Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Rauls apklusa un palocījās.

Viņš bija beidzis runāt, bet Ludviķis XIV vēl klausījās.

— Dieva vārds, — d'Artanjans iesaucās, — lieliski teikts; vai ne, jūsu majestāte? Dižciltīga, cēla dzimta.

— Jā, — aizkustinātais karalis klusi teica, lai apvaldītu savu satrau­kumu, ko bija radījusi tikai Raula cildenā, augstsirdīgā daba. — Jā, jums taisnība, jūs visur kalpojat karalim. Mainīdams garnizonu, jūs tomēr sa­ņemsiet arī paaugstinājumu, ko esat godam pelnījis.

Rauls saprata, ka karalis vairs neko nevēlas piebilst, tādēļ ar sev piemītošo taktu viņš atsveicinājās un izgāja.

— Kungs, vai jums man ir vēl kas ziņojams? — karalis jautāja, palicis atkal divatā ar d'Artanjanu.

— Jā, jūsu majestāte, šo ziņu es atstāju uz beigām, tāpēc ka tā ir skumja un liks ietērpties sērās Eiropas karaļa galminiekiem.

— Ko jūs gribat ar to teikt?

— Jūsu majestāte, jādams caur Bluā, es dzirdēju gaužām bēdīgu vēs­ti.

— Jūs mani nudien biedējat, d'Artanjana kungs.

— Man to pastāstīja zirgupuisis, kam ap piedurkni bija melna sēru lenta.

— Vai tad mans tēvocis Orleānas hercogs…

— Jūsu majestāte, viņš ir miris.

— Un neviens man to nepaziņoja! — iesaucās karalis, aizvainots, ka viņam nav ziņots par tēvoča nāvi.

— Nedusmojieties, jūsu majestāte, — d'Artanjans teica. — Parīzes kurjeri un vispār neviens kurjers nespēj tā auļot kā jūsu padevīgais kalps. Kurjers no Bluā šeit būs tikai pēc divām stundām, bet es varu galvot, ka viņš jāj ātri; es viņu apdzinu jau aiz Orleānas.

— Mans tēvocis Gastons, — piespiedis roku pie pieres, čukstēja Ludviķis, ielikdams šajos trīs vārdos vispretrunīgākās jūtas, kuras mo­dināja atmiņas.

— Jā, jūsu majestāte, — musketieris filozofiski piebilda, — pagātne aiziet.

— Jā gan, taisnība. Bet, paldies Dievam, mums ir nākotne, un mēs pacentīsimies, lai tā nebūtu pārāk drūma.

— Šajā ziņā paļaujos uz jūsu majestāti, — d'Artanjans palocīdamies teica. — Bet tagad…

— Tiesa. Es pavisam aizmirsu, ka jūs esat veicis simt desmit ljē. Ejiet, kungs, un parūpējieties par sevi, jo jūs esat viens no maniem la­bākajiem un uzticamākajiem kareivjiem, bet, kad būsiet atpūties, atgrie­zieties pie manis.

— Jūsu majestāte, vai nu tuvu, vai tālu no jums, bet es vienmēr esmu jūsu rīcībā.

Viņš paklanījās un izgāja.

Tad viņš devās meklēt Luvrā Braželonu, it kā būtu atgriezies tikai no Fortcnblo.

Bluā pilī pie Orleānas Gastona, šī pēdējā pagātnes pārstāvja, nedzīvā ķēniņa, dega sveces. Pilsētnieki sacerēja viņam ne visai glaimojošu epi­tāfiju; atraitnēs palikusī hercogiene bija aizmirsusi, ka jaunībā viņa tik ļoti mīlēja hercogu, ka pat aizbēga no vecāku mājām, bet tagad divdesmit soļus no sēru zāles viņa nodevās aprēķiniem. Vispār pils dzīve ritēja uz priekšu kā parasti. Pārīti, kas sēdēja pie loga, kurš izgāja uz iekšējo pa­galmu, nemulsināta ne drūmās zvanu skaņas, ne baznīcas koristu dzie­dāšana, ne arī sveču liesmas, kas mirdzēja aiz logiem. Šo logu mēs jau pazīstam: tas bija istabā, kas piederēja tā saucamajiem mazajiem aparta­mentiem.

Jautrs saules stariņš (jo saule acīmredzot maz uztraucās par Francijas milzīgo zaudējumu) apspīdēja abus runātājus.

Viņš bija apmēram divdesmit piecus gadus vecs jauneklis, maza au­guma, tumsnējs, ar viltīgu un kustīgu seju un lielām acīm, ko apēnoja garas skropstas; viņa lielā mute bieži smaidīja, atklājot lieliskus zobus, bet asais zods bija neparasti kustīgs.

Runādams viņš maigi pieliecās meitenei, kura nebūt neatrāvās no vi­ņa tik straujākā to prasītu stingras pieklājības likumi.

Meiteni mēs jau pazīstam, jo reiz jau redzējām pie šī paša loga tikpat spožas saules apspīdētu.

Viņā savienojās viltība un saprāts. Viņa bija apburoša, kad smējās, un daiļa, kad kļuva nopietna. Taisnību sakot, viņa biežāk bija apburoša nekā daiļa.

Abi runātāji aizrautīgi pa pusei nopietni, pa pusei pa jokam strīdējās.

— Malikorna kungs, — meitene jautāja, — vai jūs beidzot nevarētu runāt nopietni?

— Jūs domājat, ka tas ir viegli, Ora? — Malikorns iebilda. — Darīt to, ko no tevis grib, kad nedrīkst darīt to, ko tu vari.

— Jūs, liekas, sapināties vārdos. Atmetiet, mans mīļais, šo prokurora loģiku.

— Tas atkal ir neiespējami: es taču esmu ierēdnis… Jūs man pār­metat, ka es stāvu zemāk par jums… Tad es jums neko neteikšu.

— Diezgan, es nemaz nedomāju jums pārmest. Sakiet, ko jūs gribējāt teikt. Runājiet, es tā gribu.

— Labi, es paklausu. Hercogs ir miris.

— Tad nu gan jaunums! No kurienes jūs ieradāties, lai to mums pavēstītu?

— Es atbraucu no Orleānas.

— Un tas ir jūsu vienīgais jaunums?

— O nē… Vēl es varu pateikt, ka Anglijas princese Henriete brauc uz Franciju, lai precētos ar karaļa brāli.

— Malikorn, jūs esat neizturams ar saviem aizvēsturiskajiem jaunu­miem. Ja jūs neatmetīsiet savu paradumu mūžīgi visu izsmiet, es jūs pa­dzīšu.

— Oho!

— Jūs patiešām liekat man zaudēt pacietību.

— Nu, nu, pacietieties.

— Jūs gribat uzreiz sev visu? Es jau zinu, ar kādu nolūku…

— Pasakiet un es atzīšos, ja jūs uzminēsiet.

— Jūs zināt, ka es gribu būt galma dāma, un es biju tāda muļķe, ka lūdzu jūs par to parūpēties, bet jūs neizmantojat savu ietekmi.

— Es? — Malikerns nolaida acis, salika rokas un ar viltīgu sejas izteiksmi noteica. — Kāda gan ietekme var būt nabaga ierēdnim?

— Kādēļ tad jūsu tēvam, Malikorn, ir divdesmit tūkstoši livru gada ienākums?

— Kundze, tā ir bagātība tikai provincē.

— Ne jau velti jūsu tēvam princis Kondē uztic visus savus noslē­pumus.

— Tas izskaidrojams ar to, ka tēvs apgādā princi ar naudu.

— Vārdu sakot, ne jau velti jūs uzskata par lielāko viltnieku visā provincē.

— Jūs man glaimojat.

— Kā tad?

— Es saku, ka man nekādas ietekmes nav, bet jūs apgalvojat pretējo.

— Nu, kā tad būs ar manu vietu, es to dabūšu vai ne?

— Dabūsiet.

— Kad?

— Kad vēlēsieties.

— Kur ir patents?

— Man kabatā.

Malikorns zobgalīgi pasmaidīja un izvilka no kabatas papīru.

Montalē to satvēra kā vanags laupījumu un ātri pārlaida tam acis. Viņas seja pamazām noskaidrojās.

— Malikorn, — viņa iesaucās, kad bija beigusi lasīt, — jūs galu galā esat labs cilvēks!

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka jūs varējāt piespiest mani samaksāt par šo galma dāmas vietu un tomēr to nedarījāt.

Malikorns drosmīgi izturēja šo uzbrukumu.

— Es jūs nesaprotu, — viņš atteica.

Šoreiz samulsa Montalē.

— Es jums atklāju savas jūtas, — Malikorns turpināja. — Jūs man visas trīs reizes smiedamās teicāt, ka nemīlat mani; bet vienreiz bez smiek­liem jūs mani noskūpstījāt. Tas ir viss, kas man vajadzīgs.

— Viss? — koķete pārvaicāja aizvainotā lepnumā.

— Jā, viss, — Malikorns atbildēja.

— Ā!

Gaidītās pateicības vietā šai izsaucienā skanēja dusmas. Viņš mierīgi pakratīja galvu.

— Paklau, Montalē, — jauneklis turpināja, neuztraukdamies, vai vi­ņai patiks tik familiāra uzruna vai ne, — nestrīdēsimies par to.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka mūsu pazīšanās ilgst nu jau gadu, un jūs jau reizes divdesmit būtu mani padzinuši, ja es jums nepatiktu.