Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Atenaisa nicīgi iesmējās.

— Kāda mīlestība? — viņa iesmējās. — Kam vajadzīgas šīs cēlās jū­tas? Labi audzinātai un augstsirdīgai sievietei jāiedveš vīriešos mīlestība, pat pielūgsme, bet pie sevis viņa var domāt: „Man šķiet, ja es nebūtu es, tad šo cilvēku ienīstu mazāk par citiem."

— Tad, lūk, kas gaida de Montespana kungu! — Luīze iesaucās, sasizdama rokas.

— Viņu tāpat kā jebkuru citu. Es tomēr viņam dodu priekšroku, un ar to lai apmierinās! Mana dārgā, šeit mēs, sievietes, valdām, kamēr esam jaunas — starp piecpadsmit un trīsdesmit pieciem gadiem. Pēc tam varat dzīvot sirdij, jo nekas vairāk jums tik un tā nav palicis!

— Šausmīgi! — Luīze čukstēja.

— Bravo! — Montalē atbalstīja. — Malacis! Atenaisa, jūs tiksiet tā­lu!

— Vai jūs man nepiekrītat?

— Ar visu sirdi un dvēseli piekrītu! — zobgale atsaucās.

— Montalē, jūs taču jokojat? — Luīze apvaicājās.

— Nē, nē, es pilnīgi piekrītu tam, ko teica Atenaisa, tikai…

— Kas tikai?

— Tikai es neprotu tā rīkoties. Es kaldinu plānus, ko apskaustu pat Nīderlandes valdnieks vai pats Spānijas karalis, bet, kad pienāk laiks rī­koties, nekas neiznāk.

— Vai jūs baidāties? — Atenaisa nežēlīgi noprasīja.

— Apkaunojoši.

— Man jūsu žēl, — Atenaisa sacīja. — Vai jūs vismaz protat iz­vēlēties?

— Nudien nezinu. Nē! Liktenis joko ar mani — sapņoju par impe­ratoriem, bet satieku…

— Ora, Ora, beidz! — Luīze iesaucās. — Lai labāk izklausītos, tu esi gatava ziedot cilvēkus, kas tevi uzticīgi mīl.

— Nu, par to man nav nekādas daļas: kas mani mīl, tam jābūt lai­mīgam, ja es viņu nedzenu prom. Tā būs nelaime, ja es kļūšu vāja, ne­laime arī viņam, jo es savu vājumu uzkraušu viņam. Nudien! Goda vārds!

— Ora!

— Tā art vajag, — Atenaisa atbalstīja. — Varbūt tā jūs arī sasnieg­siet, ko vēlaties. Daudzās lietās vīrieši ir īsti muļķi, viņi sauc par koķeti gan lepnu, gan nepastāvīgu sievieti. Piemēram, es esmu lepna, drīzāk nepieejama, es asi atgrūžu pretendentus un nevēlos viņus noturēt pie sevis. Toties vīrieši pārliecina sevi, ka es esmu koķete, viņu patmīļa čukst, ka es sapņoju par viņu lakstošanos. Citas sievietes, tā kā jūs, Montalē, padodas maigām runām; viņas būtu pazudušas, ja pēkšņi neglābtu in­stinkts, kas liek negaidīti mainīt taktiku un sodīt to, kam viņas gandrīz padevās.

— Tā jau ir īsta disertācija! — Montalē slavēja kā kārumniece, kas nobaudījusi izcili smalku gardumu.

— Cik pretīgi! — Luīze čukstēja.

— Pateicoties šādam koķetumam — tas īsti ir šā vārda cienīgs, — galma dāma turpināja, — pateicoties tam, mīlētājs, kas tikko vēl lepojās ar saviem panākumiem, pēkšņi uzreiz zaudē visu savu augstprātību. Viņš jau jūtas kā uzvarētājs, bet te nākas atkāpties. Rezultātā greizsirdīga, ne­ērta un garlaicīga vīra vietā mēs iegūstam padevīgu, kaislīgu un dedzīgu mīlētāju, jo viņa priekšā katrreiz ir jauna iemīļotā. Tur ir koķetēšanas jēga. Tā dod iespēju kļūt par valdnieci starp sievietēm, ja jau Dievs nav piešķīris visdārgāko — prasmi pārvaldīt savu sirdi un prātu.

— Cik jūs gan esat veikla! — Montalē apbrīnoja. — Un cik labi izprotat sievietes lomu!

— Es gribu nodrošināt sev laimīgu dzīvi, — Atenaisa vienkārši pie­bilda. — Kā jebkura vāja un mīloša sirds es aizsargājos pret stiprāko jūgu.

— Luīze toties klusē.

— Gluži vienkārši es jūs nesaprotu, — Luīze atsaucās. — Jūs runā­jat tā, it kā nedzīvotu uz zemes, bet uz kādas citas planētas.

— Ir nu gan laba tā jūsu zeme. Vīrietis tikmēr kvēpina vīraku sie­vietes priekšā, kamēr viņai apreibst galva; un tad seko apvainojums.

— Kāpēc tad jākrīt? — Luīze noteica.

— Ak, tā jau ir cita teorija; varbūt jums zināms kāds līdzeklis, kā noturēties, ja jūs ar kādu aizraujaties?

— O, ja jūs zinātu, ko nozīmē sirds, — meitene iesaucās, paceldama skaistās, valgās acis uz tumšajām debesīm, — tad es jums visu pastāstītu un pārliecinātu jūs, ka mīloša sirds ir stiprāka par jūsu koķetēšanu un lepnumu. Koķete var satraukt sirdi, pat izraisīt kaislību, bet nekad viņa neiedvesīs īstu mīlestību. Manā izpratnē mīlestība ir pilnīga, nepārtraukta pašaizliedzība, un turklāt abpusēji. Ja es kādreiz iemīlēšos, tad lūgšu, lai iemīļotais neapdraud manu godu un brīvību; es viņam teikšu — un viņš sapratīs, — ka mana sirds sāpēs trīs, atsakoties no augstākā baudījuma; dievinādams mani un mana upura aizkustināts, viņš arī upurēsies; mīļotais mani cienīs un tāpēc necentīsies panākt manu krišanu, lai pēc tam ap­vainotu, kā iznāk pēc jūsu nožēlojamās teorijas. Lūk, kā es saprotu mī­lestību. Vai patiešām jūs apgalvosiet, ka iemīļotais mani nicinās? Ne­mūžam neticēšu, jo tas varētu notikt vienīgi tad, ja viņš būtu nelietis, bet galvoju, ka mana sirds tādu neizvēlēsies. Mans skatiens atalgos viņu par visiem upuriem un modinās viņā tādus tikumus, kādus viņš līdz tam ne­pazina.

— Luīze! — Montalē iesaucās. — Tie ir tikai vārdi, bet jūs pati rīkojaties pavisam citādi.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Rauls de Braželons jūs dievina un gandrīz vai uz ceļiem lūdzas jūsu mīlu. Nabaga vikonts ir jūsu tikumības upuris. Manas vieglprātības vai Atenaisas lepnuma dēļ viņam nekad nevajadzētu tā ciest.

— Tas gluži vienkārši ir īpašs koķetēšanas veids, — Atenaisa sacīja, — un jaunkundze to izmanto, pati neapzinādamās.

— Ak Dievs! — Luīze iesaucās.

— Jā gan. Mēs jau pazīstam tādas: pārspīlēts jutīgums, nepārtraukta eksaltācija, kaisles uzbangojumi, kas nekur nenoved… O, tā ir īsta māksla un arī ļoti iedarbīga! Ja mazliet padomā, tad es gandrīz esmu ar mieru to novērtēt pat augstāk nekā savu lepnumu; katrā ziņā tas ir daudz smal­kāks par Montalē paņēmieniem.

Abas galma dāmas sāka ķiķināt.

Lavaljēra tikai papurināja galvu un noteica:

— Ja es vīriešu klātbūtnē dzirdētu kaut vai ceturto daļu no tā, ko jūs te sarunājāt un arī būtu pārliecināta, ka jūs patiešām tā domājat, es uz vietas nomirtu no kauna un aizvainojuma.

— Nu tad mirstiet vien, maigo mazulīt, — de Tonē-Šarantas jaun­kundze atteica, — te gan nav vīriešu, toties ir divas sievietes, jūsu drau­dzenes, kas jums skaidri un gaiši apgalvo, ka jūs esat vaļsirdīga koķete, tātad visbīstamākā no visām.

— Draudzenes, ko jūs runājat! — nosarkusi un gandrīz raudādama, Luīze iesaucās.

Par atbildi atskanēja skaļi smiekli.

— Pagaidiet tikai, es pajautāšu nabaga Braželonam, nabaga puisim, kurš tevi pazīst jau divpadsmit gadus, mīl un tomēr, ja var ticēt taviem vārdiem, ne reizi nav noskūpstījis pat tavu pirkstu galiņus.

— Nu, ko jūs teiksiet par tādu cietsirdību, sieviete ar maigo sirdi? — Atenaisa uzrunāja Lavaljēru.

— Es atbildēšu tikai ar vienu vārdu: tikumība. Vai tad jūs noliedzat arī tikumību?

— Paklau, Luīze nemelo, — Ora atbildēja, satverdama viņas roku.

— Ko tu saki! Divpadsmit gadus stingra un nepieejama!

— Pirms divpadsmit gadiem man bija tikai pieci gadi. Bērnišķīgas draiskulības neskaitās.

— Nu labi, tagad jums ir septiņpadsmit gadu; skaitīsim nevis div­padsmit, bet trīs gadus. Tātad trīs gadus jūs visu laiku bijāt cietsirdīga. Jums tomēr runā pretī Bluā ēnainās birzis, satikšanās zvaigžņu gaismā un naktīs zem platānām, viņa divdesmit gadi un jūsu četrpadsmit, viņa liesmainie skatieni, kas runā skaidrāk par vārdiem.