Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Arhitekta kungs, jūs teicāt, ka cietumā nevar justies laimīgs, — komandants teica, rokas berzēdams, — bet jūsu priekšā stāv ieslodzītais, kas jūtas laimīgs. Es ceru, ka jūs ne par ko nesūdzaties?

— Nekad.

— Un jums nav garlaicīgi? — Aramiss vaicāja.

— Nē.

— Ko es jums teicu? — Bezmo pačukstēja.

— Jā, neticu savām acīm. Atļausiet uzdot viņam dažus jautājumus?

— Cik vien vēlaties.

— Esiet tik laipns un pavaicājiet viņam, vai viņš zina, par ko te no­kļuvis.

— Arhitekta kungs jums jautā, — Bezmo teica, — vai jūs zināt, kā­pēc esat nokļuvis Bastīlijā?

— Nē, kungs, — jaunais cilvēks mierīgi atbildēja, — nezinu.

— Tas taču nav iespējams! — Aramiss uztraukti iesaucās. — Ja jūs nezinātu sava aresta cēloni, jūs justos satracināts.

— Sākumā tā arī bija.

— Kāpēc tad jūs pārstājāt dusmoties?

— Es kļuvu prātīgāks.

— Savādi, — Aramiss noteica.

— Apbrīnojami, vai ne? — Bezmo apvaicājās.

— Vai drīkst zināt, kas tad jūs padarīja prātīgu? — Aramiss jautāja.

— Es nonācu pie secinājuma, ka Dievs nevar mani sodīt, ja jau ne­esmu neko grēkojis.

— Bet kas tad ir cietums, ja ne sods?

— Es īsti nezinu, — jauneklis atbildēja. — Varu vienīgi teikt, ka tagad domāju citādi nekā pirms septiņiem gadiem.

— Jūsos klausoties un redzot jūsu padevību, varētu domāt, ka jūs pat mīlat cietumu.

— Es ar to samierinos.

— Pārliecībā, ka kādreiz atgūsiet brīvību?

— Kungs, es neesmu pārliecināts, es tikai ceru; varu atzīties, ka ar katru dienu šī cerība kļūst vājāka.

— Kāpēc gan lai jūs neatgūtu brīvību? Jūs taču agrāk bijāt brīvs?

— Veselais saprāts neļauj man cerēt uz atbrīvošanu; kāpēc tad va­jadzēja mani iesēdināt, lai pēc tam atbrīvotu?

— Cik jums gadu?

— Es nezinu.

— Kā jūs sauc?

— Es esmu aizmirsis vārdu, kādā mani sauca.

— Kas ir jūsu vecāki?

— Es nekad neesmu viņus pazinis.

— Bet tie cilvēki, kas jūs uzaudzināja?

— Viņi mani nesauca par savu dēlu.

— Vai jūs pirms sava ieslodzījuma kādu mīlējāt?

— Es mīlēju savu aukli un puķes.

— Un viss?

— Vēl es mīlēju savu sulaini.

— Vai jums ir žēl šo cilvēku?

— Es ļoti raudāju, kad viņi nomira.

— Vai viņi nomira pirms vai pēc aresta?

— Viņi nomira dienu pirms manas aizvešanas.

— Abi uzreiz?

— Jā, vienlaikus.

— Kā jūs aizveda?

— Pie manis atbrauca kāds cilvēks, iesēdināja karietē, aizslēdza dur­vis un atveda šurp.

— Vai jūs pazītu šo cilvēku?

— Viņš bija maskā.

— Cik neparasts stāsts, vai ne? — Bezmo pačukstēja Aramisam. Aramisam aizrāvās elpa.

— Jā, neparasts.

— Visdīvainākais ir tas, ka viņš man nekad nav tik sīki stāstījis.

— Varbūt tāpēc, ka jūs viņu nekad neesat izjautājis, — Aramiss pie­zīmēja.

— Varbūt, — Bezmo atteica, — es neesmu ziņkārīgs. Nu, kāda jums liekas kamera? Skaista?

— Lieliska.

— Paklājs…

— Krāšņs.

— Varu saderēt, ka pirms aresta viņam tāda nebija.

— Es arī tā domāju.

Aramiss atkal pievērsās jauneklim.

— Vai jūs neatceraties kāda nepazīstama cilvēka apmeklējumu?

— Kā tad! Trīs reizes bija atbraukusi sieviete, kas bija aizsegusies ar biezu plīvuru, ko viņa pacēla tikai, kad mūs ieslēdza un mēs palikām divatā.

— Vai jūs atceraties šo sievieti?

— Atceros.

— Par ko viņa runāja ar jums? Jauneklis skumji pasmaidīja.

— Viņa jautāja man to pašu, ko jūs: vai man klājas labi un vai es negarlaikojos.

— Ko viņa darīja, kad ieradās pie jums vai atvadījās?

— Cieši apskāva mani un skūpstīja.

— Vai jūs viņu atceraties?

— Ļoti labi.

— Es gribētu zināt, vai jūs atceraties viņas seju?

— Jā.

— Tātad, ja jūs nejauši atkal sastaptos, jūs viņu pazītu?

— O, protams!

Aramisa sejā pavīdēja apmierināts smaids.

Šajā brīdi Bezmo izdzirdēja cietumsarga soļus, kas kāpa augšup pa trepēm.

— Vai mums nav laiks iet? — viņš pačukstēja Aramisam.

Aramiss acīmredzot bija uzzinājis visu, ko vēlējās.

— Kā jums tīk, — viņš atbildēja.

Redzēdams, ka viņi grasās aiziet, jauneklis pieklājīgi paklanījās. Bez­mo atbildēja ar vieglu mājienu, bet Aramiss, ko jaunekļa nelaime, šķiet, bija aizkustinājusi, zemu paklanījās cietumniekam.

Viņi izgāja. Bezmo aizslēdza durvis.

— Nu, kā? — Bezmo uz trepēm apvaicājās. — Ko jūs teiksiet par to visu?

— Dārgo komandant, es atklāju noslēpumu, — Aramiss atteica.

— Vai patiešām? Kas tad tur slēpjas?

— Šī jaunekļa mājā notikusi slepkavība.

— Nevar būt!

— Kā tad citādi! Sulainis un aukle nomiruši vienā un tajā pašā dienā. Droši vien inde.

— Ai, ai, ai!

— Ko jūs par to teiksiet?

— Tas līdzinās patiesībai… Vai patiešām šis jauneklis ir slepkava?

— Kas tad jums to saka? Kā jūs varat turēt aizdomās par slepkavību nelaimīgo bērnu?

— Jā, jā, tas ir aplam.

— Mājā, kurā viņš dzīvoja, tika izdarīts noziegums; ar to pietiek. Varbūt viņš redzēja noziedzniekus un tie tagad baidās, ka viņš tos ne­nodod.

— Velns parāvis, ja es zinātu, ka tā noticis, es divkāršotu viņa uz­raudzību.

— Liekas, viņam nav nekādas vēlēšanās bēgt!

— O, jūs nezināt, kādi ir šie cietumnieki!

— Vai viņam ir grāmatas?

— Neviena pati; uz visstingrāko aizliegts viņam tās dot.

— Tik stingri.

— To aizliedza pats Mazarīni.

— Šis aizliegums ir pie jums?

— Jā, monsinjor. Ja vēlaties, es jums parādīšu, kad atgriezīsimies mā­jās.

— Ļoti vēlos, es interesējos par autogrāfiem.

— Es varu galvot, ka tas ir īsts; tikai tur ir viens labojums.

— Labojums! Kas tad nosvītrots.

— Skaitlis.

— Skaitlis?

— Jā. Sākumā uzrakstīts: uzturam 50 livru.

— Tā kā prinčiem?

— Kā jūs saprotat, kardināls pamanīja savu kļūdu: viņš nosvītroja nulli un pirms piecnieka pierakstīja vieninieku. Starp citu…

— Nu?

— Jūs man neko neteicāt par līdzību.

— Jā, un gluži vienkārša iemesla dēļ: dārgais Bezmo, nekādas līdzī­bas nav!

— Nevar būt!

— Ja arī ir, tad tikai jūsu iztēlē; ja arī tā pastāvētu īstenībā, tad man liekas, ka jūs rīkotos prātīgi, ja nevienam par to neteiktu.

— Jums taisnība.

— Karalis Ludviķis XIV droši vien sadusmotos uz jums, ja pēkšņi uzzinātu, ka jūs izplatāt baumas par kādu no viņa pavalstniekiem, kas nekaunīgi uzdrošinās būt līdzīgs viņam.

— Jā, jums taisnība, — pārbiedētais Bezmo nosvepstēja, — bet to es pastāstīju tikai jums; es pilnīgi paļaujos uz jūsu klusēšanu, monsinjor.

— Varat būt mierīgs.

Tā sarunādamies, viņi atgriezās Bezmo dzīvoklī; komandants izvilka no skapja grāmatu, kas līdzinājās tai, ko viņš rādīja Aramisam iepriekš, tikai šī bija aizslēgta.

Šīs slēdzenes atslēgu Bezmo vienmēr nēsāja sev līdzi, uzvērtu atse­višķā gredzenā.

Uzlicis grāmatu uz galda, viņš to atvēra uz „M" burtu un parādīja Aramisam ierakstu ailē, kur bija paredzētas piezīmes:

„Nedot nevienu grāmatu, vissmalkākā veļa, eleganti tērpi; nekādas pastaigas, cietumsargu maiņas un satikšanās.

Tiek atļauti mūzikas instrumenti, visas iespējamās ērtības un kon- forts; uzturam piecpadsmit livru. Ja tas izrādīsies nepietiekami, Bezmo kungs var prasīt vairāk."