Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Kā tādus nodomus sauc, Kolbēra kungs?

— Par valsts noziegumu.

— Un ko dara ar tādiem noziedzniekiem?

— Viņus arestē, tiesā un soda.

— Vai jūs esat pārliecināts, ka Fukē nodomājis izdarīt noziegumu, ko jūs viņam piedēvējat?

— Vēl vairāk, valdniek. Viņš jau ķēries pie savu nodomu īstenošanas. Viņa nodevībai ir acīmredzams taustāms lietišķs pierādījums.

— Kāds?

— Es uzzināju, ka Fukē nocietina Belilu.

— Ar kādu mērķi?

— Lai ar laiku varētu aizsargāties pret savu karali.

— Ja tas ir taisnība, Kolbēra kungs, — Ludviķis sacīja, — tad ne­kavējoties jārīkojas tā, kā jūs teicāt: Fukē jāarestē.

— Neiespējami!

— Liekas, es jau jums aizrādīju, ka tie, kas man kalpo, nedrīkst iz­teikt šo vārdu.

— Jūsu majestātes kalpi nevar traucēt Fukē būt par superintendantu.

— Un kas par to?

— Pateicoties šim amatam, viņa pusē ir viss parlaments, tāpat kā visa armija — pateicoties viņa devīgumam, visi rakstnieki — pateicoties viņa laipnībai, visa muižniecība — pateicoties viņa dāvanām.

— Citiem vārdiem sakot, es esmu bezspēcīgs pret Fukē?

— Jā, vismaz pašlaik, jūsu majestāte.

— Jūs esat slikts padomnieks, Kolbēra kungs.

— O nē, jūsu majestāte, es neapmierinos tikai ar to, ka norādu briesmas.

— Diezgan. Kā tad šo milzi var nogāzt?

Karalis rūgti iesmējās.

— Viņš ir pacēlies, pateicoties naudai, uzvariet viņu arī ar naudu, jūsu majestāte.

— Atņemt viņam amatu?

— Tas ir slikts līdzeklis.

— Norādiet labāku.

— Izputiniet viņu.

— Kā?

— Izmantojiet izdevību.

— Kādu?

— Tagad, piemēram, viņa karaliskā augstība precēsies. Kāzām jābūt krāšņām. Tā ir lieliska iespēja pieprasīt no viņa miljonu. Fukē, kurš lab­prāt maksā divdesmit tūkstošus, kad jāmaksā tikai pieci, protams, bez grūtībām atradīs arī miljonu jūsu majestātei.

— Labi, — Ludviķs XIV noteica.

— Ja jūsu majestāte izrakstītu orderi, es pats aizsūtītu pēc naudas.

Kolbērs piebīdīja karalim papīru un iedeva spalvu.

Šajā brīdī atvērās durvis, un sulainis pieteica finansu superintendantu.

Ludviķis nobāla.

Kolbērs nometa spalvu un atgāja no karaļa, pār kuru viņš kā ļaunais gars meta tumšu ēnu.

Ienāca Fukē, un kā jau pieredzējis galminieks no pirmā acu uzme­tiena saprata, kas notiek.

Situācija nebija viņam izdevīga, kaut arī viņš apzinājās savu spēku. Kolbēra mazās, melnās ačeles, kas spīdēja skaudībā, un Ludviķa XIV gaišais, dusmās kvēlojošais skatiens nesolīja neko labu.

Klusums, ar kādu tika sagaidīts Fukē, uzreiz brīdināja viņu par drau­došajām briesmām.

Karalis klusēja, kamēr Fukē atnāca līdz telpas vidum. Ludviķa jau­neklīgais kautrīgums apvaldīja viņu. Fukē izmantoja izdevību.

— Valdniek, — viņš iesāka, — es nepacietīgi gaidīju iespēju tikties ar jūsu majestāti.

— Kāpēc? — karalis jautāja.

— Tāpēc, ka gribēju paziņot jūsu majestātei labus jaunumus.

Kaut gan Kolbēram nepiemita Fukē augstsirdība un cildenums, dau­dzējādā ziņā viņi bija līdzīgi, un Kolbērs bija tikpat vērīgs un tikpat labi pazina cilvēkus. Bez tam viņš spēja apvaldīt sevi, un tas liekuļiem dod iespēju pārdomāt un sagatavot pēc iespējas spēcīgāku triecienu.

Viņš uzminēja, ka Fukē nolēmis pats saņemt viņa triecienu. Kolbēra acis iespīdējās.

— Kādus jaunumus? — karalis prasīja.

Fukē uzlika uz galda kādu papīriņu.

— Lūdzu jūsu majestāti uzmest aci šim darbam, — viņš teica.

Karalis lēni atrullēja papīru.

— Plāni? — viņš jautāja. — Kas tas ir?

— Jauns cietoksnis, valdniek.

— Ā, — karalis noteica, — tātad jūs nodarbojaties ar taktiku un stratēģiju, Fukē kungs?

— Es nodarbojos ar visu, kas var noderēt jūsu majestātes varas no­stiprināšanai, — Fukē atbildēja.

— Lieliski rasējumi, — karalis teica.

— Jūsu majestāte, bez šaubām, orientējas šajā plānā? — Fukē sacīja, noliekdamies pār papīru. — Tie ir mūri; te — forti un pirmā nocie­tinājumu līnija.

— Kas ir apkārt?

— Jūra.

— Kas tā par vietu?

— Belila, — Fukē vienkārši atbildēja.

Izdzirdējis šo vārdu, Kolbērs tik strauji sakustējās, ka karalis atska­tījās, aicinādams viņu būt savaldīgākam.

Acīmredzot superintendantu nemaz nemulsināja ne Kolbēra kustība, ne karaļa brīdinošais skatiens.

— Tātad jūs likāt nocietināt Belilu, Fukē kungs?

— Jā, valdniek, un es atvedu plānus un aprēķinus jūsu majestātei, — Fukē atbildēja. — Es iztērēju miljonu sešsimt tūkstošus livru.

— Kam tas viss? — Ludviķis vēsi apvaicājās, un viņu atbalstīja naida pilnais Kolbēra skatiens.

— Manu nodomu var viegli atklāt, — Fukē atbildēja. — Jūsu majes­tātei bija saspringtas attiecības ar Lielbritāniju.

— Jā, bet kopš karaļa Kārļa II nākšanas pie varas es noslēdzu ar to savienību.

— Tas notika tikai pirms mēneša, jūsu majestāte, bet Belilas no­cietinājumus sāka būvēt pirms sešiem mēnešiem.

— Tātad tagad tie kļuvuši lieki.

— Jūsu majestāte, cietoksnis nekad nav lieks: es nocietināju Belilu pret Monku, Lambertu un Londonas iedzīvotājiem, kas spēlēja zaldā­tiņus. Tagad Belila būs cietoksnis pret Holandi, ar kuru vai nu jūsu ma­jestāte, vai Anglija neizbēgami sāks karu.

Karalis atkal paskatījās uz Kolbēru.

— Liekas, Belila pieder jums, Fukē kungs? — Ludviķis domīgi pie­bilda.

— Nē, valdniek.

— Kam tad?

— Jūsu majestātei.

Kolbērs izjuta tādas šausmas, it kā viņa priekšā būtu atvēries bez­dibenis.

Ludviķis notrīsēja vai nu sajūsmā par Fukē ģenialitāti, vai arī pa­devību.

— Paskaidrojiet, kungs, — viņš lika.

— Tas ir ļoti vienkārši, jūsu majestāte. Belila ir mans īpašums, un es to nocietināju par saviem līdzekļiem. Tā kā neviens visā pasaulē nevar aizliegt padevīgam pavalstniekam pasniegt pieticīgu dāvanu savam kara­lim, tad es dāvinu jūsu majestātei Belilu. Visiem cietokšņiem jāpieder karalim. No Šī brīža jūsu majestāte var tur turēt uzticamu garnizonu.

Kolbērs gandrīz nogāzās uz slidenā parketa; lai noturētos kājās, vi­ņam nācās pieķerties pie greznās kokgriezumiem rotātā sienas paneļa kolonnas.

— Fukē kungs, jūs esat parādījis izcilas militāras spējas, — Ludviķis XIV piezīmēja.

— Jūsu majestāte, man nepieder sākotnējā ideja; man to iedvesa daži virsnieki. Plānus zīmējis viens no mūsu talantīgajiem inženieriem.

— Viņa vārds?

— Di Valons.

— Di Valons? Es viņu nepazīstu, — Ludviķis noteica un piemetināja: — Kolbēra kungs,ļoti žēl, ka es nepazīstu šo apdāvināto cilvēku, kas dara godu manai valstij.

To teikdams, karalis pagriezās pret Kolbēru.

Kolbērs bija satriekts. Viņš nevarēja izteikt ne vārda; pa seju plūda sviedri. Viņš pārzīvoja neizsakāmas mocības.

— Atcerieties šo vārdu! — Ludviķis XIV vēl piebilda.

Kolbērs paklanījās. Viņš bija bālāks par savām flāmu mežģīņu apro­cēm.

Fukē turpināja:

— Akmens balsti ir nostiprināti pēc romiešu paņēmiena; mani arhi­tekti to izstrādāja pēc senajiem aprakstiem.

— Bet lielgabali? — Ludviķis vaicāja.

— O, jūsu majestāte, tas jādara jums. Man neklājas uzstādīt liel­gabalus, pirms jūsu majestāte nepārņem Belilu savā valdījumā.