uz viņas augstību? Vai jūsu augstība nekļūtu drūms, ja pastāvīgi redzētu blakus princesei kādu, kam viņa izrāda acīm­redzamu labvēlību? Draudzība taču ir tādas pašas jūtas kā mīlestība. Jūsu augstība man reizēm parādīja visaugstāko godu, saukdams par savu drau­gu.

— Jā, jā… Bet jūsu vārdos atkal izskanēja divdomība. Ziniet, ševaljē, jūs neprotat izteikties.

— Kāda divdomība, jūsu augstība?