Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Viņa pārcilāja atmiņā visu, ko bija teikusi nežēlīgā draudzene.

Dabas dotais prāts šajā sievietē drīz vien uzveica neauglīgu līdzjūtību.

Marķīze nepiederēja pie sievietēm, kas nemēģina rīkoties, bet raud un sten par nelaimi.

Ar sastingušajiem pirkstiem viņa saspieda deniņus un kādas desmit minūtes sēdēja, iegrimusi pārdomās; tad pacēla galvu un ar stingru roku piezvanīja.

Viņa bija pieņēmusi lēmumu.

— Vai aizbraukšanai viss sagatavots? — viņa pavaicāja ienākušajai istabenei.

— Jā, kundze, bet mēs domājām, ka jūs brauksiet uz Beljēru ne agrāk kā pēc trim dienām.

— Jūs esat jau iesaiņojušas dārglietas un sudrabu?

— Jā, kudze, kaut gan parasti mēs šīs lietas atstājam Parīzē; uz lau­kiem jūs nekad neņemat sev līdzi dārglietas.

Marķīze cieta klusu; tad viņa mierīgā balsī norīkoja:

— Aizsūtiet pēc mana juveliera.

Istabene aizgāja izpildīt pavēli, bet marķīze iegāja kabinetā un sāka uzmanīgi apskatīt savas dārglietas.

Vēl nekad viņa nebija pievērsusi tādu uzmanību savai bagātībai; šīs dārglietas viņa bija pētījusi tikai tad, kad tās izvēlējās. Šobrīd viņa ap­brīnoja rubīnu lielumu un briljantu tīrumu; mazākais defekts vai plan­kumiņš lika viņai izmist; zelts viņai likās nepietiekami smags, bet dārg­akmeņi pārāk sīki.

Pie šīs nodarbības viņu pārsteidza ienākušais juvelieris.

— Fošē kungs! Liekas, tas bijāt jūs, kas man piegādāja visas dārg­lietas?

— Jā, marķīze.

— Es nevaru atcerēties, cik maksāja šis sudrabs?

— Kundze, krūzes, kausi, bļodas ar vākiem, tāpat galda piederumi, saldējuma trauciņi un bļodas ievārījuma vārīšanai — viss kopā jums iz­maksāja sešdesmit tūkstošus livru.

— Ak, kungs, vai tik vien?

— Kundze, tolaik jums likās, ka tas ir ļoti dārgi…

— Tiesa gan. Es patiešām atceros, ka maksāju dārgi; te tiek vērtēta apstrāde, vai ne?

— Jā, kundze, gan gravējumi, gan kalumi, gan lējums.

— Kādu daļu no lietas vērtības dod apstrāde?

— Trešo daļu, kundze.

— Mums ir vēl mana vīra sudrabs, ļoti sens.

— Ā, kundze, tam nav tik smalkas apstrādes. Par to var dot trīs­desmit tūkstošus livru, tikai metāla cenu.

— Kopā deviņdesmit, — marķīze pie sevis noteica. — Fošē kungs, vēl ir manas mātes sudrabs; atcerieties, vesela kaudze. Es to turēju tikai kā piemiņu.

— Kundze, tas sudrabs ir vesela bagātība mazāk bagātiem cilvēkiem nekā jūs. Tolaik visas lietas gatavoja ļoti masīvas, nevis tādas kā tagad. Tādus traukus gan nav pieņemts likt uz galda: tie ir pārāk raupji.

— Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs! Cik tie sver?

— Vismaz par piecdesmit tūkstošiem livru. Es nemaz nerunāju par milzīgajām skaistajām bufetes vāzēm — tās vien ir desmit tūkstošus livru vērtas.

— Simt piecdesmit! — marķīze čukstēja. — Vai jūs esat pārliecināts par šiem skaitļiem, Fošē kungs?

— Jā, kundze. Nav jau grūti arī nosvērt.

— Tagad pāriesim pie citām lietām, — de Beljēras kundze turpināja.

Viņa atvēra dārglietu lādīti.

— Es pazīstu šos smaragdus, — juvelieris teica, — es pats tos ieliku ietvarā; vislabākie smaragdi galmā, nē, piedodiet, — vislabākie pieder de

Šatiljonas kundzei; viņa tos saņēmusi no Giziem; bet jūsu ir otrie labā­kie.

— Cik tie ir vērti? Vai ir iespējams tos pārdot?

— Kundze, jūsu dārglietas pirks labprāt: visi zina, ka jums ir labākā dārgakmeņu izlase Parizē. Jūs neesat no tām dāmām, kas maina nopirk­to; jūs vienmēr pērkat pašu labāko un protat to saglabāt.

— Cik tad var dot par šiem smaragdiem?

— Simt trīsdesmit tūkstošus livru.

Marķīze ierakstīja šo skaitli savā piezīmju grāmatiņā.

— Bet par šo rubīnu kaklarotu? — viņa noprasīja.

— Lieliski rubīni. Es nemaz nezināju, ka jums tie ir.

— Novērtējiet.

— Divsimt tūkstoši livru. Viens pats vidējais ir jau simt tūkstošus vērts.

— Jā, jā, es arī tā domāju, — marķīze piebalsoja. — Tagad briljanti. Man ir vesela kaudze brilajntu: gredzenos, ķēdītēs, karuļos, auskaros! Āt­rāk novērtējiet tos, Fošē kungs.

Juvelieris apbruņojās ar lupu, izņēma svarus, nosvēra, rūpīgi apskatīja un klusi pie sevis saskaitīja.

— Visi šie akmeņi marķīzes kundzei var ienest katru gadu četrdesmit tūkstošus livru.

— Tātad, pēc jūsu domām, tie ir astoņdesmit tūkstošus livru vērti?..

— Apmēram.

— Es arī tā domāju. Bez šaubām, nerēķinot ietvaru.

— Jā, kundze. Ja man uzticētu šīs mantas pirkt vai pārdot, tad es par komisijas naudu ņemtu tikai zeltu, kas ir šo dārgakmeņu ietvaros, un nopelnītu kādus divdesmit piecus tūkstošus livru.

— Vai jūs tādā gadījumā neuzņemtos šo lietu pārdošanu ar notei­kumu, ka jūs man par dārgakmeņiem samaksāsiet tūlīt un skaidrā naudā?

— Ko jūs, kundze? — iesaucās apstulbušais juvelieris. — Vai pa­tiešām jūs gribat pārdot savus briljantus?..

— Fošē kungs, klusāk, un lūdzu neuztraucieties; dodiet man tikai atbildi. Jūs esat godīgs cilvēks un jau trīsdesmit gadus piegādājat mūsu ģimenei dārglietas, pazināt gan manu tēvu, gan māti, kuri izdarīja pasū­tījumus vēl jūsu vecākiem. Es ar jums runāju kā ar draugu; vai jūs vē­laties saņemt zelta ietvarus par to, ka nopirksiet visu no manis par skaid­ru naudu?

— Astoņsim tūkstoši livru! Tā ir tik milzīga summa! Tādu ir grūti sadabūt!

— Es zinu.

— Padomājiet, kundze, kādas tenkas sacelsies jūsu aprindās, kad iz­platīsies vēsts, ka jūs pārdodat savas dārglietas!

— Neviens par to neuzzinās… Jūs man izgatavosiet tieši tādas pašas dārglietas, tikai ar neīstiem akmeņiem. Nestrīdieties — tāda ir mana gri­ba. Pārdodiet visu pa daļām, pārdodiet dārgakmeņus vienus pašus bez ietvariem.

— Akmeņus vien ir vieglāk pārdot… Princis meklē dārglietas un dār­gakmeņus princeses tualetēm. Jau izsludināts konkurss. Princim es viegli varu pārdot jūsu akmeņus par simt tūkstošiem livru. Es esmu pārlie­cināts, ka tie izrādīsies labāki par visiem citiem.

— Kad jūs to varat nokārtot?

— Trīs dienu laikā.

— Labi, un pārējo jūs pārdosiet citām personām.

— Kundze, es jūs lūdzu, pārdomājiet labi… Ja jūs steigsieties, tad pazaudēsiet ap simt tūkstošiem livru.

— Es esmu gatava pazaudēt kaut vai divsimt. Vēlos, lai viss būtu nokārtots jau šodien līdz vakaram. Vai jūs esat ar mieru?

— Jā, marķīze… Neslēpšu, ka šajā darījumā es nopelnīšu piecus tūks­tošus pistoļu.

— Jo labāk. Kā jūs samaksāsiet man?

— Ar zeltu vai Lionas bankas papīriem, ko var realizēt pie Kolbēra kunga.

— Kopā ar traukiem iznāk miljons, — marķīze čukstēja. — Fošē kungs, ņemiet arī zeltu un sudrabu. Sakiet, ka es tos vēlos pārkausēt pēc tādiem modeļiem, kas man labāk patīk.

— Klausos, marķīze.

— Zeltu, kas man pienāksies par traukiem, ielieciet lādītē un lai kāds no jūsu pārdevējiem pavada šo lādi tā, lai mani ļaudis nepamana; lai pārdevējs gaida mani karietē.

— Manas sievas karietē? — juvelieris apvaicājās.

— Ja vēlaties, es varu izmantot jūsu karieti.

— Labi, marķīze.

— Aizvest sudrabu jums palīdzēs trīs mani cilvēki.

— Klausos, kundze.

Marķīze pazvanīja.

— Lieciet, lai Fošē kungam piebrauc furgonu.

Juvelieris paklanījās un aizgāja; pa ceļam viņš paskaidroja, ka mar­ķīze likusi pārkausēt visus savus vecos traukus un izgatavot jaunus mo­dernākā stilā.