Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Neviena roka nestiepās uz de Varda pusi.

— Vai patiešām neatradīšu nevienu, uz ko varētu izgāzt savas dus­mas? — jaunais cilvēks satracināts iekliedzās.

— Atradīsiet gan, — viņam pie auss pačukstēja kāda balss, kurā jau­tās draudi.

De Vārds atskatījās un ieraudzīja Bakingemas hercogu, kurš acīm­redzot ar nodomu bija atpalicis no citiem.

— Jūs, kungs? — de Vārds iesaucās.

— Jā, es. Es neesmu Francijas karaļa pavalstnieks un nepalikšu Francijas teritorijā, jo braucu uz Angliju. Man arī uzkrājies pietiekami liels rūgtums un niknums, tāpēc man, tāpat kā jums, nav nekas pretī to pār kādu izgāzt. Man ļoti patīk d'Artanjana kunga principi, bet uz jums es tos nedomāju attiecināt.

Būdams anglis, es jums piedāvāju to, uz ko jūs nesekmīgi pūlējāties izaicināt citus.

— Hercog!

— Tātad, de Varda kungs, ja jūs esat saniknots, vērsiet savas dusmas pret mani. Pēc trīsdesmit četrām stundām es būšu Kalē. Brauksim kopā, tad ceļš neliksies tik garš. Mēs izvilksim zobenus jūras krastā, ko apskalo paisums. Katru dienu sešas stundas krasts pieder Francijai, bet pārējās — Dievam.

— Labi, — de Vārds atteica, — es pieņemu jūsu izaicinājumu.

— Ja jūs mani nogalināsiet, — hercogs piebilda, — tad ar to, dc Varda kungs, izdarīsiet man lielu pakalpojumu.

— Es izdarīšu visu, kas vien manos spēkos, lai jūs būtu apmierināts, — de Vārds atbildēja.

— Esmu jūsu rīcībā, de Varda kungs. Rīt no rīta mans kambar­sulainis jums paziņos, cikos es aizceļoju. Mēs ceļosim kopā kā draugi. Man patīk ātrs jājiens. Palieciet sveiks.

Bakingems palocījās de Vardam un atgriezās pie karaļa. De Vārds, galīgi pārskaities, atstāja pili un devās tieši mājup.

Labi pārmācījuši de Vardu, Atoss un d'Artanjans nokāpa pagalmā.

— Rauls tik un tā neizbēgs no divkaujas ar de Vardu, — Atoss teica d'Artanjanam. — De Vārds ir drosmīgs un nikns.

— Es pazīstu šo ģimeni, — d'Artanjans atteica, — man bija ko no­ņemties ar tētiņu. Es jums teikšu, ka viņš sagādāja man ne mazums pūļu, kaut gan tajā laikā man bija kārtīgi muskuļi un pašpārliecinātības arī netrūka. Bija patiešām vērts redzēt, kā es ar viņu tiku galā. Tagad jau vairs neviens neprot tādus izklupienus; mana roka bija kā no dzīvsudraba un ne mirkli nepalika mierā. Kaut gan jūs, Atos, esat redzējis, kā es darbojos. Mans zobens bija kā čūska, kas locās uz visām pusēm, lai sā­pīgāk iedzeltu. Tādam uzbrukumam nespētu pretoties neviens cilvēks. Tomēr de Varda tēvs ilgi mani mocīja: es atceros, ka sadursmes beigās mana roka jau bija stipri nogurusi.

— Tāpēc es jums saku, — Atoss turpināja, — dēls meklēs tikšanos ar Raulu un panāks savu. Rauls neizvairīsies.

— Mans draugs, es nestrīdēšos pretī. Tomēr Rauls ir apķērīgs — viņš teica, ka neļaunojas uz de Vardu: viņš pagaidīs, kamēr de Vārds viņu izaicinās, tad visas priekšrocības būs viņa pusē. Karalis nedusmosies; turklāt gan jau mēs atradīsim līdzekli, kā nomierināt karali. Bet kāpēc jūs esat tik satraukts un baidāties? Jūs nemaz nav tik viegli satraukt.

— Kā lai neuztraucas! Rīt Rauls ies pie karaļa, kas paziņos savu lēmumu par viņa precībām. Rauls ir iemīlējies un būs satracināts, un, ja šādā stāvoklī viņš sastapsies ar de Vardu, neizbēgami notiks sadursme.

— Mēs to nepieļausim, dārgais draugs.

— Es nu gan ne, es gribu atgriezties Bluā. Liekulīgās galma manieres un intrigas man riebj. Man vairs nav tas vecums, kad samierinās ar visām šīm nejēdzībām. Vārdu sakot, kad jūs neesat kopā ar mani, man Parīzē ir garlaicīgi. Bet, tā kā jūs nevarat pastavīgi būt kopā ar mani, tad es nolēmu aizbraukt.

— Atos, jums nav taisnība! Jūsu izcelšanās un talanti nav tam do­māti. Tādiem cilvēkiem kā jūs nav tiesību aprakt savu talantu. Paska­tieties uz manu veco Larošelas zobenu un tā spāņu asmeni; tas man godīgi nokalpoja trīsdesmit gadus, kamēr reiz nokrita uz Luvras marmora pakāpieniem un nolūza. Man no tā iztaisīja medību dunci, kas kalpos vēl simt gadu. Jūs, Atos, ar savu godīgumu, atklātību, vīrišķību, aukst­asinību un izglītību esat vispiemērotākais karaļa padomnieks un ceļvedis. Palieciet; Fukē kungs nekalpos tik ilgi kā mans spāņu asmenis.

— Nekā, mans dārgais, — Atoss pasmaidīja. — Mana godkārība ir daudz lielāka, draugs. Būt par ministru, par vergu? Vai tad es nestāvu augstāk par visiem šiem ministriem? Atceros, ka reizēm jūs mani saucāt par dižo Atosu. Varu saderēt, ja es būtu ministrs, jūs mani tā vis ne­sauktu. Nē, nē, to es nedarīšu!

— Tādā gadījumā nav vērts turpināt šo sarunu.

Un d'Artanjans stingri paspieda Atosa roku.

— Neraizējieties. Rauls var iztikt arī bez jums, jo Parīzē esmu es.

— Tad es atgriezīšos Bluā. Šovakar es atvadīšos no jums, bet rītdien izjāšu līdz ar gaismu.

— Kā gan jūs viens pats iesiet uz viesnīcu? Kāpēc jūs nepaņēmāt līdz Grimo?

— Grimo guļ; viņš agri iet gulēt. Mans vecītis ātri nogurst, un es viņu saudzēju.

— Es jums aizsūtīšu līdzi musketieri, kas ar lāpu apgaismos ceļu. Hei, panāciet kāds šurp!

Paklausot viņa saucienam, ieradās kādi septiņi musketieri.

— Vai kāds no jums nevēlas pavadīt grāfu de Lafēru?

— Es labprāt pavadītu, — kāds atsaucās, — bet man jāparunā ar d'Artanjana kungu.

— Kas tas ir? — d'Artanjans noprasīja, cenzdamies tumsā saskatīt runātāju.

— Es, dārgais d'Artanjan.

— Ak kungs, tā jau ir Bezmo balss!

— Jā gan, kungs.

— Ko tad jūs meklējat galmā, dārgais Bezmo?

— Gaidu jūsu rīkojumus, cienītais d'Artanjan.

— Ak, cik žēl, — d'Artanjans noteica. — Tiesa, es jums paziņoju, ka varat gaidīt ieslodzīto, bet kāpēc nācāt jūs pats?

— Man ar jums jāparunā.

— Kāpēc jūs mani nebrīdinājāt?

— Es gaidīju, — Bezmo kungs bikli noteica.

— Tad nu es iešu. Uz redzēšanos, d'Artanjan, — Atoss teica savam draugam.

— Atļaujiet vispirms jūs iepazīstināt ar Bezmo de Monlezēna kungu, Bastīlijas komandantu.

Bezmo paklanījās. Atoss atbildēja ar to pašu.

— Dārgais, tas ir Bezmo, tas pats karaļa gvards, ar kuru, ja atce­raties, mēs dzīrojām kādreiz kardināla laikos.

— Kā nu ne, ļoti labi atceros, — Atoss teica, draudzīgi atvadīdamies no viņiem.

— Grāfs de Lafērs, saukts Atoss, — d'Artanjans pačukstēja Bezmo pie auss.

— Jā, ļoti laipns cilvēks, viens no slavenā četrinieka, — Bezmo sa­cīja.

— Tieši tā. Kas tad noticis, dārgais Bezmo? Starp citu, karalis atme­tis domas par arestu.

— Jo ļaunāk, — Bezmo nopūzdamies izmeta.

— Kā tā, jo ļaunāk? — d'Artanjans smiedamies iesaucās.

— Protams, — Bastīlijas komandants paskaidroja. — Ieslodzītie taču nodrošina man ienākumus.

— Patiešām! Es par to nebiju iedomājies.

— Lūk, — Bezmo turpināja, — jums ir apskaužams stāvoklis: jūs esat musketieru kapteinis.

— Nav slikti. Jums gan nav ko mani apskaust: jūs esat Bastīlijas — galvenā Francijas cietuma — komandants.

— Es to labi zinu, — Bezmo bēdīgi noteica.

— Cik drūmā balsī jūs to pateicāt. Varam mainīties vietām. Labi?

— Neskumdiniet mani, d'Artanjana kungs. Es tomēr gribētu paru­nāties ar jums zem četrām acīm.

— Tad paņemiet mani zem rokas un pastaigāsimies: mēness jauki spīd un jūs varēsiet izstāstīt savas bēdas ozolu alejā. Ejam!