Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Mani gaida kariete, un trīs stundas es esmu brīva.

— Margarita, es neesmu apģērbta…. bet, ja tu gribi papļāpāt, mums nemaz nav jādodas uz Vensenas mežu — manā dārzā mēs arī atradīsim kuplu koku, biezu dižskābaržu audzi un mārpuķīšu un vijolīšu paklāju, kuru smarža atplūst līdz pat šejienei.

— Dārgā marķīze, žēl, ka tu atsakies no mana priekšlikuma… Es tā gribēju tev atklāt savu sirdi.

— Maragrita, es tev vēlreiz saku, ka mana sirds pieder tikai un vie­nīgi tev gan šai istabā, gan zem liepas manā dārzā, tāpat kā tur, mežā zem ozola.

— Man tas nav viens un tas pats… Kad es tuvojos Vensenas mežam, man šķiet, ka manas smagās nopūtas skaidri dzird tur, kurp tās šais die­nās plūst.

To dzirdot, marķīze kļuva uzmanīga.

— Tevi pārsteidz, vai ne… ka es vēl domāju par Senmandē?

— Par Senmandē! — de Beljēras kundzei izlauzās.

Abu sieviešu skatieni krustojās kā zobeni divkaujas sākumā.

— Tik lepna kā tu?… — marķīze izmeta, nicīgi pasmaidīdama.

— Tik lepna kā es!… — Vanelas kundze atteica. — Tāda ir mana daba… Es nepiedodu, ja mani aizmirst, un nieciešu, ja piekrāpj. Ja es viņu pametu, bet viņš raud, es varu iemīlēt no jauna; bet, ja mani pamet smiedamies, es vai zaudēju prātu no mīlestības.

De Beljēras kundze neviļus sakustējās.

„Viņa ir geizsirdīga!" Margaritas prātā atplaiksnīja atziņa.

— Tātad, — marķīze noteica, — tu neprātīgi mīli Bakingema kun­gu… es gribēju teikt… Fukē kungu?

Trieciens bija sāpīgs, un Margaritas sirds asiņoja.

— Tāpēc tu gribēji braukt uz Vensenu… pat uz Senmandē!

— Es pati nezinu, kurp gribēju braukt; es domāju, ka tu man kaut ko ieteiksi.

— Nevaru; es taču neprotu piedot. Varbūt es arī neprotu tik dziļi mīlēt kā tu. Ja kāds aizvaino sirdi, tad tas ir uz visiem laikiem.

— Fukē kungs taču nav aizskāris tavas jūtas, — bērnišķīgā naivumā iebilda Margarita Vanela.

— Tu ļoti labi saproti, ko es gribu teikt. Fukē kungs nav mani aiz­vainojis; es neesmu baudījusi viņa labvēlību un cietusi viņa pāridarījumus, bet tev ir iemesls žēloties par viņu. Tu esi mana draudzene, un es neie­teiktu tev rīkoties tā, kā tu esi nodomājusi.

— Kā tu to domā?

— Nopūtas, kuras tu pieminēji, ir pietiekami daiļrunīgas.

— Tu mani kaitini! — pēkšņi jaunā sieviete iesaucās kā cīkstonis, kas sakopojis visus spēkus un ir gatavs dot pēdējo triecienu. — Tu domā tikai par manām vājībām un kaislībām, bet aizmirsti par manu godīgumu un augstsirdību. Ja es arī patlaban jūtu simpātijas pret Fukē kungu un pat speru viņam pretī soli, tad varu atklāti atzīties, ka tas ir tikai tāpēc,ka mani ļoti satrauc viņa liktenis, jo, manuprāt, viņš ir viens no nelaimī­gākajiem cilvēkiem zemes virsū.

— Ā! — marķīze izdvesa, piespiedusi roku pie krūtīm. — Vai tad noticis vēl kaut kas?

— Mana dārgā, pirmais jaunums ir tāds, ka karalis visu savu lab­vēlību, ko tas veltīja Fukē kungam, atdevis Kolbēram.

— Jā, es esmu par to dzirdējusi.

— To var lieliski saprast — pēc tam, kad atklājās Belilas noslēpu­mi.

— Man gan apgalvoja, ka galu galā tas nācis Fukē kungam tikai par labu.

Margarita sāka tik ļauni smieties, ka de Beljēras kundze labprāt būtu ietriekusi dunci viņai pašā sirdī.

— Mana dārgā,— Margarita turpināja, — tagad jau vairs nav runa par Fukē kunga goda, bet gan viņa paša glābšanu. Nepaies ne trīs dienas, kad kļūs skaidrs, ka finansu ministrs ir galīgi izputējis.

— O! — marķīze iebilda un arī savukārt pasmaidīja. — Tā kā par ātru.

— Es minēju trīs dienas, jo man patīk maldināt sevi ar cerībām. Visticamāk, ka katastrofa notiks šodien pat.

— Kāpēc?

— Visvienkāršākā un banālākā iemesla dēļ: Fukē kungam vairs nav naudas.

— Dārgā Margarita, finansu pasaulē gadās tā, ka šodien cilvēkam nav ne graša, bet rīt viņš apgroza miljonus.

— Tā ar Fukē kungu varēja notikt tad, kad viņam bija divi bagāti un veikli draugi, kas no visām lādēm prata izvilkt viņam naudu; tagad šie draugi ir miruši un Fukē kungam nav no kurienes pasmelt miljonus, kurus karalis vakar prasīja.

— Miljonus? — marķīze šausmās iekliedzās.

— Četrus miljonus… pāra skaitlis.

— Nelietīgā sieviete, — de Beljēras kundze, ko bija nomocījis šis cietsirdīgais prieks, pie sevis nočukstēja, tomēr saņēma dūšu un atcirta: — Es domāju, ka Fukē kungam atradīsies četri miljoni.

— Ja viņam ir četri miljoni, ko karalis lūdz šodien, varbūt viņam to nebūs pēc mēneša, kad karalis lūgs atkal.

— Karalis atkal prasīs no viņa naudu?

— Protams; tāpēc jau es saku, ka Fukē kungs neizbēgami izputēs. Aiz patmīlības viņš neatteiksies dot naudu, bet, kad tās nepietiks — viņš būs pagalam.

— Tev ir taisnība, — marķīze trīcošā balsī teica, — plāns ir labi izdomāts, Saki lūdzu, vai Kolbēra kungs tik ļoti ienīst Fukē kungu?

— Man šķiet, ka viņš to necieš… Kolbēra kungs tagad ir lielā cieņā; viņš iegūst, ja viņu iepazīst tuvāk, jo tad var redzēt, ka viņam ir gran­diozas ieceres, liela izturība un savaldība; viņš ies tālu.

— Vai viņš būs finansu ministrs?

— Iespējams… Lūk, kāpēc man tik žēl, dārgā marķīze, to nabaga cilvēku, kas mani mīlēja un pat dievināja; lūk, kāpēc es, redzēdama, cik viņš ir nelaimīgs, sirds dziļumos piedevu neuzticību… ko viņš nožēlo, spriežot pēc dažām pazīmēm; lūk, kāpēc es vēlējos viņu mierināt un dot labu padomu: droši vien viņš saprastu manu rīcību un būtu man pa­teicīgs.

Marķīze, ko šis labi aprēķinātais uzbrukums kā trāpīga artilērijas uguns bija galīgi apdullinājis un iznīcinājis, nesaprata, ko lai atbild un ko lai domā.

— Kāpēc tad jums neaizbraukt pie Fukē kunga? — viņa beidzot iz­teica slepenā cerībā, ka Margarita necentīsies dot nāvīgu triecienu jau uzvarētajam ienaidniekam.

— Es patiešām sāku par to nopietni domāt. Nē, tomēr man neklājas spert pirmo soli. Protams, Fukē kungs mani mīl, bet viņš ir pārāk lepns. Es nevaru tā riskēt… Turklāt man jāzaudē vīrs. Tu neko neatbildi… Nu, tādā gadījumā es aprunāšos ar Kolbēra kungu.

Viņa smaidīdama piecēlās, lai atvadītos. Marķīze nebija spējīga pie­celties.

Margarita paspēra dažus soļus, izbaudīdama savas sāncenses pazemo­jumu un sāpes; pēkšņi viņa apvaicājās:

— Vai tad tu mani nepavadīsi?

Bāla un atturīga marķīze piecēlās, nepievērsdama uzmanību ap­loksnei, ko viņa sarunas laikā rūpīgi centās aizsegt ar saviem svārkiem.

Viņa atvēra durvis uz lūgšanu istabu un, pat nepagriezdama galvu uz Margaritas Vanelas pusi, iegāja tur un aizslēdza aiz sevis durvis.

Tiklīdz marķīze bija aizgājusi, viņas skaudīgā sāncense kā pantera metās virsū aploksnei un to sagrāba. — Ak, tu, liekule! — zobus griez­dama, viņa nošņāca. — Kad es ienācu, protams, viņa lasīja Fukē vēstuli!

Tad viņa savukārt izdrāzās no istabas.

Kad marķīze beidzot atradās drošībā aiz durvīm, viņa juta, ka spēki viņu galīgi atstāj; mirkli viņa stāvēja bāla un stinga kā statuja; tad kā statuja, ko apgāž stiprs viesulis, viņa sagrīļojās un nesamaņā nokrita uz paklāja.

Trieciens bija sevišķi spēcīgs, jo tas bija negaidīts. Pagāja ilgs laiks, kamēr marķīze atguvās; atguvusi samaņu, viņa sāka apsvērt briestošos notikumus.