Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jūs atvaļinieties, jaunkundz? Brīnišķīgi! Es varu tikai priecāties par jūsu lēmumu, un es priecājos!

— Es neaizeju pavisam, bet tikai pāreju uz citu vietu.

— Pie sīkpilsoņiem? — de Sanremī kundze nicīgi noprasīja.

— Tad ziniet, kundze, ka tāda meitene kā es nesāks kalpot ne sīkpil­soņiem, ne tiesu ierēdņiem. No tā nožēlojamā galma, kurā nīkstat jūs, es pāreju uz tikpat kā karaļa galmu.

— Ak uz karaļa galmu! — de Sanmcrī kundze iesaucās, pūlēdamās icsmietics. — Ko jūs par to teiksiet, mana meita?

Viņa pagriezās pret Luīzi, cenzdamās to par katru cenu aizvest prom no Montalē.

Luīze, kuras vēlēšanās nemaz nesakrita ar de Sanremī kundzes vēl­mēm, ar savām skaistajām, maigajām acīm samierinoši skatījās te uz māti, te uz Oru.

— Es neteicu „uz karaļa galmu", — Montalē atteica, — jo Anglijas princese Henriete, kas kļūs viņa augstības hercoga Filipa sieva, nav ka- ralicnc. Es teicu „uz tikpat kā karaļa galmu", un tas ir taisnība, jo prin­cese būs karaļa svaine.

Ja pilī būtu iespējams zibens, tas mazāk apdullinātu de Sanremī kun­dzi nekā Montalē pēdējie vārdi.

— Kāds tam visam sakars ar princesi Henrietu? — vecā dāma noš­ļupstēja.

— Es būšu viena no viņas galma dāmām, tas arī viss.

— Viņas galma dāma? — vienā balsī iesaucās de Sanremī kundze un Luīze, tikai pirmā ar izmisumu, bet otrā ar prieku.

— Jā, viena no viņas galma dāmām.

De Sanremī kundze nokāra galvu: trieciens bija pārāk spēcīgs.

Tūlīt pat viņa atkal saslējās, lai raidītu uz pretinieci vēl pēdējo zalvi.

— Ak, — viņa sacīja, — tādus solījumus dod bieži. Cilvēki paļaujas cerībām, bel pēdējā brīdī, kad pienāk laiks izpildīt solījumus un attaisnot cerības, izrādās, ka ietekme, uz kuru cilvēks ir paļāvies, izgaist kā dūmi.

— Kundze, mana aizgādņa ietekme nav apšaubāma, ko viņš sola, to arī izpilda.

— Vai no manas puses nebūtu nepieklājīgi pajautāt šī aizgādņa vār­du?

— (), nemaz! Mans aizgādnis ir šis kungs, — Montalē teica, no­rādīdama uz Malikornu, kurš visu šo laiku bija saglabājis nesatricināmu mieru un pat komisku cienīgumu.

— Malikorna kungs! — de Sanremī kundze iesaucās un sāka smie­ties. — Cilvēks ar tik varenu ietekmi, kurš izpilda to, ko sola, — tas ir Malikorna kungs?

Malikorns palocījās, bel Ora par atbildi izvilka no kabatas patentu uz galma dāmas vietu un parādīja to de Sanremī kundzei.

— Te ir patents, — viņa pateica.

Ar to viss beidzās.

Uzmetusi skatienu brīnišķīgajam papīram, nabaga sieviete nolaida ro­kas, un viņas seju izķēmoja skaudība un izmisums; lai nezaudētu samaņu, viņa atslīga krēslā.

Montalē neizmantoja savu triumfu ļaunprātīgi; viņa nebija tik ļauna, lai pārmērīgi priecātos par uzvaru un pazemotu satriekto ienaidnieci, se­višķi vēl, ja tā bija viņas draudzenes māte.

Malikorns nebija tik augstsirdīgs. Viņš ieņēma cienīgu pozu un tik vaļīgi atlaidās krēslā, ka pirms pāris stundām viņam par to droši vien piesolītu pērienu.

— Jaunās princeses galma dāma! — atkārtoja de Sanremī kundze, vēl nebūdama līdz galam pārliecināta.

— Jā, un tikai pateicoties Malikorna kunga rūpēm.

— Tas ir neiespējami. Vai ne, Luīze, tas nav iespējams?

Luīze domīgi klusēja, izskatīdamās gandrīz vai bēdīga. Piespiedusi ro­ku savai daiļajai pierei, viņa nopūtās.

— Malikorna kungs, — de Sanremī kundze pēkšņi ievaicājās, — ko jūs darījāt, lai dabūtu šo vietu?

— Es palūdzu vienu no maniem draugiem.

— Ak tā, jums galmā ir draugi, kas var dot tādus apliecinājumus savai ietekmei?

— Hm! Kā redzat.

— Vai drīkst minēt jūsu draugu vārdus?

— Es neteicu, ka tie bija vairāki draugi, kundze. Es sacīju „viens no draugiem".

— Kāds tad ir viņa vārds?

— Cik jūs esat steidzīga! Ja cilvēkam ir tik varens draugs, viņš to nerāda visiem, baidīdamies, lai to kāds nenozog.

— Droši vien jūs, Malikorna kungs, rīkojaties pareizi, slēpdams sava drauga vārdu; jums laikam nebūtu viegli to nosaukt.

— Ja šis draugs neeksistē, — Montalē piebilda, — tad patents gan eksistē, un tas ir galvenais.

— Tātad, — de Sanremī kundze teica tik mīlīgi kā kaķene, kas tūlīt izlaidīs nagus, — kad es ieraudzīju pie jums Malikorna kungu, viņš atve­da jums patentu?

— Tieši tā, jūs uzminējāt.

— Tad jau tur nebija nekā slikta.

— Es arī tā domāju.

— Un es veltīgi jums pārmetu.

— Pilnīgi veltīgi, bet es tā esmu pieradusi pie jūsu pārmetumiem, ka piedodu jums.

— Tādā gadījumā iesim, Luīze, mums atliek vienīgi aiziet. Kas ir ar tevi?

— Ko jūs teicāt? — saraudamās pārvaicāja Luīze de Lavaljēra.

— Es skatos, ka tu neesi klausījusies?

— Nē, es aizdomājos.

— Par ko?

— Par ļoti daudzām lietām.

— Luīze, tu taču nedusmojies uz mani? — Montalē vaicāja, spiez­dama draudzenes rokas.

— Par ko lai es uz tevi dusmotos, mana dārgā Ora? — jaunā mei­tene atbildēja savā maigajā, melodiskajā balsī.

— Ja arī viņa dusmotos uz jums, — de Sanremī kundze piezīmēja, — nabadzītei būtu tiesības to darīt.

— Par ko tad?

— Man šķiet, ka viņa ir no tikpat labas ģimenes un tikpat skaista kā jūs.

— Māmiņ! — Luīze iekliedzās.

— Simtreiz skaistāka par mani, — jā! No labākas ģimenes — tas nu gan ne. Tomēr es nesaprotu, kāpēc Luīzei tādēļ būtu uz mani jādusmo­jas?

— Vai jūs domājat, ka viņai ļoti patīk palikt te Bluā kā apraktai, ja jūs spīdēsiet Parīzē?

— Kundze, es taču netraucēju Luīzei doties uz Parīzi. Gluži otrādi, es būtu laimīga, ja viņa pārceltos uz dzīvi tur.

— Man liekas, ka Malikorna kungs, kurš ir tik visspēcīgs galmā…

— Ak, kundze, — Malikorns iebilda, — šajā pasaulē katrs rūpējas par sevi.

— Malikorn! — Montalē viņu apklusināja. Pieliekdamās tuvāk jau­neklim, viņa piebilda: — Pakavējiet Sanremī kundzei laiku; man vienalga, vai jūs strīdaties ar viņu, vai līgstat mieru, bet tikai parunājiet ar viņu. Man jāaprunājas ar Luīzi.

Malikorns saņēma vieglu rokas spiedienu, kā atalgojumu par savu paklausību.

Viņš negribīgi tuvojās de Sanremī kundzei; pa to laiku Ora apskāva draudzeni un vaicāja viņai:

— Kas tev kaiš? Varbūt tu patiešām mani vairs nemīlēsi, tāpēc ka es spīdēšu galmā, kā saka tava māte?

— O nē, nepavisam, — Luīze atbildēja, tikko valdīdama asaras, — es ļoti priecājos par tevi.

— Priecājies? Man gan izskatās, ka tu grasies raudāt?

— Vai tad raud tikai aiz skaudības?

— A, saprotu! Es braucu uz Parīzi, un šis vārds tev atgādina par kādu cilvēku!..

— Ora!

— Kurš kādreiz dzīvoja Bluā, bet tagad Parīzē.

— Es patiešām nezinu, kas man kaiš, bet man trūkst elpas.

— Tad raudi, ja nevari smaidīt…

Luīze pacēla savu lēnprātīgo sejiņu, pa kuru ritēja lielas asaras kā briljanti.

— Atzīsties, — Montalē skubināja.

— Par ko tad?

— Pasaki, kāpēc tu raudi? Bez iemesla neviens neraud. Es esmu tava draudzene un izdarīšu visu, ko tu gribēsi. Vari ticēt — Malikornam ir lielāka ietekme nekā domā! Saki, vai tu gribi doties uz Parīzi?

— Ak! — Luīze nopūtās.

— Tu gribi nokļūt Parīzē?

— Palikt vienai te, šai vecajā pilī, kad es esmu tā pieradusi dzirdēt tavas dziesmas, satvert tavu roku, skraidīt kopā ar tevi pa parku! Es tā ilgošos pēc tevis, ka drīz nomiršu!