Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Šis retais ieguvums bija ieķēries de Tonē-Šarantas jaunkundzes tīk­liņā, kura to lepni demonstrēja savām mazāk veiksmīgajām sāncensēm.

Medību karaliene apsēdās kādus divdesmit soļus no soliņa, uz kura bija apmeties Ludviķis un Henriete, atspiedās pret spēcīga ozola stum­bru, ko apvija efejas, un piesprauda tauriņu pie savas garās nūjas.

De Tonē-Šarantas jaunkundze bija ļoti daiļa, tāpēc kavalieri pameta citas dāmas un sadrūzmējās ap viņu, it kā lai apsveiktu par veiksmi.

Karalis un princese smaidīdami vēroja šo ainu, kā pieaugušie noska­tās uz bērnu spēlēm.

— Ko jūs teiksiet par de Tonē-Šarantas jaunkundzi, Henriete? — karalis apvaicājās.

— Teikšu, ka viņai ir pārāk gaiši mati, — princese atbildēja, uzreiz norādīdama vienīgo trūkumu, ko varētu atrast nākamās de Montespāna kundzes gandrīz absolūtajā skaistumā.

— Jā, viņas mati ir tikpat kā balti, tas tiesa, bet tomēr, manuprāt, viņa ir skaista.

— O, jā, kavalieri ap viņu tā vien riņķo. Ja tauriņu vietā mēs ķertu pielūdzējus, paskatieties, cik daudz mēs saķertu pie viņas.

— Henriete, bet kā jūs domājat, ja nu karalis pievienotos šim pie­lūdzēju baram un arī sāktu mest acis uz skaistuli? Vai princis joprojām būtu greizsirdīgs?

— O, valdniek, de Tonē-Šarantas jaunkundze ir pārāk spēcīgas zāles, — princese nopūzdamās sacīja. — Greizsirdis, protams, tiktu izārstēts, bet šķiet, ka parādītos greizsirde!

— Ak, Henriete! — Ludviķis iesaucās. — Jūsu vārdi iepriecina ma­nu sirdi. Jā, jums taisnība, de Tonē-Šarantas jaunkundze ir pārāk skaista, lai kalpotu par aizsegu.

— Karaļa aizsegu, — Henriete pasmaidīja. — Tādam aizsegam jābūt daiļam.

— Tātad jūs iesakāt viņu? — Ludviķis apvaicājās.

— Ko lai jums saku, valdniek? Dot tādu padomu nozīmē dot ieroci pret sevi. Būtu pārāk liels neprāts vai iedomība ieteikt uzmanības no­vēršanai sievieti, kura ir daudz skaistāka par to, kuru jūs it kā mīlot.

Karalis satvēra princeses roku, ieskatījās acīs un tik klusi iečukstēja viņai acīs dažus maigus vārdus, ka pat autors, kam jādzird viss, tos ne­saklausīja.

Tad viņš skaļi piebilda:

— Nu, labi, izvēlieties pati kādu, kurai jāizkliedē mūsu greizsirži. Es viņu aplidošu un veltīšu visu laiku, kad būšu brīvs no darīšanām; viņai es atdošu jums rautos ziedus, viņai čukstēšu par maigajām jūtām, ko jūs izraisāt manī. Tikai izvēlieties uzmanīgi, jo citādi, sniedzot viņai manas rokas noplūktu rozi, es neviļus skatīšos uz jūsu pusi, manas rokas un lūpas sniegsies pretī jums, lai manu noslēpumu uzzina kaut vai visa pa­saule.

Klausoties šajos kaislīgajos, mīlestības pilnajos vārdos, kas plūda pār karaļa lūpām, princese sarka un trīsēja, juzdamās aizgrābta un lepna. Viņa neko nespēja izteikt; viņas lepnums un pielūgsmes alkas bija ap­mierinātas.

— Es izvēlēšos, — viņa sacīja, paceldama skaistās acis uz karali, — tikai ne tā, kā jūs lūdzat, jo es gribu, lai viss vīraks, ko jūs grasāties kūpināt uz citas sievietes altāra, — ak, valdniek! — lai tas atgrieztos pie manis pilnībā, tā ka nepazustu neviena daļiņa, jo es esmu greizsirdīga. Ar jūsu karalisko atļauju es izvēlēšos tādu, kas vismazāk spētu jūs aizraut un atstātu neskartu manu tēlu jūsu dvēselē.

— Par laimi, — karalis piebilda, — jums nav ļauna daba, jo citādi es drebētu bailēs no jūsu draudiem. Turklāt starp sievietēm, kas ir ap mums, grūti atrast neglītu sejiņu.

Kamēr karalis runāja, princese bija piecēlusies no sola; viņa pārlaida acis pļaviņai un pasauca Ludviķi.

— Panāciet šurp, valdniek, — viņa teica. — Vai redzat tur, pie jas­mīnu krūmiem, glītu meiču, kas atpalikusi no pārējiem? Viņa iet lēnām, galvu nokārusi, it kā būtu kaut ko pazaudējusi.

— De Lavaljeras jaunkundze?

— Jā.

— O!

— Vai tad viņa jums nepatīk, valdniek?

— Paskatieties pati uz to nabadzīti. Viņa ir tik vājina, gandrīz caur­spīdīga.

— Un es esmu resna?

— Viņa ir tik grūtsirdīga.

— Pilnīgs mans pretstats; man pārmet, ka es esmu pārāk jautra.

— Piedevām vēl pieklibo. Paskatieties, viņa tīšām palaidusi pārējos pa priekšu, lai neviens to neievērotu.

— Un kas par to? Viņa nebūs ātrkāje Dafne* un neaizbēgs no Apol- lona.

— Henriete, Henriete! — karalis pārmetoši iesaucās. — Jūs tīšām izvēlējāties visneglītāko no manām galma dāmām.

— Jā, bet tā tomēr ir mana galma dāma — ņemiet to vērā.

— Un tad?

— Lai redzētu savu jauno dievieti, jums gribot negribot vajadzēs nākt pie manis; kautrība neļaus meklēt tikšanos divatā, un jūs satiksieties ar viņu tikai manā klātbūtnē un sarunāsieties ne tikai ar viņu, bet arī ar mani. Tā visi greizsirži varēs redzēt, ka jūs ierodaties nevis manis dēļ, bet gan pie de Lavaljēras jaunkundzes.

— Klibiķes.

— Viņa tikai mazliet pieklibo.

— Viņa taču nekad never vaļā muti.

— Toties, kad atver, parāda brīnišķīgus zobiņus.

— Henriete!

— Jūs taču ļāvāt man izvēlēties!

— Diemžēl jā.

— Tad pakļaujieties bez iebildumiem.

Dafne — grieķu mitoloģijā upes dieva Pēneja meita. Dafne bēga no Apollona, kas bija viņā iemīlējies. Juzdama, ka Apollons viņu panāks, Dafne lūdza palīdzību tēvam, un Pēnejs pārvērta viņu par lauru koku.

— O, es pieņemtu pat fūriju, ja to būtu izvēlējusies jūs!

— Lavaljēra ir maiga kā jēriņš. Nebaidieties, viņa nepretosies, kad jūs pavēstīsiet, ka mīlat viņu.

Princese iesmējās.

— Jūs taču saglabāsiet man brāļa mīlestību, brāļa pastāvīgumu un karaļa labvēlību, vai ne?

— Es paturu sirdi, kas pukst tikai jums.

— Vai jūs domājat, ka mūsu nākotne ir nodrošināta?

— Ceru.

— Jūsu māte pārstās redzēt mani ienaidnieku?

— Jā.

— Un Marija Terēze vairs nerunās spāniski mana vira klātbūtnē, ku­ram nepatīk klausīties svešu valodu, jo viņam tad vienmēr liekas, ka ap­runā viņu?

— Varbūt viņam ir taisnība, — karalis noteica.

— Beidzot, vai karali turpinās apvainot noziedzīgās jūtās, kaut gan mēs jūtam viens pret otru tikai nevainīgas simpātijas bez kādām blakus domām?

— Jā, jā, — karalis nomurdēja. — Toties sāks runāt ko citu.

— Ko tad vēl, valdniek? Vai patiešām jūs tā arī nekad neliks mie­rā?

— Runās, — karalis turpināja, — ka man ir ārkārtīgi slikta gaume. Nu, bet ko gan nozīmē mana patmīlība, ja jūs atgūstat mieru?

— Un godu, valdniek, jūs noteikti gribējāt teikt, arī mūsu ģimenes godu. Ticiet man, jūs veltīgi jau iepriekš noskaņojat sevi pret Lavaljēru; viņa gan pieklibo, bet nudien nav muļķe. Starp citu, viss, kam pieskaras karalis, pārvēršas par zeltu.

— Henriete, iegaumējiet, ka es vēl palieku jums parādā, jo jūs varētu mani piespiest maksāt vēl dārgāk, palikdama Francijā.

— Valdniek, šurp nāk… Vēl vienu vārdu.

— Klausos.

— Valdnieks, jūs esat saprātīgs un piesardzīgs, bet tagad jums šīs īpašības būs jāizmanto pilnā mērā.

— O, šovakar pat es sākšu spēlēt savu lomu, — Ludviķis smaidīdams iesaucās. — Jūs redzēsiet, ka mans aicinājums ir ganiņa loma. Šodien pēc pusdienām mums paredzēta liela pastaiga pa mežu, pēc tam va­kariņas un desmitos balets.

— Es zinu.

— Tātad šovakar pat mana mīlestība uzliesmos spožāk nekā mūsu raķetes un kvēlos spilgtāk par jūsu drauga Kolbēra lāpām. Karalienēm un princim no tās spožuma sāks sāpēt acis.