Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Mēs viņam dosim vairāk, un tas ir viss.

— O, atvainojiet, kungs. D'Artanjanam ir tikai viens vārds un, ja viņš reiz to devis, tad atpakaļ neņem.

— Ko tad jūs iesakāt? — Fukē satraukts teica.

— Es uzskatu, ka drausmīgais trieciens jāatvaira.

— Kā?

— Pagaidiet… D'Artanjans ieradīsies pie karaļa ar atskaiti.

— Es domāju, ka jūs viņu esat krietni vien apsteidzis.

— Apmēram par desmit stundām.

— Tātad nav ko steigties.

Aramiss pakratīja galvu.

— Paskatieties uz mākoņiem, kas traucas pa debesīm, un bezdelīgām, kas šķeļ gaisu. D'Artanjans ir ātrāks par mākoņiem un putniem; d'Ar­tanjans ir kā vējš, kas tos nes uz priekšu. Tas ir pārcilvēks. Viņš ir mans vienaudzis, un es viņu pazīstu trīsdesmit piecus gadus.

— Ko tad lai dara?

— Paklausieties, kā es rēķinu, Fukē kungs. Es aizsūtīju di Valonu pie jums divos naktī; viņš izjāja astoņas stundas pirms manis. Kad viņš ieradās?

— Apmēram pirms četrām stundām.

— Redziet nu! Es atbraucu četras stundas ātrāk kā viņš, bet Portoss ir lielisks jātnieks. Ceļā viņš nodzina astoņus zirgus; pa ceļam es redzēju to līķus. Es nojāju piecdesmit ljē ar pasta zirgiem, bet man ir podagra un nierakmeņi, vārdu sakot, es pārguru līdz nāvei. Tūrā es biju spiests atpūsties; no turienes es pusdzīvs braucu tālāk ar karieti. Mana ekipāža gandrīz apgāzās; reizēm es gulēju uz tās sēdekļa, reizēm uz sienas, bet visi četri zirgi kāpa augšup pa stāvu sienu. Beidzot es ierados šeit, ap­steidzis Portosu par četrām stundām. D'Artanjans nesver trīssimt mār­ciņas kā Portoss; viņam nav podagras un nierakmeņu kā man; tas nav jātnieks, bet kentaurs. Kaut gan viņš aizkuģoja uz Belilu tad pat, kad es devos uz Parīzi, un es izbraucu par desmit stundām agrāk, d'Artanjans ieradīsies divas stundas pēc manis.

— Viņu var aizkavēt kāda nejaušība.

— Viņam nejaušības nemēdz gadīties.

— Bet ja nu nebūs zirgu?

— Viņš pats skries ātrāk par zirgiem.

— Tas nu gan ir cilvēks!

— Jā, es šo cilvēku mīlu un apbrīnoju. Es viņu mīlu, jo viņš ir labs, cēlsirdīgs, godīgs; es viņu apbrīnoju, jo viņš man ir cilvēka varenības iemiesojums. Mīlot un dziļi cienot viņu, es tomēr no viņa baidos un pie­sargājos. Tātad es varu tikai secināt, ka pēc divām stundām d'Artanjans ieradīsies. Apsteidziet viņu, brauciet uz Luvru un satiecieties ar karali, pirms pie viņa ieradisīes d'Artanjans.

— Ko lai es saku karalim?

— Neko. Uzdāviniet viņam Belilu.

— Ak, d'Erblē, d'Erblē! Cik daudz plānu sagrūst! — Fukē iesaucās. — Un tik pēkšņi!

— Ja viens plāns nav izdevies, vienmēr var izdomāt un realizēt citu. Nekad nevajag krist izmisumā. Brauciet, kungs, brauciet ātrāk!

— Bet mūsu izlases garnizons? Karalis to tūlīt nomainīs.

— Kad šīs garnizons izkāpa Belilas krastā, tas bija uzticīgs karalim; tagad tas ir jūsu. Tas pats notiks ar jebkuru citu pēc divām nedēļām. Nevajag apsteigt notikumus. Vai jūs patiešām vēlaties paturēt divus trīs pulkus tā vietā, lai pēc gada pakļautu sev veselu armiju? Vai tad jūs nesaprotat, ka pašreizējā garnizona kareivji jums sagādās piekritējus La- rošelā, Nantē, Bordo, Tulūzā, visur, kur tos aizsūtīs? Brauciet pie karaļa, Fukē kungs, brauciet. Laiks iet, un, kamēr mēs vilcināsimies, d'Artanjans lido kā bulta.

— D'Erbrē kungs, jūs zināt, ka katrs jūsu vārds ir kā sēkla, kas manā prātā uzdīgst un nes augļus. Es braucu uz Luvru.

— Atcerieties, ka d'Artanjanam nav jājāj caur Senmandē. Viņš do­sies taisnā ceļā uz Luvru; šī stunda jāatrēķina no laika, kas mums ir rezervē.

— D'Artanjanam varbūt ir viss, bet viņam nav manu angļu zirgu. Es būšu Luvrā pēc divdesmit piecām minūtēm.

Netērējot velti ne sekundi, Fukē pavēlēja padot zirgus. Aramiss pa­guva vienīgi viņam pateikt:

— Atgriezieties tikpat ātri kā aizbraucāt; es nepacietīgi gaidīšu jūs.

Pēc piecām minūtēm ministrs gluži kā vēja spārniem jau lidoja uz

Parīzi.

Aramiss lūdza viņam parādīt istabu, kurā atpūšas Portoss.

Portoss gulēja gultā. Viņa seja bija sarkana, drīzāk gan violeta, acis pietūkušas, mute pavērta. Logu stikli drebēja no viņa krācieniem, kas, likās, nāca no pašiem sirds dziļumiem.

Skatoties uz viņa muskuļiem, izpūrušajiem un pie pieres pielipušajiem matiem, uz zoda un plecu cilāšanos, nevarēja neizjust sava veida sajūsmu: tik liels spēks kļūst gandrīz dievišķīgs.

Pēc Pelisona pavēles kalps bija pārgriezis Portosa zābakus, jo citādi tos novilkt nebija ne mazāko cerību. Četri sulaiņi veltīgi nopūlējās to izdarīt. Viņiem pat neizdevās pamodināt Portosu.

Zābakiem pārgrieza siksniņas, novilka tos, un milža kājas nokrita at­pakaļ gultā. Pārgrieza arī drēbes un atbrīvoja viņu no tām; tad aiznesa viņu uz vannu un veselu stundu noturēja siltā ūdenī; uzvilka viņam tīru veļu; ielika sasildītā gultā.

Tas prasīja lielas pūles. Kalpu darbošanās varētu pat mirušu pamo­dināt, bet Portoss nepavēra acis un ne uz mirkli neapklusa viņa varenie krācieni.

Kalsnais un nervozais Aramiss piesauca palīgā visu savu vīrišķību un, pārvarot nogurumu, gribēja vēl pastrādāt ar Gurvilu un Pelisonu, bet zaudēja samaņu, nokrita krēslā un vairs nespēja piecelties.

Viņu aiznesa uz blakus istabu. Atpūta un ērtā gulta drīz vien no­mierināja viņa satraukto prātu.

Pa to laiku Fukē drāzās uz Luvru savos angļu zirgos.

Karalis strādāja ar Kolbēru.

Pēkšņi Ludviķis kļuva domīgs. Laiku pa laikam viņam ienāca prātā abi nāves spriedumi, ko viņš bija parakstījis savas valdīšanas sākumā.

Kad viņš sēdēja ar vaļā acīm, tie parādījās viņa priekšā kā divi sēru auti. Kad viņš nolaida plakstus, parādījās divi asins plankumi.

— Kolbēra kungs, — viņš pēkšņi sacīja intendantam, — man reizēm šķiet, ka cilvēki, ko es notiesāju pēc jūsu ieteikuma, namaz nebija tik vainīgi.

— Jūsu majestāte, viņi tika izvēlēti no visa pārpircēju bara, lai sodītu viņus par biedinājumu citiem.

— Kas viņus izvēlējās?

— Nepieciešamība, valdniek, — Kolbērs vēsi atteica.

— Nepieciešamība! Varens vārds! — jaunais karalis čukstēja.

— Varena dievība, jūsu majestāte.

— Tie bija finansu superintendanta uzticami draugi, vai ne?

— Jā, jūsu majestāte, tie bija viņa draugi, kas par viņu būtu gatavi atdot dzīvību.

— Viņi to izdarīja, — karalis noteica.

— Tiesa gan, bet, par laimi, veltīgi, un tas viņu nodomos nebija pa­redzēts.

— Cik naudas šie cilvēki bija piesavinājušies?

— Apmēram desmit miljonus, pie tam seši viņiem tika konfiscēti.

— Un šī nauda ir manā kasē? — karalis ar riebumu apvaicājās.

— Jā, jūsu majestāte; bet šī konfiskācija, kurai bija jāizputina Fukē, viņu nemaz neskāra.

— Ko no tā var secināt, Kolbēra kungs?

— Es uzskatu, ka, ja jau Fukē sacēla pret jūsu majestāti dumpinieku baru, lai atsvabinātu no soda savus draugus, tad viņš sacels veselu armiju, kad viņam pašam vajadzēs izbēgt no atmaksas.

— Es brīnos, — karalis teica, — ka, būdams tādās domās par Fukē, jūs man jau sen nedevāt padomu.

— Kādu padomu, jūsu majestāte?

— Vispirms pasakiet man skaidri un noteikti, ko jūs domājat par Fukē?

— Valdniek, es domāju, ka Fukē neapmierinās tikai ar naudas rau­šanu kā kardināls Mazarīni, tā atņemot jūsu majestātei daļu no jūsu va­renības, bet viņš arī piesaista sev visus jautras un greznas dzīves cie­nītājus, pielūdzējus tam, ko dīkdieņi sauc par poēziju, bet politiķi par samaitātību; viņš saceļ pret jums, valdniek, jūsu pavalstniekus un līdz ar to ierobežo jūsu karaļa tiesības un, ja tā turpināsies, viņš no jūsu majes­tātes izveidos vāju un nenozīmīgu karali.