Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Vai jums ir laba atmiņa, kungs? — komandants skaļā balsī uz­runāja Aramisu tā, lai sargkareivji visu dzirdētu.

— Kāpēc jūs man to jautājat?

— Es runāju par jūsu plāniem un rasējumiem, jo arhitektiem aiz­liegts ieiet kamerās ar papīru, spalvu un zīmuli.

„Jauki!" Aramiss nodomāja. „Šķiet, es esmu kļuvis par arhitektu. Tas jau līdzinās jokam ar d'Artanjanu, kurš Belilā redzēja mani kā inže­nieri."

Skaļi viņš pavēstīja:

— Esiet mierīgs, komandanta kungs: mums pietiek tikai uzmest aci, lai visu atcerētos.

Bezmo nepakustināja ne aci; sardze noturēja Aramisu par arhitektu.

— Sāksim ar Bertodjēru, — Bezmo teica tikpat skaļi, lai sargkareivji dzirdētu.

— Labi, — Aramiss atteica.

Tad Bezmo pievērsās cietumsargam:

— Pie viena aiznes uz otro numuru gardumus, ko es noliku.

— Uz trešo numuru, dārgais Bezmo, uz trešo, jūs visu laiku kļū­dāties.

— Tiesa gan.

Viņi sāka kāpt augšup pa trepēm.

Šajā vienā pagalmā bija tik daudz aizbīdņu, režģu un atslēgu, ka to pietiktu vai visai pilsētai.

Aramiss nebija sapņotājs vai pārmērīgi jūtīgs; tiesa, jaunībā viņš rakstīja dzejoļus; tagad viņa ^sirds bija nocietinājusies, kā jau katram piec­desmitgadīgam vīrietim, kurš mīlējis daudzas sievietes vai, pareizāk, ļāvis sevi mīlēt daudzām sievietēm.

Tomēr, kad viņš sāka kāpt augšup pa akmens kāpnēm, ko bija mi­nušas tik daudzas nelaimīgo kājās, kad drūmās velves viņam uzdvesa savu mitro gaisu, šķiet, viņa sirds atmaiga, jo viņš nokāra galvu un aizmiglotām acīm sekoja Bezmo.

Kad viņi sasniedza otro stāvu, Aramiss vai nu no noguruma, vai uz­traukuma bija pavisam aizelsies.

Viņš atspiedās pret sienu.

— Ja vēlaties, sāksim no šejienes? — Bezmo apjautājās. — Tā kā mēs apmeklēsim abas kameras, tad, manuprāt, ir vienalga, vai mēs vis­pirms uzkāpjam trešajā stāvā un pēc tam atgriežamies otrajā, vai otrādi. Turklāt šajā kamerā vajadzētu nelielu remontu, — viņš steidzīgi piebilda, lai netālu stāvošais cietumsargs varētu viņu sadzirdēt.

— Nē, nē, — Aramiss protestēja. — Iesim vispirms uz augšu, ko­mandanta kungs! Tur vajadzīgs neatliekamāks remonts.

Viņi turpināja kāpt augšup.

— Palūdziet cietumsargam atslēgas, — Aramiss pačukstēja savam ce­ļabiedram.

— Tūlīt.

Bezmo paņēma atslēgas un pats atvēra trešās kameras durvis. Cie­tumsargs iegāja tur pirmais un uzlika uz galda ēdienus, ko lādzīgais ko­mandants sauca par gardumiem.

Pēc tam cietumsargs aizgāja.

Ieslodzītais pat nepakustējās.

Bezmo iegāja kamerā, iepriekš palūdzis Aramisu pagaidīt pie durvīm.

Bīskaps varēja redzēt jaunekli, vēl pavisam zēnisku, ap astoņpadsmit gadus vecu, kurš, ieraudzījis ienākošo komandantu, iemetās gultā, sauk­dams:

— Māmiņ, māmuliņ!

Šajas kliedzienos skanēja tik bezgalīgas ciešanas, ka Aramiss neviļus nodrebēja.

— Dārgais, — Bezmo uzrunāja ieslodzīto, pūlēdamies pasmaidīt, — te jums būs deserts un izklaidēšanās; deserts miesai, izklaidēšanās dvē­selei. Šis kungs jūs nomierinās.

— Ak, komandanta kungs! — jauneklis iesaucās. — Atstājiet mani vienatnē uz veselu gadu, barojiet tikai ar maizi un ūdeni, bet pasakiet, ka pēc šī gada mani no šejienes izlaidīs, ka pēc gada es atkal satikšu māmiņu.

— Draudziņ, — Bezmo teica, — jūs taču pats stāstījāt, ka jūsu māte ir ļoti nabadzīga un cik slikti jūs dzīvojāt, bet paskatieties, cik ērti ir šeit!

— Jā, kungs, viņa ir nabadzīga, tādēļ vēl jo vairāk viņai vajadzīgs apgādnieks. Mums ir sliktas telpas? Kungs, ja cilvēks ir brīvībā, tad vi­ņam ir labi visur!

— Jūs apgalvojat, ka tikai tas nelaimīgais distihs…

— Es to sacerēju bez kāda ļauna nolūka, zvēru jums; tas man ienāca prātā, kad es lasīju Marcialu*. Kungs, lai mani soda kā vēlas, kaut vai lai nocērt roku, ar kuru es rakstīju, es strādāšu ar otru; tikai ļaujiet man atgriezties pie māmiņas!

— Bērns, — Bezmo turpināja, — jūs zināt, ka tas nav atkarīgs no manis. Es varu tikai uzlabot jūsu uzturu: iedot kādu glāzīti portvīna vai gabaliņu pīrāga.

— Ak, Dievs! — jauneklis ciešanās iestenējās, nokrizdams zemē un vārtīdamies pa grīdu.

Aramiss vairs nespēja izturēt šo skatu un izgāja gaitenī.

Marks Valerijs Marcials (ap 40 — 120) — Senās Romas dzejnieks. Kļuva slavens ar epigrammām, kurās izsmēja bagātniekus un pauda līdzjūtību vienkāršajiem ļaudīm.

— Nelaimīgais! — viņš čukstēja.

— Jā, kungs, viņš ir ļoti nelaimīgs, bet pie visa vainīgi vecāki.

— Kā tā?

— Protams… Kāpēc viņi lika dēlam mācīties latīņu valodu?.. Piebāzt galvu ar zināšanām ir kaitīgi… Es tik tikko protu lasīt un rakstīt; toties, kā redzat, cietumā neesmu nokļuvis.

Aramiss uzmeta skatu cilvēkam, kurš uzskatīja, ka būt par cietum­sargu nenozīmē būt cietumā.

Bezmo arī aizgāja, redzēdams, ka nepalīdz ne viņa mēģinājumi, ne vīns. Viņš bija sarūgtināts.

— Bet durvis! — cietumsargs iesaucās. — Jūs aizmirsāt aizslēgt dur­vis.

— Patiešām, — Bezmo atteica. — Še, paņem atslēgas.

— Es parūpēšos par šo zēnu, — Aramiss ieteicās.

— Ja jūsu rūpes izrādīsies veltīgas, — Bezmo atbildēja, — tad pa­lūdziet, lai viņu pārved uz desmit livriem, no tā mēs abi iegūsim.

— Ja otrs ieslodzītais tāpat sauc pēc mātes, tad es nemaz neiešu viņa kamerā un izdarīšu visus mērījumus no ārpuses.

— Nebaidieties, arhitekta kungs, — cietumsargs mierināja, — viņš mums ir rāms kā jēriņš un visu laiku cieš klusu.

— Nu, tad iesim, — Aramiss negribīgi noteica.

— Jūs taču esat cietuma arhitekts? — sargs viņam vaicāja.

— Jā.

— Kā tad jūs vēl neesat pieradis pie tādiem skatiem? Savādi gan!

Aramiss saprata, ka viņam noteikti jāsavaldās, lai neizraisītu aizdo­mas.

Bezmo atslēdza kameru.

— Paliec un pagaidi mūs uz trepēm, — viņš norīkoja cietumsargu.

Tas paklausīja.

Bezmo devās pa priekšu un pats atvēra nākamās durvis.

Kameru apspīdēja saules stari, kas izlauzās caur aizrestoto logu. Tajā atradās neliela auguma skaists jauneklis ar īsi apgrieztiem matiem un neskuvies; viņš sēdēja uz taburetes, nolicis elkoni uz krēsla un atspiedies pret to.

Uz gultas mētājās viņa tērps no melna samta; viņš bija tērpies lieliska batista kreklā.

Atveroties durvīm, jauneklis nevērīgi pagrieza galvu, bet, pazinis Bez­mo, piecēlās un pieklājīgi paklanījās.

Kad viņa acis sastapās ar ēnā stāvošā Aramisa acīm, bīskaps satrūkās un izmeta no rokām cepuri, it kā viņu piepeši būtu pārņēmis stingums.

Bezmo bija pieradis pie sava cietumnieka, un viņa sejā nenotrīcēja ne vaibsts; ar centīga kalpa rūpību viņš nolika uz galda pīrāgu un vēžus. Savā aizņemtībā viņš nepamanīja viesa satraukumu.

Pabeidzis servēt galdu, komandants vērsās pie jaunā cietumnieka:

— Šodien jūs ļoti labi izskatāties.

— Pateicos jums, kungs, — jauneklis atbildēja.

Izdzirdis šo balsi, Aramiss tik tikko noturējās kājās. Viņš kļuva vēl bālāks un neviļus paspēra soli uz priekšu.

Bezmo pamanīja šo kustību, neskatoties uz savu rosīšanos.

— Tas ir arhitekts, kurš ieradies pārbaudīt, vai jūsu kamīns nedūmo, — Bezmo paskaidroja.

— Nē, kungs, tas nekad nedūmo.