Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Tikai acīmredzot es steidzos veltīgi.

— Kāpēc?

— Jūs taču gribējāt kaut kur braukt?

Bezmo nosarka.

— Patiešām, — viņš atzina, — gribēju gan.

— Tātad es jūs iztraucēju. Būtu es to zinājis, noteikti nebūtu braucis, — Aramiss cienīgi turpināja, caururbjoši vērdamies uz nabaga komandan­tu.

— Jūsu svētība, jūs man nekad netraucējat!

— Atzīstieties, ka jūs gribējāt braukt kaut kur meklēt naudu.

— Nē, — Bezmo murmināja, — es zvēru, ka braucu…

— Vai komandanta kungs brauks pie Fukē kunga vai ne? — kāda balss lejā iesaucās.

Bezmo aizdrāzās pie loga kā dzelts.

— Nē, nē! — viņš izmisies iekliedzās. — Pie velna, kas tur piemin Fukē kungu? Jūs esat piedzēries, vai? Kas iedrošinās mani traucēt, kad es esmu aizņemts?

— Jūs devāties pie Fukē kunga? — Aramiss noprasīja. — Pie abata vai superintendanta?

Bezmo ļoti vēlējās samelot, bet neuzdrošinājās.

— Pie superintendanta kunga, — viņš izdvesa.

— Tātad jums vajadzēja naudu, ja gribējāt doties pie tā, kas naudu izsniedz.

— Es jums zvēru, ka nekad neuzdrošinātos lūgt Fukē kungam nau­du. Es tikai gribēju no viņa uzzināt jūsu adresi, tas ir viss.

— Uzzināt manu adresi no Fukē kunga? — acis iepletis, iesaucās Aramiss.

— Kā tad! — Bezmo, ko mulsināja prelāta skatiens, atteica. — Pro­tams, no Fukē kunga.

— Tas nav nekāds grēks, dārgais Bezmo. Es tikai nesaprotu, kāpēc jūs gribējāt meklēt manu adresi pie Fukē kunga?

— Lai rakstītu jums.

— Tas ir skaidrs, — Aramiss smaidīdams sacīja, — bet es nejautāju, kā­pēc jums bija vajadzīga mana adrese, bet gan, kāpēc jūs gribējāt griezties pie Fukē kunga.

— Ā, — Bezmo atbildēja, — tāpēc, ka Belila pieder Fukē kungam.

— Nu un tad?

— Belila atrodas Vannas bīskapijā, un tā kā jūs esat Vannas bīs­kaps…

— Ja jau jūs zināt, ka es esmu Vannas bīskaps, tad jums nevajadzēja meklēt manu adresi pie Fukē kunga.

— Varbūt es biju netaktisks, monsinjor? — galīgi samulsinātais Bez­mo murmināja. — Tādā gadījumā, lūdzu, atvainojiet mani.

— Lai nu paliek! Kas tad tur netaktisks? — Aramiss mierīgi noteica.

Smaidot skatīdamies uz komandantu, Aramiss gudroja, kā Bezmo,

nezinādams viņa adresi, tomēr zināja, ka viņa bīskapija ir Vannā.

«Pacentīsimies to noskaidrot," viņš pie sevis noteica.

Pēc tam Aramiss skaļi piebilda:

— Dārgo komandant, vai mums nebūtu jānokārto mūsu sīkie rēķini?

— Es esmu jūsu rīcībā, monsinjor. Vispirms gan pasakiet man…

— Ko?

— Vai jūs man neparādīsiet godu un kā parasti nepabrokastosiet ko­pā ar mani?

— Labprāt.

— Laipni lūdzu!

Bezmo trīsreiz piezvanīja.

— Ko tas nozīmē? — Aramiss apvaicājās.

— Tas nozīmē, ka brokastīs man būs viesis un tam jāsagatavojas.

— Dārgais komandant, lūdzu nerūpējieties tā par mani.

— Ko jūs! Es uzskatu par savu pienākumu uzņemt un pacienāt jūs cik vien labi iespējams. Pat princis nebūtu izdarījis manā labā to, ko jūs.

— Lai nu paliek! Parunāsim par kaut ko citu. Kā jums Bastīlijā klā­jas?

— Tīri labi.

— Tātad ieslodzītie nes peļņu?

— Nelielu.

— Ak tā!

— Kardināls Mazarini nebija sevišķi bargs.

— Tad jau jums patiktu, ja valdītu lielāks aizdomīgums nekā pie mū­su iepriekšējā kardināla?

— Jā. Rišeljē laikos bija lieliski. Viņa brālis ieguva veselu kapitālu.

— Dārgo komandant, varat man ticēt, ka jaunais karalis ir vecā kar­dināla vērts, — Aramiss noteica, pievirzīdamies Bezmo tuvāk. — Ve­cumam raksturīgs naids, piesardzīgums un bailes, bet jaunībai toties ne- uzticīgums, dusmas un kaislības. Šajos trīs gados jūs savus ienākumus maksājāt Luvjēram un Tramblē?

— Diemžēl jā.

— Tātad jums nepalika nekādi ienākumi?

— Ak vai, jūsu svētība! Zvēru, ka es atdodu viņiem visu savu peļņu, maksādams šiem kungiem piecdesmit tūkstošus livru. Vēl vakar es to pašu teicu d'Artanjana kungam.

— Lūk, kā! — Aramiss iesaucās. Viņa acis uz mirkli iedzirkstījās, bet tūlīt pat apdzisa. — Tātad vakar jūs satikāt d'Artanjanu? Kā viņam klājas?

— Lieliski.

— Ko jūs viņam teicāt, Bezmo kungs?

— Es viņam teicu, — nemanīdams, ka izpļāpājies, komandants tur­pināja, — ka pārāk labi uzturu savus ieslodzītos.

— Cik jums viņu ir? — Aramiss nevērīgi apvaicājās.

— Sešdesmit.

— Oho, kāds apaļš skaitlis!

— Ak, monsinjor, kādreiz bija divsimt.

— Tomēr ar sešdesmit arī var dzīvot bez bēdu.

— Bez šaubām, citam komandantam katrs ieslodzītais ienestu simt piecdesmit pistoļu.

— Simt piecdesmit pistoļu!

— Kā gan citādi! Varat pats saskaitīt: par princi man dod piecdesmit livrus dienā.

— Šķiet, jums te nav prinču? — Aramisa balss mazliet ietrīcējās.

— Paldies Dievam, nav. Pareizāk, diemžēl nav.

— Kāpēc diemžēl?

— Nu, mani ienākumi pieaugtu.

— Tas tiesa. Tātad par katru princi piecdesmit livru?

— Jā. Par Francijas maršalu trīsdesmit sešus livrus.

— Pašlaik taču jums nav arī maršalu?

— Diemžēl nav! Tiesa, par ģenerālleitnantiem un brigādes ģenerā­ļiem man dod divdesmit četrus livrus, bet to man ir divi.

— Ak tā!

— Pēc viņiem nāk parlamenta padomnieki, par kuriem es saņemu piecpadsmit livrus.

— Un cik jums tādu ir?

— Četri.

— Es nemaz nezināju, ka padomnieki dod tik daudz.

— Jā. Toties par tiesnešiem, advokātiem un garīdzniekiem man mak­sā tikai desmit livrus.

— To jums ir septiņi? Lieliski.

— Nekā, draņķīgi.

— Kāpēc?

— Tie visi taču nav vienkārši cilvēki. Ar ko viņi ir sliktāki par par­lamenta padomniekiem?

— Jums taisnība; es nesaprotu, kāpēc viņi novērtēti par pieciem liv- riem mazāk.

— Ziniet, par labu zivi man jāmaksā četri vai pieci livri, par labu cāli — pusotru livru. Protams, es tos audzēju pats savā putnu kūtī, bet barība tik un tā jāpērk, un jūs pat nevarat iedomāties, kāds te ir lērums žurku.

— Kāpēc tad jūs neturat kādu pusduci kaķu?

— Kaķi jau nu neēdīs žurkas! Es biju spiests no tiem atteikties. Spriediet pats, kā žurkas aprij putnu barības krājumus. Nācās atvest no Anglijas terjerus, lai tie tiktu galā ar žurkām. Bet šiem suņiem ir zvērīga ēstgriba: viņi ēd kā piektās kategorijas arestants, nemaz nerēķinot, ka reizēm nožmiedz kādu vistu vai trusi.

Bija grūti noteikt, vai Aramiss klausās vai ne: nolaistās acis liecināja par uzmanību, bet nervozās pirkstu kustības — ka viņu aizrāvusi kāda doma.

— Un tā, — Bezmo turpināja, — normāls putns man izmaksā pus­otru livru, bet laba zivs — četrus vai piecus. Bastllijā ēdiens pienākas

trīsreiz dienā; ieslodzītajiem nav ko darīt un tad viņi metas uz ēšanu; cilvēks, par kuru man dod desmit livrus, izmaksā man tikai septiņarpus livrus.

— Jūs taču tikko teicāt, ka desmitlivriniekus jūs barojat tāpat kā piecpadsmitlivriniekus.

— Jā.

— Tātad no tiem jūs iegūstat septiņarpus livrus?

— Kaut kā jau jāķepurojas! — Bezmo atteica, juzdams, ka ir pamatī­gi iekritis.

— Jums taisnība, dārgo komandant. Droši vien jums ir arī tādi ares­tētie, kam dod mazāk par desmit livriem?

— Kā nu ne — pilsētnieki, skrīveri.

— Cik tad piešķir viņiem?

— Piecus livrus.