Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

D'Artanjans kareivīgi nošķindināja piešus, nokratīdams uz grīdas asi­ņainus putekļus.

Karalis skatījās uz viņu, slepenībā priecādamies par savu pirmo uz­varu.

— D'Artanjana kungs, — viņš pēc sekundes teica, — es ne tikai zinu, kas notiek Belilā, bet varu pat droši apgalvot, ka Belila tagad ir mana.

— Lieliski, jūsu majestāte, man vairāk jautājumu nav, — d'Artanjans atteica. — Es lūdzu mani atvaļināt!

— Kā atvaļināt?

— Protams! Es esmu pārāk lepns, lai ēstu karaļa maizi, ko neesmu nopelnījis vai, pareizāk sakot, esmu slikti nopelnījis. Jūsu majestāte, es lūdzu mani atvaļināt.

— Oho!

— Atvaļiniet mani, jūsu majestāte, vai arī es pats aiziešu!

— Vai jūs dusmojaties?

— Un kā vēl! Es trīsdesmit divas stundas nenokāpju no sedliem, auļoju dienu un nakti, sasniegdams ātruma rekordus; es ierados stīvs kā pakārtais un uzzinu, ka mani apsteidzis kāds cits. Es esmu muļķis! At­vaļiniet mani!

— D'Artanjana kungs, — Ludviķis XIV sacīja, uzlikdams savu balto roku putekļainajam precam, — tas, ko es pateicu, man nekavē pildīt doto solījumu. Ja vārds ir dots, tad tas ir jāpilda.

Jaunais karalis piegāja pie galda un no atvilktnes izņēma četrkārši pārlocītu papīru.

— Te ir jūsu musketieru kapteiņa patents: jūs to esat nopelnījis, d'Artanjana kungs.

D'Artanjans steidzīgi atlocīja papīru un divas reizes to pārlasīja. Viņš neticēja savām acīm.

— Šis patents, — karalis turpināja, — jums tiek ne tikai par jūsu ceļojumu uz Belilu, bet arī par drosmīgo iejaukšanos uz Grēva laukuma. Tur jūs man kalpojāt patiesi vīrišķīgi.

— Ā, — d'Artanjans noteica un, neskatoties uz viņa pašsavaldību, nosarka. — Jūs arī to zināt, jūsu majestāte?

— Jā. Arī to.

— Jūsu majestāte, es gribu teikt, ka man būtu daudz patīkamāk sa­ņemt musketieru kapteiņa pakāpi kā balvu par drosmīgu uzbrukumu sa­vas rotas priekšgalā, vai par ienaidnieka baterijas iznīcināšanu, vai par pilsētas ieņemšanu, nekā par palīdzību divu nelaimīgo pakāršanā.

— Vai jūs runājat patiesību?

— Kāpēc jūsu majestāte tur mani aizdomās, ka es meloju?

— Tāpēc ka, cik es jūs pazīstu, jūs nevarat nožēlot, ka esat izvilcis manis dēļ zobenu.

— Te jūsu majestāte maldās un krietni vien. Jā, es nožēloju, ka iz­vilku zobenu, sevišķi to seku dēļ, kādas radās. Nabaga mirušie cilvēki nebija ne jūsu, ne mani ienaidnieki. Bez tam viņi neaizstāvējās.

Karalis kādu brīdi klusēja.

— Bet vai jūsu biedrs arī nožēlo?

— Mans biedrs?

— Jā. Jūs, liekas, nebijāt viens?

— Nebiju viens? Kur?

— Uz Grēva laukuma.

— Nē, jūsu majestāte, nē, — musketieris sacīja, nosarcis pie domas, ka karalim varētu likties, ka viņš, d'Artanjans, gribēja piesavināties visu slavu tikai sev. — Nē, es nebiju viens: kā jau jūs teicāt, valdniek, man bija biedrs un ļoti labs.

— Jauns cilvēks?

— Jā, jūsu majestāte. Es jūs apsveicu. Par notikumiem ārpus pils jūsu majestāte ir tikpat labi informēts kā par dzīvi Palērojālā. Vai visas šīs precīzās ziņas jums piegādā Kolbēra kungs?

— Kolbēra kungs vienmēr jūs slavē, un viņam klātos slikti, ja viņš sadomātu runāt citādi.

— O, tas ir jauki!

— Viņš slavēja arī to jauno cilvēku.

— Pilnīgi pamatoti, — musketieris piebilda.

— Šķiet, ka šis jaunais cilvēks ir drosminieks, — Ludviķis XIV pie­metināja, vēlēdamies pastiprināt d'Artanjana skaudību, kuru, kā viņš uz­skatīja, jūt musketieris.

— Jā, jūsu majestāte, — drosminieks atkārtoja.

Viņš nebija sajūsmā, ka var pievērst karaļa uzmanību Raulam.

— Jūs viņu pazīstat?

— Jā, kādus divdesmit piecus gadus, jūsu majestāte.

— Bet viņam ir labi ja divdesmit pieci gadi! — karalis iesaucās.

— Jūsu majestāte, es viņu pazīstu kopš dzimšanas.

— Patiešām?

— Jūsu majestāte, — d'Artanjans iebilda, — jūs man jautājat tik neuzticīgi, ka es jūtu kādu svešu ietekmi. Kolbēra kungs, kam ir tik sīkas ziņas, droši vien aizmirsis pateikt, ka šis jaunais cilvēks ir mana tuva drauga dēls.

— Vikonts de Braželons?

— Jā, jūsu majestāte. Vikonta de Braželona tēvs ir grāfs de Lafērs, kurš tik sekmīgi veicināja Kārļa II restaurāciju. O, Braželons ir no drosminieku dzimtas.

— Tātad viņš ir tā augstmaņa dēls, kurš ieradās pie manis, vai, parei­zāk sakot, pie Mazarīni ar Kārļa II priekšlikumu noslēgt savienību?

— Pilnīgi pareizi.

— Un grāfs de Lafērs ir drosmīgs?

— Valdniek, šis cilvēks ar zobenu rokā aizstāvējis jūsu tēvu vairāk reižu, nekā jūs varat saskaitīt savā mūžā dienas.

Tagad Ludviķis XIV iekoda lūpa.

— Labi, d'Artanjana kungs, labi! Tātad grāfs de Lafērs ir jūsu draugs?

Jau četrdesmit gadus, valdniek. Jūsu majestāte redz, ka nekas nav

sācies vakar.

— Vai jūs gribētu satikt šo jauno cilvēku, d'Artanjana kungs?

— Es ļoti priecāšos, jūsu majestāte.

Karalis pašķindināja zvanu. Parādījās sulainis.

— Pasauciet vikontu de Braželonu, — karalis pavēlēja.

— Kā, vai tad viņš ir šeit? — d'Artanjans brīnījās.

— Viņš šodien dežūrē Luvrā kopā ar prinča Kondē muižniekiem.

Tikko karalis to bija pateicis, ienāca Rauls. Ieraudzījis d'Artanjanu, viņš uzsmaidīja viņam tik apburoši, kā spēj vienīgi jaunība.

— Raul, — d'Artanjans vienkārši teica, — karalis tev atļauj mani apsveicināt sirsnīgāk. Tikai vispirms pateicies viņa majestātei.

Rauls tik graciozi paklanījās, ka karalis, kurš prata novērtēt citu labās īpašības, protams, ja tās neaizēnoja viņu pašu, ar labpatiku noskatījās, cik skaists, stalts un kautrīgs ir Braželons.

— Vikont, — Ludviķis viņam teica, — es lūdzu princi Kondē, lai viņš atļauj jums pārnākt pie manis, un saņēmu viņa piekrišanu. Tātad no šodienas jūs esat manā svītā. Princis Kondē bija labs pavēlnieks, bet es ceru, ka jūs neko nezaudēsiet šai pārmaiņā.

— Jā, Raul, vari būt mierīgs: karaļa dienestā nav slikti, — piebilda d'Artanjans, kurš bija izpratis Ludviķa raksturu un veikli izmantoja viņa patmīlību, protams, ievērojot mēru un pieklājību; viņš prata paglaimot pat šķietami zobojoties.

— Jūsu majestāte, — Braželons teica klusā, melodiskā balsī, iztu­rēdamies brīvi un nepiespiesti, ko viņš bija mantojis no tēva, — es ne­kalpoju jūsu majestātei tikai no šodienas.

— O jā! Jūs vēlaties man atgādināt par notikumu Grēva laukumā. Tajā dienā jūs mani patiešām labi aizstāvējāt.

— Jūsu majestāte, es nerunāju par to. Kā gan es varētu pieminēt sīku pakalpojumu, kad klāt ir tāds cilvēks kā d'Artanjana kungs! Man gribējās atgādināt notikumu, kam manā dzīvē bija svarīga nozīme un kas pamudināja mani sešpadsmit gadu vecumā veltīt savu dzīvi jums un kal­pot jūsu majestātei.

— Kas tas bija par notikumu? — karalis ieinteresēti jautāja. — Pa­stāstiet.

— Kad es devos savā pirmajā karagājienā, un man vajadzēja pie­vienoties prinča Kondē armijai, grāfs de Lafērs pavadīja mani līdz Sen- denī, kur dus karaļa Ludviķa XIII pīšļi, gaidīdami nākamo, kuru, es ceru, Dievs nesūtīs viņam vēl ilgus gadus. Tad grāfs lika man zvērēt pie mūsu valdnieka pīšļiem, ka es kalpošu karaļa varai, kas iemiesota jūsu majes­tātē, un būšu tai uzticīgs domās, vārdos un darbos. Es zvērēju, un manu zvērestu uzklausīja Dievs un dusošie karaļi. Desmit gadu laikā man nav bijis tik daudz iespēju, kā man gribētos, apliecināt savu zvērestu. Bet es vienmēr biju majestātes kareivis, un, pārnākot jūsu dienestā, es nemainu pavēlnieku, bet tikai garnizonu.