Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Lai pateiktu jums, ka jādodas ceļā.

— Jādodas ceļā? Kurp?

— Uz Parīzi.

Partoss uzlēca kājās un apsēdās, pievērsis Aramisam izbrīnā ieplestas acis.

— Uz Parīzi?

— Jā.

— Ak tu kungs! — Portoss nopūtās un atkal apgūlās, kā bērns, kas pretojas auklei, lai novilcinātu vēl kādu stundiņu.

— Trīsdesmit stundu jājiens, — Aramiss apņēmīgi piebilda. — Būs lieliski zirgi maiņai.

Portoss pakustināja kāju un nostenējās.

— Nu, nu draudziņ, celieties augšā, — prelāts neatlaidās. Viņa balss sāka skanēt mazliet nepacietīgi.

Portoss izbāza no segas abas kājas.

— Man noteikti jājāj? — viņš jautāja.

— Katrā ziņā.

Portoss piecēlās no gultas, un tūlīt sienas un grīda sāka drebēt zem viņa soļiem, kas bija tik smagi it kā soļotu akmens statuja.

— Mīļo Portos, Dieva dēļ, klusāk, — Aramiss lūdza, — jūs viņu pamodināsiet!

— Jā, patiešām, — Portoss atbildēja pērkonīgā balsī, — es pavisam aizmirsu. Neraizējieties, es būšu piesardzīgs.

To teikdams, viņš nometa zemē jostu, pie kuras bija zobens, pistoles un maks.

No maka izbira monētas un šķindēdamas aizripoja katra uz savu pusi.

No šī trokšņa Aramisa asinis sāka vārīties, bet Portoss sāka skaļi smieties.

— Ir gan joki! — tādā pat balsī viņš noteica.

— Klusāk, Portos, klusāk!

— Labi…

Viņš patiešām pa pusei pieklusināja balsi.

— Es gribēju teikt, — Portoss turpināja, — ka tad, kad jāsteidzas, cilvēks visvairāk tūļājas, bet, kad jābūt klusam, tad visvairāk trokšņo.

— Jā, tiesa gan. Apstrīdēsim šo viedokli, Portos. Stegsimies un klu­sēsim.

— Jūs redzat, ka es cenšos, — teica Portoss, lēni vilkdams mugurā

veļu.

— Ļoti labi.

— Tātad tas ir steidzami?

— Jā, un ļoti nopietni arī.

— Oho!

— Vai d'Artanjans jūs izprašņāja?.

— Nemaz.

— Nevar būt! Atcerieties.

— Viņš man jautāja, ko es daru; es atbildēju: «Nodarbojos ar to­pogrāfiju." Es gribēju pateikt citu vārdu, to, ko jūs vienreiz teicāt, bet nekā nevarēju to atcerēties.

— Jo labāk. Ko viņš vēl jums jautāja?

— Jautāja, kas ir Žetārs?

— Vēl?

— Kas ir Žipenē?

— Vai viņš gadījumā neredzēja mūsu nocietinājumu plānu?

— Redzēja.

— Velns parāvis!

— Esiet mierīgs: es nodzēsu jūsu rakstīto. Nevienam neiešausies prā­tā, ka norādījumus par šiem darbiem devāt jūs.

— Mūsu draugam ir lieliska redze.

— No kā jūs baidāties?

— Baidos, ka viss atklāsies, Portos. Jānovērš liela nelaime. Es pa­vēlēju aizslēgt visas durvis: d'Artanjanu līdz rītausmai neizlaidīs. Zirgs ir apseglots. Jūs aizceļosiet līdz pirmajam maiņas punktam un līdz pieciem rītā nojāsiet jau piecpadsmit ljē. Ejam.

Aramiss tik veikli apģērba Portosu kā vispieredzējušākais kambar­sulainis.

Portosu tas mulsināja, bet tā kā viņš jau tāpat jutās izsists no sliedēm, tad nepretojās un tikai nemitīgi atvainojās.

Beidzot viņš bija gatavs. Aramiss paņēma viņu pie rokas un izveda ārā, likdams uzmanīgi kāpt no pakāpiena uz pakāpienu, neļaudams aiz­ķerties aiz durvju stenderēm un pagriezdams te uz vienu, te otru pusi, it kā viņš būtu milzis, bet Portoss punduris.

Gars vadīja matēriju.

Pagalmā patiesi gaidīja apseglots zirgs.

Portoss uzlēca zirgā.

Aramiss pats paņēma zirgu pie pavadas un veda to pāri pagalmam, kas bija klāts ar salmiem, lai apslāpētu pakavu troksni. Bez tam bīskaps saspieda zirgam nāsis, lai tas nevarētu iezviegties.

Pie ārējiem vārtiem Aramiss pievilka sev tuvāk Portosu, kurš bija gatavs aizjāt, pat nepavaicājis, kāpēc viņš jāj.

— Tagad, Portos, — bīskaps viņam pie auss pasacīja, — bez atpūtas līdz Parīzei: ēdiet, dzeriet un guliet zirgā, lieki nekavējot ne minūti.

— Labi. Es neapstāšos ne reizi.

— Šo vēstuli par katru cenu nododiet Fukē tieši rokās. Vajag, lai viņš to saņemtu rīt līdz pusdienlaikam.

— Saņems.

— Un atcerieties vienu, mans draugs.

— Ko?

— Jūs jājat pēc hercoga un pēra titula.

— O! - Portoss izdvesa, acīm iemirdzoties. — Tādā gadījumā es aizaujošu turp diennakts laikā.

— Pacentieties.

— Nu, laidiet vaļā zirgu… Uz priekšu, Goliāt!

Aramiss atlaida nevis pavadu, bet zirga nāsis. Portoss iecirta piešus zirga sānos, un Goliāts satrakots aizauļoja.

Aramiss ar acīm sekoja jātniekam, kamēr tas izzuda tumsā; pēc tam viņš atgriezās pagalmā.

Musketiera istabā nebija nekādas kustības. Kalps, kas dežūrēja pie durvīm, nebija redzējis ne gaismu, ne arī dzirdējis kādu troksni.

Aramiss uzmanīgi aizslēdza ārdurvis, atlaida kalpu un likās gulēt.

D'Artanjans neko nenojauta, pamodies puspiecos, viņš jau iedomājās, ka guvis uzvaru.

Neapģērbies viņš pieskrēja pie loga, kas izgāja uz pagalmu. Patlaban ausa gaisma.

Pagalms bija tukšs; pat vistas vēl nebija atstājušas savas laktas. Ne­redzēja nevienu kalpu. Vārti bija aizslēgti.

«Lieliski, visur valda pilnīgs klusums, — d'Artanjans nosprieda. — Katrā gadījumā es esmu pamodies agrāk par visiem. Apģērbsimies."

D'Artanjans tūlīt izpildīja nodomāto.

Šoreiz viņš necentās ar Aņana tērpu radīt pilsētnieka vai garīdznieka iespaidu, par ko rūpējās iepriekš.Viņš pievilka stingrāk jostu, aizpogājās, nošķieba cepuri mazliet uz sāniem, un tā viņam izdevās daļēji atjaunot savu kareivīgo izskatu, kuru neieraudzījis, Aramiss bija juties tik pār­steigts.

Beidzis ģēbties, viņš šķietami frivoli, bez brīdinājuma, iegāja mājas saimnieka istabā.

Aramiss gulēja vai izlikās guļam.

Uz viņa nakts pults stāvāja bieza, atvērta grāmata; svece sudraba svečturī vēl dega. Tas rādīja, cik mierīgi prelāts pavadījis nakti un ar kādiem labiem nodomiem gatavojas pamosties.

Musketieris rīkojās ar bīskapu tāpat, kā tas ar Portosu. Viņš pie­skārās bīskapa plecam.

Kļuva skaidrs, ka Aramiss tikai izlicies guļam, jo viņš, kam vienmēr bija trausls miegs, nepamodās uzreiz, bet lika d'Artanjanam atkārtot pie­skārienu.

— Ā, tas esat jūs? — viņš teica staipīdamies. — Cik patīkami! Zi­niet, miegā es biju pavisam aizmirsis, ka jūs viesojaties pie manis. Cik pulkstenis?

— Nezinu, — mazliet samulsis atteica d'Artanjans. — Šķiet, ir agrs, bet man vēl no dienesta laikiem palicis paradums mosties līdz ar saul­lēktu.

— Vai jūs gribat izjāt tūlīt pat? — Aramiss apvaicājās. — Liekas, vēl ir ļoti agrs. Atceros, ka mēs norunājām izjāt astoņos.

— Var jau būt; bet man tā gribējās redzēties ar jums, ka es sev teicu: jo ātrāk, jo labāk.

— Bet man taču nepieciešams gulēt septiņas stundas, — Aramiss žēlojās. — Ņemiet vērā, ka es ar to rēķinājos, un man vajadzēs atgūt zaudēto.

— Man gan liekas, ka agrāk jums tā nepatika gulēt. Jums bija karstas asinis, un jūs nekad nevāļājāties pa gultu.

— Tieši tāpēc tagad man patīk pagulēt.

— Atzīstieties nu, ka astoņos jūs gribējāt tikties ne jau gluži miega

dēļ.

— Es baidos, ka jūs smiesieties par mani, ja es pateikšu patiesību.

— Runājiet.

— No sešiem līdz astoņiem es esmu pieradis lūgties.

— Es nezināju, ka bīskapiem jāievēro tik stingri noteikumi.

— Dārgais draugs, bīskapiem ārējā pieklājība jāievēro stingrāk nekā kādam zemākam baznīcas kalpam.

— Velns parāvis! Tie nu ir vārdi, kas mani samierina ar jūsu svētību: ārējā pieklājība! Tā jau ir īsta musketiera valoda! Lai dzīvo ārējā pieklā­jība!