Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Viņam jau vajadzēja būt Parīzē.

— Lai atgūtu zaudēto laiku, viņš var braukt taisni.

— Kur viņš ir?

— Orleānā.

— Man Šķiet, — de Gišs palocīdamies teica, — jums piemīt gaumes izjūta.

Malikornam mugurā bija Manikana drēbes. Viņš savukārt viegli pa­klanījās.

— Kungs, jūs man parādāt lielu godu.

— Ar ko man ir prieks runāt?

— Mani sauc Malikorns, kungs.

— Kā jums, de Malikorna kungs, patīk šīs pistoļu makstis?

Malikorns nebija muļķis un saprata, ka „de" uzvārda priekšā nostā­dīja viņu uz vienas pakāpes ar sarunu biedru.

Viņš paskatījās uz makstīm kā lietpratējs un bez svārstišanās atbil­dēja:

— Mazliet par smagām, grāf.

— Redziet nu, — de Gišs vērsās pie seglinieka, — šis kungs ir cil­vēks ar gaumi, un viņš atzīst, ka tās ir smagas. Ko es jums nupat teicu?

Sedlinieks sāka taisnoties.

— Ko jūs teiksiet par to zirgu? — de Gišs apvaicājās. — Tas ari ir mans jaunais pirkums.

— Pēc skata nevainojams, grāfa kungs. Tomēr, lai izteiktu vērtējumu, viņš jāizmēģina.

— Nu tad kāpiet seglos, de Malikorna kungs, un nojājiet divus trīs apļus.

Malikorns paņēma pavadu, pieķērās ar kreiso roku krēpēs, ielika kāju kāpslī un iesēdās seglos.

Pirmo reizi viņš apjāja apkārt pagalmam soļos. Pēc tam rikšos. Trešo reizi viņš palaida zirgu galopā.

Beidzot Malikorns apstādināja zirgu blakus grāfam, nolēca zemē un pameta pavadu zirgupuisim.

— Nu, kā? — grāfs jautāja. — Ko jūs teiksiet, de Malikorna kungs?

— Grāf, — Malikorns atbildēja, — tas ir Meklenburgas šķirnes zirgs. Kad sktljos, vai labi ielikti laužņi, es ievēroju, ka viņam ir septiņi gadi. Tādā vecumā zirgu jāsāk gatavot karam. Viegli klausa pavadai. Tā jau runā, ka zirgs ar plakanu galvu labi pakļaujas. Skausts diezgan zems. Krusti liek šaubīties, vai tas ir tīras vācu šķirnes zirgs. Tam jābūt angļu asiņu piejaukumam. Locītavas taisnas, bet, rikšos ejot, viņš met kājas. Pievērsiet uzmanību apkalumam — tas ir par mīkstu pie kāju maiņas. Vispār zirgs ir viegli vadāms.

— Tas ir labs spriedums, de Malikorna kungs, — grāfs atzina. — Jūs esat lietpratējs.

Pēc tam viņš pagriezās pret Malikornu un piebilda:

— Jums ir lielisks kamzolis. Tas, droši vien, nav šūts provincē? Tik gaumīgi Tūrā vai Orleānā nešuj.

— Nē, grāfa kungs, tas patiešām ir no Parīzes.

— Jā, es jau domāju. Atgriezīsimies tomēr pie lietas. Tātad Mani­kans vēlas vēl vienu galma dāmas vietu?

— Jūs jau izlasījāt, ko viņš raksta, grāfa kungs.

— Kas ir pirmā?

Malikorns juta, ka nosarkst.

— Apburoša meitene, grāf, — viņš ātri atbildēja, — Ora de Montalē.

— Ā! Jūs viņu pazīstat?

— Jā, viņa ir mana līgava… gandrīz…

— Tad tā ir cita lieta… Apsveicu, — de Gišs sacīja.

Uz mēles viņam jau bija joks galma gaumē, bet vārds Jīgava" atgā­dināja par cieņu pret sievietēm.

— Bet kam tad domāts otrs patents? — de Gišs prasīja. — Ne jau Manikana līgava? Man to nabadzīti būtu ļoti žēl. Viņai būs slikts vīrs.

— Nē, grāf… Otrs patents ir de Labomas Leblānas de Lavaljēras jaunkundzei.

— Es viņu nepazīstu.

— Grāfa kungs, viņu maz pazīst galmā, — Malikorns smaidīdams atteica.

— Labi, es parunāšu ar princi. Vai viņa ir muižniece?

— Jā, un pie tam no ļoti dižciltīgas ģimenes, hercogienes galma dā­ma.

— Lieliski. Vai jūs nevēlaties kopā ar mani doties pie hercoga?

— Ja jūs man parādīsiet tādu godu, tad labprāt.

De Gišs saburzīja Manikana vēstuli un iebāza kabatā.

— Grāf, — Malikorns bikli aizrādīja, — man liekas, jūs neizlasījāt

visu.

— Vai tad ne?

— Jā, aploksnē bija divas vēstules.

Grāfs vēlreiz paskatījās aploksnē.

— A, jums taisnība, — viņš noteica.

Viņš atlocīja otru zīmīti.

— Tā jau es domāju! Vēl viens lūgums par vietu Orleānas hercoga galmā. Ak, Manikans cērt pār svītu! Tas nelietis laikam tirgojas ar ama­tiem?

— Nē, grāfa kungs, viņš to grib dāvināt.

— Kam?

— Man, grāf.

— Kāpēc jūs man to neteicāt uzreiz, de Movezkorna kungs?

— Malikorns.

— Piedodiet, latīņu valoda mani vienmēr iegāž: šoreiz tā bija etimo­loģija. Kāpēc gan muižniekiem liek mācīties latiņu valodu! Mala-mauvaise-* slikta. Malikorns un Movezkorns iznāk viens un tas pats. Atvainojiet ma­ni, de Malikorna kungs.

— Jūsu labsirdība mani aizkustina, kungs, bet arī dod iespēju atklāt kādu apstākli.

— Kādu tad?

— Es neesmu muižnieks. Man ir sirds un mazliet prāta, bet mans vārds ir Malikorns, bez daļiņas „de".

— O, — de Gišs iesaucās, vērodams sava sarunu biedra viltīgo seju, — jūs patiešām esat jauks cilvēks. Man patīk jūsu seja, Malikorna kungs, un, droši vien, jums ir bezgala daudz labu īpašību, ja jau šis egoists Manikans jūs iemīlējis. Atzīstieties: vai jūs neesat svētais, kas nolaidies uz zemes?

— Kāpēc?

— Velns parāvis! Tādēļ, ka Manikans jums kaut ko dāvina. Jūs taču teicāt, ka viņš grib izgādāt jums vietu prinča galmā kā dāvanu?

— Atvainojiet, grāfa kungs, ja es dabūšu šo vietu, tad to man sagā­dās nevis Manikans, bet jūs.

— Un varbūt, ka viņš rūpējas par jums ne gluži nesavtīgi?

— Grāfa kungs…

— Pagaidiet, Orleānā dzīvo kāds Malikorns — nu, jā, protams, tas, kurš aizdod naudu princim Kondē.

— Cik man zināms, tas ir mans tēvs.

— Ahā! Princim — tēvs, bet negausīgajam de Manikanam — dēls. Piesargieties, kungs, es viņu pazīstu: viņš no jums atstās tikai kauliņus.

— Es aizdodu bez procentiem, grāfa kungs, — Malikorns smaidī­dams teica.

Vārdu spele: mālus (lat.)-slikts, mauvaise (franc.)-slikts, nelāgs.

— Es jau sacīju, ka jūs esat svētais vai kaut kas tamlīdzīgs, Mali­korna kungs. Jūs dabūsiet vietu, vai arī es neesmu de Gišs!

— Grāfa kungs, es nezinu, kā lai jums pateicos! — Malikorns sa­jūsmā iesaucās.

— Dosimies pie prinča, dārgais Malikorna kungs.

De Gišs noteiktā solī devās uz vārtiem, pamādams, lai Malikorns viņam seko.

Pie pašiem vārtiem viņi sastapās ar kādu jaunu cilvēku.

Tas bija apmēram divdesmit piecus gadus vecs muižnieks, bālu seju plānām lūpām, mirdzošām acīm un tumšiem matiem un uzacīm.

— Ā, sveicināti, — viņš teica, piespiezdams de Gišu atgriezties atpa­kaļ pagalmā.

— Ak, tas esat jūs, de Vard! Zābakos, ar piešiem, jājampātagu ro­kās!

— Es izskatos atbilstoši cilvēkam, kas dodas uz Havru. Rīt Parīze kļūs pavisam tukša.

Atnācējs ceremoniāli paklanījās Malikornam, kurš greznajā tērpā iz­skatījās pēc augstmaņa.

— Malikorna kungs, — de Gišs teica savam draugam.

De Vārds palocījās.

— Vikonts de Vārds, — de Gišs sacīja Malikornam.

Malikorns arī palocījās.

— De Vard, jūs zināt tādas lietas: kādi amati galmā vēl ir brīvi, es gribu teikt, prinča galmā?

— Pie prinča? — de Vārds atkārtoja, pūlēdamies atcerēties. — Pa­gaidiet, liekas, ka galvenā staļļu pārziņa vieta.

— O, — Malikorns iesaucās, — nerunāsim par tādām lietām; mana godkārība tik tālu nesniedzas.

De Vārds bija daudz aizdomīgāks un vērīgāks nekā de Gišs: viņš uzreiz saprata, kas ir Malikorns.

— Lieta tā, — viņš teica, pārlaizdams Malikornam skatienu no galvas līdz papēžiem, — ieņemt galvenā staļļu pārziņa vietu drīkst tikai hercogs un pērs.