Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Neslavējiet mani par tiem, bet drīzāk piedodiet. Man izlauzās ļoti pasaulīgi un laicīgi vārdi.

— Tātad man jāiet prom?

— Man jākoncentrējas, dārgais draugs.

— Labi, es aizeju. Bet lūdzu, saīsiniet savas apceres un lūgšanas ķe­cera, vārdā d'Artanjans, dēļ. Es alkstu parunāties ar jums.

— Labi, mans draugs, es apsolu, ka pēc pusotras stundas…

— Pusotru stundu apceres un lūgšanas! Mans dārgais! Vai nevar tās saīsināt?

Aramiss iesmējās.

— Jūs esat tikpat apburošs, jauns un jautrs! — viņš noteica. — Jūs esat ieradies manā bīskapijā, lai sanaidotu mani ar debesu svētību.

— Ak tā!

— Es nekad neesmu varējis pretoties jūsu valdzinājumam, d'Artan­jan! Jūsu ierašanās man maksās dvēseles glābšanu.

D'Artanjans iekoda lūpā.

— Labi, — viņš noteica, — es uzņemos šo grēku. Ātri pār metiet krustu, noskaitiet „Mūsu tēvs" un ejam!

— Cst, — Aramiss brīdināja. — Mēs vairs neesam vieni. Es dzirdu, ka kāds nāk šurp.

— Sūtiet viņus prom.

— Nedrīkst. Vakar es noteicu viņiem pieņemšanu. Tas ir jezuītu ko­lēģijas direktors un dominikāņu klostera priekšnieks.

— Jūsu štābs? Lieliski.

— Ar ko jūs nodarbosieties pa šo laiku?

— Pamodināšu Portosu un kopā ar viņu gaidīšu jūsu apspriedes bei­gas.

Aramiss nepakustināja ne aci.

— Ejiet, — viņš mudināja.

D'Artanjans devās uz durvju pusi.

— Starp citu, vai jūs zināt, kurā istabā ir Portoss?

— Nē, bet es pajautāšu.

— Ejiet pa gaiteni un atveriet otrās durvis pa kreisi.

— Pateicos. Uz redzēšanos.

D'Artanjans aizsoļoja virzienā, ko bija norādījis bīskaps.

Pēc desmit minūtēm viņš atgriezās.

Aramiss sēdēja starp dominikāņu klostera priekšnieku un jezuītu ko­lēģijas galvu tieši tādā pat pozā, kādā musketieris jau reiz bija viņu re­dzējis Krevkēras viesnīcā.

Svešo klātbūtne musketieri nesamulsināja.

— Kas noticis? — Aramiss mierīgi apvaicājās. — Liekas, jūs gribat man kaut ko teikt, dārgais draugs?

— Lieta tā, ka Portosa nav istabā, — d'Artanjans atbildēja, cieši skatīdamies uz Aramisu.

— Kur tad viņš var būt?

— Es to jautāju jums.

— Jūs nevienam nevaicājāt?

— Vaicāju.

— Ko jums atbildēja?

— Portoss bieži atstājot māju, nevienu nebrīdinājis, un droši vien viņš esot aizgājis vai aizjājis.

— Ko tad jūs darījāt?

— Es aizgāju uz stalli, — musketieris mierīgi teica.

— Kāpēc?

— Lai paskatītos, vai Portos ir aizjājis.

— Un? — bīskaps apvaicājās.

— Piektajā steliņģī trūkst zirga, vārdā Goliāts.

Musketieris bija ļoti satraukts, bet Aramiss bija pati laipnība.

— O, es saprotu, — Aramiss teica, mirkli padomājis. — Portoss aiz­jāja, lai sagādātu mums pārsteigumu.

— Pārsteigumu?

— Jā. Kanāls, kas tek no šejienes līdz jūrai, ir slavens ar savām pilēm, prīkšķēm un mērkaziņām; tās ir Portosa iemīļotais medījums. Viņš atnesis mums brokastīm kādu duci garšīgu putnu.

— Jūs domājat?— d'Artanjans noprasīja.

— Es esmu pārliecināts. Kur gan citur viņš varētu būt? Es esmu pārliecināts, ka viņš paņēmis līdz šauteni.

— Varbūt, — d'Artanjans noteica.

— Zināt ko, dārgais draugs? Sēdieties zirgā un panāciet viņu.

— Labi, — d'Artanjans teica. — Tūlīt došos ceļā.

Aramiss pašķindināja zvanu un lika sulainim parūpēties, lai apseglo zirgu, kuru d'Artanjana kungs izvēlēsies.

Pie durvīm sulainis pakāpās sāņus, lai palaistu sev pa priekšu muske­tieri.

Tajā pašā brīdī sulaiņa acis sastapās ar viņa kunga acīm. Viegla uzacs kustība gudrajam novērotājam parādīja, kas darāms.

D'Artanjans uzlēca seglos. Aramiss dzirdēja, kā pa bruģi attālinās pakavu klabēšana.

Pēc mirkļa atgriezā kalps.

— Nu? — bīskaps vaicāja.

— Monsinjor, viņš aizjāja gar kanālu uz jūras pusi, — kalps atbildēja.

— Labi, — Aramiss atteica.

Musketieris bija jau pārvarējis savas sākotnējās aizdomas un jāja uz okeāna pusi, cerēdams starp kāpām vai uz kāda sēkļa ieraudzīt Portosa milzīgo stāvu.

D'Artanjans meklēja divas stundas; beidzot viņš atgriezās mājās.

„Droši vien mēs pagājām viens otram garām, — viņš domāja, — un tagad abi draugi gaida mani atgriežamies."

D'Artanjans kļūdījās. Viņš neatrada Portosu bīskapa namā, tāpat kā nebija atradis kanāla malā.

Kāpņu augšā viņu sagaidīja Aramiss ar bēdīgu seju.

— Vai jūs nepanāca, dārgo d'Artanjan? — viņš jau no tālienes uz­sauca.

— Nē. Vai jūs sūtījāt man kāu pakaļ?

— Dārgais draugs, es esmu izmisumā, ka liku jums jāt veltīgi. Sep­tiņos atnāca garīdznieks no Senpaternas. Pa ceļam viņš sastapis di Va- lonu, kas slepus aizjājis, nevēlēdamies nevienu modināt; Portoss uzdevis viņam pateikt, ka viņš baidās, vai viņa prombūtnē kaut ko nesaputros, un tāpēc viņš nolēmis, izmantojot paisumu, atgriezties Belilā.

— Goliāts taču nevarēja jāt četrus ljē pa jūru?

— Tur ir veseli seši, — Aramiss viņu izlaboja.

— Jo vairāk.

— Tāpēc ari, miļais draugs, — prelāts, mīlīgi smaidīdams, noteica, — Goliāts stāv stallī un izskatās ļoti apmierināts, ka viņam mugurā vairs nesēž Portoss.

Patiešām zirgs bija atvests atpakaļ no tās vietas, kur milzis sēdās citā zirgā. Tāds bija prelāta rīkojums, kas pievērsa uzmanību itin visiem sīku­miem.

Musketieris izlikās, ka pilnīgi notic šim paskaidrojumam.

Viņš sāka izlikties, jo radušās aizdomas aizvien vairāk pastiprinājās un pieauga.

Brokastu laikā viņš sēdēja starp jezuītu un Aramisu un cītīgi smaidīja pretī sēdošajam dominikānim, kura gaļīgā seja viņam riebās.

Lepnās brokastis ievilkās. Galdu rotāja lieliski spāņu vīni, skaistas Morbigānas austeres, izmeklētas zivis no Luāras grivas, milzīgās Penbefas garneles un maiga putnu gaļa.

Pēc brokastīm d'Artanjans ietiecās:

— Iedodiet man šauteni.

— Jūs gribat doties medībās?

— Es domāju, ka man vislabāk nodarboties ar tām, kamēr es gaidu Portosu.

— Paņemiet no sienas kuru šauteni gribat.

— Jūs nejāsiet kopā ar mani?

— Ak, dārgais draugs, es to ļoti vēlētos, bet bīskapiem medības ir aizliegtas.

— Ā! — d'Artanjans atbildēja. — Es to nezināju.

— Bez tam, — Aramiss teica, — līdz divpadsmitiem es esmu aiz­ņemts.

— Tātad man bus jāiet medībās vienam pašam? — d'Artanjans jau­tāja.

— Diemžēl jā. Galvenais, atgriezieties uz pusdienām.

— Pie jums dod ēst tik labi, ka es nevaru neatgriezties.

D'Artanjans piecēlās no galda, paklanījās saviem galdabiedriem, pa­ņēma šauteni, bet tā vietā, lai dotos medībās, aizsteidzās uz mazo Vannas ostu.

Viņš veltīgi skatījās atpakaļ, pūlēdamies noskaidrot, vai viņam seko, nebija redzams nekas un neviens.

Par divdesmit pieciem livriem viņš noīrēja mazu zvejnieku laivu un pusdivpadsmitos atīrās no krasta, pilnīgi pārliecināts, ka viņam neviens neseko.

Patiešām, viņam pakaļ neviens nejāja. Taču baznīcas augšējā zvanu tornī jau no rīta stāvēja jezuīts un ar spēcīgu tālskati nepalaida garām nevienu viņa soli.

Bez ceturkšņa divpadsmitos Aramiss uzzināja, ka d'Artanjana laiva dodas uz Belilu.

Laiva gāja ātri; spirgts un spēcīgs ziemeļrietumu vējš to nesa uz Be­lilu.

Jo vairāk d'Artanjans tuvojās mērķim, jo vērīgāk viņš pētīja krastu. Krastā vai arī nocietinājumos viņš ar acīm meklēja košo apģērbu un ma- sīvo stāvu.