Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Vai arī viņi dabū labu ēdienu?

— Un kā vēl! Skaidrs, viņiem jau nu katru dienu nedod butes un medījumu vai spāņu vīnu, bet trīsreiz nedēļā ir laba maltīte.

— Tā jau ir filantropija, dārgo komandant. Tā jūs izputēsit!

— Nē. Ja tas, kam dod piecpadsmit livrus, neapēd savu cāli vai div- desmitlivriniekam kaut kas paliek pāri, es to iedodu pieclivriniekiem; na­bagiem tās ir kā dzīres. Ko lai dara! Jābūt žēlsirdīgam.

— Cik apmēram jums paliek no pieciem livriem?

— Trīsdesmit sū.

— Jūs nu gan esat godīgs cilvēks!

— Pateicos, jūsu svētība! Man šķiet, ka jums taisnība. Bet vai zināt,, par kuriem es visvairāk rūpējos?

— Par kuriem tad?

— Par sīktirgotājiem un rakstvežiem, kam dod tikai trīs livrus. Viņi bieži vis neredz Reinas karpas vai Lamanša stores.

— Bet vai tad pieclivriniekiem nekas nepaliek pāri?

— Monsinjor, nedomājiet, ka es esmu sīkstulis; šie sīkpilsoņi un rakstveži ir kā septītajās debesīs, kad es viņiem iedodu kādu irbes spār- niņu, kazas fileju vai gabaliņu no pīrāga ar trifeļiem, — vārdu sakot, ēdienus, kādus viņi ne sapnī nav redzējuši; tie ēd, dzer un pie deserta sauc: „Lai dzīvo karalis!" un slavina Bastīliju. Katru svētdienu es viņus

uzcienāju ar divām pudelēm šampanieša, kas man izmaksā piecus sū. O, šie nabagi slavē mani un atstāj cietumu ar lielu nožēlu. Ziniet, ko es esmu ievērojis?

— Ko tad?

— Es ievēroju… tas man ir ļoti izdevīgi. Es pamanīju, ka daži ieslo­dzītie, ko izlaiž brīvībā, drīz vien atkal atgriežas. Tas ir manas virtuves dēļ. Nudien!

Aramiss neticīgi pasmaidīja.

— Jūs smaidāt?

— Jā.

— Es jums saku, daži vārdi mūsu sarakstā parādās trīs reizes divu gadu laikā.

— Es gribētu gan redzēt šo sarakstu!

— Bet lūdzu! Kaut gan mums aizliegts rādīt tādus dokumentus ne­piederošiem.

— Varu iedomāties!

— Bet ja jūs, monsinjor, gribat pats pārliecināties…

— Ļoti labprāt.

— Lūdzu!

Bezmo piegāja pie skapja un izņēma no tā lielu grāmatu.

Aramiss vai dega nepacietībā.

Bezmo atgriezās pie galda, nolika uz tā grāmatu, pašķirstīja un apstā­jās pie burta M.

— Re, skatieties: Martinē, tūkstoš sešsimt piecdesmit devītā gada janvāris un tūkstoš sešsimt sešdesmitā gada jūnijs. Martinē, tūkstoš seš­simt sešdesmit pirmā gada marts — pamfleti, mazarinādes* utt. Sapro­tiet, tas ir tikai iegansts. Kas tad par mazarinādēm ir nokļuvis Bastīlijā? Vienkārši puisis pats sevi nosūdzējis, lai nokļūtu šeit. Kāpēc? Lai varētu mieloties ar maniem ēdieniem par trim livriem.

— Par trim livriem! Nelaimīgais!

Mazarinades — gan dzejā, gan prozā uzrakstīti satīriski pamfleti, kas bija vērsti pret kardinālu Mazarīni.

— Jā, jūsu svētība; dzejnieki arī pieder pie pēdējās šķiras, viņiem pienākas tāds pats galds kā sīkpilsoņiem un skrīveriem; bet es jums jau teicu, ka par šo šķiru es rūpējos visvairāk.

Aramiss pa to laiku it kā nejauši šķirstīja lapas, izlikdamies, ka vārdi viņu nemaz neinteresē.

— Kā redzat, tūkstoš sešsimt sešdesmit pirmajā gadā pierakstīti as­toņdesmit uzvārdi, — Bezmo norādīja. — Tūkstoš sešsimt piecdesmit devītajā arī astoņdesmit.

— Ā, Seldons! — Aramiss noteica. — Šķiet, pazīstams vārds. Vai jūs man nestāstījāt par šo jaunekli?

— Stāstīju. Nabaga students, kas sacerēja… Kā sauc divas rindas latī­niski, kam ir atskaņas?

— Distihs.

— Tieši tā.

— Nabadziņš! Par distihu!

— Cik jūs viegli to uzņemat! Vai jūs zināt, ka viņš šo divrindi sa­cerēja par jezuītiem?

— Vienalga, sods ir pārāk bargs.

— Nežēlojiet viņu. Pagājušogad man likās, ka viņš jūs ieinteresējis.

— Jā.

— Tā kā jūsu intereses, monsinjor, man ir svarīgākas, tad es tūlīt viņu pārvedu uz piecpadsmit livriem.

— Tātad uz tādu uzturu, kā šo te, — šķirstīdams lapas, Aramiss apstājās pie kāda vārda blakus Martinē.

— Tādu pašu.

— Vai šis Marčiali ir itālis? — Aramiss apvaicājās, parādīdams ar pirkstu uzvārdu, kas bija saistījis viņa uzmanību.

— Cst! — Bezmo nočukstēja.

— Kāpēc tik noslēpumaini? — Aramiss noprasīja, un viņa roka nevi­ļus sažņaudzās dūrē.

— Man liekas, ka es jums jau stāstīju par šo Marčiali.

— Nē, es pirmoreiz dzirdu šo vārdu.

— Var jau būt. Es jums stāstīju par viņu, neminot vārdu.

— Vai tas ir kāds grēcinieks? — Aramiss jautāja, pūlēdamies pa­smaidīt.

— Nē, gluži otrādi, viņš ir jauns.

— Tad laikam viņš izdarījis smagu noziegumu.

— Nepiedodamu.

— Kādu nogalinājis?

— Ko jūs!

— Kaut ko aizdedzinājis?

— Dieva dēļ!

— Apmelojis?

— Nē taču! Viņš…

Bezmo ar roku aizsedza muti un pačukstēja Aramisam pie auss:

— Viņš uzdrošinājās līdzināties…

— Ā, atceros, atceros! — Aramiss noteica. — Patiešām, jūs man pagājušogad stāstījāt par viņu; tomēr man viņa pārkāpums likās tik sīks…

— Sīks?

— Vai, pareizāk sakot, negribēts…

— Jūsu svētība, tāda līdzība nekad nevar būt nejauša…

— Ā, es pavisam biju aizmirsis! Bet klausieties, dārgo saimniek, — Aramiss teica, aizvērdams grāmatu, — liekas, jūs sauc.

Bezmo paņēma grāmatu, steidzīgi ielika atpakaļ skapī, aizslēdza un iebāza atslēgu kabatā.

— Vai jums tagad nelabpatiktu pabrokastot, monsinjor? — viņš vēr­sās pie Aramisa. — Jūs neesat pārklausījies, mūs patiešām aicina bro­kastīs.

— Ar lielāko prieku, komandant. Abi devās uz ēdamistabu.

Aramiss bija ļoti atturīgs ēšanā, bet šoreiz parādīja godu Bezmo lie­liskajām brokastīm; vīnu gan viņš dzēra maz.

Bezmo visu laiku bija ārkārtīgi dzīvespriecīgs un jautrs; laiku pa lai­kam viņš pameta skatienu uz pieciem tūkstošiem pistoļu, kas sevišķi ie­priecināja viņa sirdi.

Tikpat mīlīgi viņš skatījās uz Aramisu.

Atlaidies krēslā, bīskaps maziem malciņiem baudīja vīnu, izgaršodams to kā lietpratējs.

— Kādas blēņas gan stāsta par Bastīlijas slikto uzturu, — viņš teica, piemiegdams aci. — Ieslodzītie var būt laimīgi, ja viņi ik dienas saņem kaut vai puspudeli šī burgundieša!

— To dzer visi piecpadsmitlivrinieki, — Bezmo atbildēja. — Tas ir vecs, izturēts vīns.

— Tātad nabaga Seldons arī bauda šo brīnišķīgo dzērienu?

— Nu nē!

— Man izklausījās, ka jūs uzturat viņu par piecpadsmit livriem.

— Viņu? Nekad! Cilvēks, kas sacer distriktus… Kā jūs tos nosaucāt?

— Distihi.

— Piecpadsmit livri! Pārāk bagātīgi! Viņa kaimiņš gan ir uz piec­padsmit livriem.

— Kāds kaimiņš?

— Nu tas, no otrās Bertodjēras.

— Atvainojiet, dārgo komandant, bet es jūs īsti nesaprotu.

— Jā, piedodiet; no otrās Bertodjēras — tas nozīmē, ka arestētais sēž Bertodjēras torņa otrajā stāvā.

— Tātad vienu no Bastīlijas torņiem sauc Bertodjēra? Es jau biju dzirdējis, ka šeit katram tornim ir savs nosaukums. Kurš ir tas tornis?

— Skatieties, — Bezmo teica, pieiedams pie loga. — Lūk, tajā pa­galmā otrais pa kreisi.

— Redzu. Tātad tur sēž arestētais, kas dod piecpadsmit livrus.

— Jā.

— Vai viņš sēž jau ilgi?

— Ilgi. Septiņus vai astoņus gadus.

— Vai tad jums nav precīzu ziņu?