Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Piedodiet, ka iebilstu jums, vikonta kungs, bet es vēlreiz atkārtoju, ka tas nav vajadzīgs.

— Es tevi brīdinu, karalis šo lietu uztver ļoti nopietni.

— Lai nu paliek! — ševaljē protestēja. — Karalis mīl de Gišu un sevišķi viņa tēvu. Padomājiet, ja grāfs aizbrauks, tad viņš it kā atzīs, ka patiešām pelnījis nosodījumu. Ja jau cilvēks slēpjas, tad viņš vai nu ir vainīgs, vai baidās.

— Nevis baidās, bet ir sarūgtināts kā jebkurš, ko nepatiesi apvaino, — Braželons atteica. — Izdarīsim tā, lai* viņa aizbraukšana izskatītos tieši tāda, to var viegli izdarīt. Teiksim, ka mēs visiem spēkiem centāmies viņu atturēt, un jūs jau patiešām to darījāt, ševaljē. Jā, jā, de Giš, jūs esat pilnīgi nevainīgs. Šodienas skandāls jūs aizvainojis. Tas arī ir viss. Nudien, brauciet prom.

— Nē, nē, palieciet, de Giš, — ševaljē pūlējās pārliecināt. — Pa­lieciet tieši tāpēc, ka jūs esat nevainīgs, kā saka de Braželona kungs. Vikont, vēlreiz atvainojiet, ka es jums nepiekrītu.

— Lūdzu, cienītais kungs, bet ņemiet vērā, ka izsūtījums, kurā de Gišs dosies labprātīgi, nevilksies ilgi. Viņš varēs atgriezties, kad vēlēsies, un tiks sagaidīts ar smaidu, bet karaļa dusmas gan var izraisīt negaisu ar neparedzamām sekām.

Ševaljē pasmaidīja.

— Ek, velns parāvis, tieši to jau es cenšos panākt, — viņš pie sevis noteica un paraustīja plecus.

Grāfs pamanīja šo kustību. Viņš baidījās no tā, ka viņa aizbraukšanu no galma citi var uztvert kā gļēvulību.

— Nē, nē! — viņš iesaucās. — Izlemts. Es palieku, Braželon.

— Tad es runāšu kā pareģis, — Rauls skumji teica. — Posts jums de Giš, posts!

— Es arī esmu pareģis, bet nevēstīšu nelaimi. Gluži otrādi, es neat­laidīgi atkārtoju jums grāf — palieciet.

— Tātad jūs esat pārliecināts, ka baleta mēģinājums šodien nav at­celts? — de Gišs vaicāja.

— Pilnīgi pārliecināts.

— Redzi nu, Raul, — de Gišs teica, pūlēdamies pasmaidīt, — galms naviet gatavs brāļu karam, ja jau tik aizrautīgi nododas dejām. Atzīstiet to, Raul.

Rauls papurināja galvu.

— Man vairs nav ko teikt, — viņš atbildēja.

Kā cilvēks, kas vēlas atpūsties, viņš apsēdās ērtā krēslā, bet grāfs pasauca sulaiņus, lai apģērbtos.

Ševaljē vajadzēja iet prom, bet viņš baidījās, ka Rauls, palicis divatā ar de Gišu, varētu viņu pierunāt.

Tad viņš izmantoja pēdējo līdzekli.

— Princese šodien būs žilbinoša, — viņš teica. — Viņa pirmo reizi uzstāsies Pomonas* kostīmā.

Pomona — romiešu augļu dārzu dieve, gadalaiku dieva Vertumna sieva. Dzejnieks Ovidijs savās «Metamorfozēs" vēsta par to, kā Vertumns, vēlēdamies iegūt Pomonas mīlestību, parādījās viņai dažādos veidolos, bet iekaroja viņas sirdi savā īstajā izskatā kā skaists jauneklis.

— Ak, jā! — grāfs iesaucās.

— Jā, jā, — ševaljē turpināja.

— Viņa jau devusi nepieciešamos rīkojumus. Ziniet, de Braželona kungs, pavasara lomu uzņēmies pats karalis.

— Tas būs brīnišķīgi, — de Gišs jūsmoja, — un tas gandrīz ir sva­rīgākais iemesls, kāpēc es palieku. Es taču tēloju Vertumnu un dejoju ar princesi, tāpēc nemaz nevarētu aizbraukt bez karaļa ziņas, jo tas iz­jauktu baletu.

— Es gan esmu vienkāršs fauns, — ševaljē sacīja. — Neesmu nekāds labais dejotājs, kājas man arī ir līkas. Uz redzēšanos, kungi. Grāf, neaiz­mirstiet groziņu ar augļiem, kas jums jādāvina Pomonai.

— Varat būt mierīgs, neaizmirsīšu, — teica sajūsminātais grāfs.

— Nu, tagad varu būt pārliecināts, ka viņš neaizbrauks, — ševaljē de Lorēns pie sevis noteica, atstādams istabu.

Pēc Ševaljē aiziešanas Rauls pat nepūlējās pārliecināt savu draugu; viņš juta, ka tās būtu veltīgas pūles.

— Grāf, — viņš sacīja skumjā, melodiskā balsī, — jūs esat bīstamas kaislības varā. Es jūs pazīstu. Jūs vienmēr ejat līdz galam, un tā, ko jūs mīlat, ari… Nu labi, uz brīdi pieļausim, ka viņa jūs iemīl…

— O, nekad! — de Gišs iekliedzās.

— Kāpēc tad ne?

— Tāpēc, ka tā būtu milzīga nelaime mums abiem.

— Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka neko nevēlaties iegūt no tās, ko mīlat?

— Jā gan, pilnīgi pārliecināts!

— Ja tā, mīliet viņu no tālienes.

- Kā no tālienes?

— Nu tā. Vai tad nav vienalga, vai viņa ir jums blakus vai ne, ja jūs neko no viņas nevēlaties? Mīliet viņas portretu vai kādu lietiņu, kas uzdāvināta par atmiņu.

— Raul!

— Mīliet ēnu, sapni, himēru; mīliet pašu mīlestību… Ā, jūs novēr­šaties? Es apklustu, jo nāk jūsu sulaiņi. De Giš, laimē vai nelaimē jūs vienmēr varat paļauties uz mani.

— O, mans draugs, es esmu par to pārliecināts!

— Tas arī ir viss, ko es gribēju jums pateikt. Uzposieties labi, de Giš, lai izskatītos skaists. Palieciet sveiks!

— Vai tad jūs nebūsiet baleta mēģinājumā, vikont?

— Nē, man jādodas kādā vizītē. Apskaujiet mani un ardievu.

Pulcēšanās bija paredzēta karaļa apartamentos.

Ieradās abas karalienes, princese, ielūgtās galma dāmas un kavalieri. Pirms dejām visa sabiedrība, kā tas tajos laikos bija pieņemts, tērzēja, un tā bija it kā prelūdija baletam.

Par spīti ševaljē de Lorēna apgalvojumam, neviena no dāmām nebija tērpusies svētku kostīmā, bet visus nodarbināja bagātīgie tērpi, ko da­žādie mākslinieki bija radījuši pusdievu baletam. Tā sauca karaļus un karalienes, un viņu panteons bija Fontenblo.

Princis ieradās ar zīmējumu, kurā viņš bija attēlots savā lomā. Viņa seja vēl joprojām bija mazliet norūpējusies. Filips pieklājīgā godbijībā sveicināja jauno karalieni un savu māti. Ar sievu viņš sasveicinājās pa­visam nevērīgi un, atgājis no viņas, strauji uz papēžiem aizgriezās. Šo kustību un vēsumu visi pamanīja.

Toties de Giša kungs šā vēsuma vietā veltīja princesei kvēlu skatienu un, jāsaka, princese dāvināja viņam ne mazāk dedzīgu.

Henrieta juta, ka šajā dienā, kas bija tik bagāta ar dažādu notikumu priekšnojautām, viņa bija izturējusies netaisni un varbūt pat kļuvusi neuz­ticīga cilvēkam, kas viņu tik ļoti mīlēja.

Viņas sirds bija de Giša pusē. Princesei bija patiesi žēl grāfa, un tas deva viņam priekšrocības salīdzinājumā ar pārējiem.

Viņas sirdī vairs nepalika vietas ne vīram, ne karalim, ne lordam Bakingemam — šajā brīdī tajā pilnīgi valdīja de Gišs.

Princis arī bija skaists, bet viņu nevarēja pat salīdzināt ar grāfu. Katra sieviete, daudz nedomājot, atzīs, ka starp mīļākā un vīra skaistumu ir liela atšķirība.

Ieradās karalis. Visi pūlējās nolasīt briestošos notikumus šī cilvēka acīs, kurš jau sāka valdīt pār pasauli.

Pretstatā savam drūmajam brālim Ludviķis staroja.

Viņš skatījās zīmējumus, ko viņam deva no visām pusēm, un vienus slavēja, bet citus pēla, ar vienu vienīgu vārdu aplaimodams vai pada­rīdams nelaimīgus savus pavalstniekus.

Pēkšņi viņa iesāņus vērstais skatiens pamanīja mēmo sarunu starp princesi un grāfu.

Karalis iekoda lūpā, piegāja pie karalienēm un sacīja:

— Jūsu majestātes, man tikko paziņoja, ka Fontenblo viss sagatavots atbilstoši maniem rīkojumiem.

Zāli pāršalca apmierināti čuksti. Visu sejās karalis lasīja kvēlu vēlē­šanos saņemt ielūgumu uz svētkiem.

— Es braukšu rīt, — viņš piebilda.

Iestājās dziļš klusums.