Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Prelāts sarāvās. Likās, ka šī balss viņu ietekmē tāpat kā Pestītāja balss mironi pirms augšāmcelšanās. Viņš pacēla garo skropstu apēnotās lielās acis un paskatījās tieši turp, no kurienes nāca sauciens.

Netālu viņš uzreiz pamanīja Portosu un d'Artanjananu.

Pateicoties savam asajam skatam, arī d'Artanjans vienā mirklī visu saskatīja. Prelāta tēls iespiedās viņa atmiņā uz visiem laikiem.

Vairāk par visu citu d'Artanjanu pārsteidza viens.

Pazinis viņu, Aramiss pietvīka, bet pēc tam acumirklī apslāpēja val­donīgo izteiksmi savās liesmainajās acīs un arī gandrīz nemanāmo drauga maigumu.

Acīmredzot, Aramiss sev jautāja:

„Kā d'Artanjans nokļuvis šeit kopā ar Portosu un kāpēc viņš ieradies Vannā?"

Aramiss nojauta, kas norisinās d'Artanjana dvēselē, redzēdams, ka tas nenolaiž acis viņa priekšā.

Viņš pazina sava drauga vērīgo prātu un baidījās, ka pārsteigums un nosarkums atklās viņa noslēpumu. Tas bija tas pats agrākais Aramiss, kas vienmēr glabāja kādu noslēpumu.

Lai beidzot atbrīvotos no šī pētīgā skatiena, Aramiss kā ģenerālis, kas pārtrauc vairs nevajadzīgas baterijas uguni, pastiepa savu daiļo, balto roku, ko rotāja ametista gredzens, un svētīja savus draugus ar krusta zīmi.

Varbūt izklaidīgais sapņotājs d'Artanjans, kas bija bezdievis, pašam negribot, arī nenoliektos šīs svētības priekšā, bet Portoss pamanīja viņa izklaidību un draudzīgi uzlika biedram uz pleca roku. Šis maigais pie­skāriens musketieri nolieca pie zemes.

D'Artanjans sagrīļojās: vēl mirklis, un viņš nokristu zemē.

Pa to laiku Aramiss jau bija attālinājies.

Tiklīdz d'Artanjans pieskārās zemei, viņš atguva spēkus kā Antejs un dusmīgi pagriezās pret Portosu.

Nevarēja šaubīties par lādzīgā Herakla labajiem nodomiem: viņa rīcī­bu noteica tikai reliģiskās jūtas. To apstiprināja Portosa vārdi, ko viņš parasti lietoja, lai papildinātu domu, nevis lai to apslēptu.

— Cik jauki no viņa puses, — viņš teica, — svētīt mūs īpaši. Viņš noteikti ir svēts cilvēks un pie tam labs biedrs.

D'Artanjans par šī vērtējuma pareizību bija mazāk pārliecināts nekā Portoss un tāpēc klusēja.

— Redziet, dārgais draugs, — Portoss turpināja, — viņš ieraudzīja mūs un tā vietā, lai turpinātu virzīties uz priekšu kā iepriekš, paskatieties, kā viņš steidzas. Procesija kustas divreiz ātrāk. Mūsu mīļais Aramiss grib pēc iespējas ātrāk sastapties ar mums un mūs apskaut.

— Taisnība, — d'Artanjans skaļi atbildēja.

Pie sevis viņš piemetināja: „Tomēr šis lapsa mani ieraudzīja un tagad pagūs sagatavoties!"

Procesija attālinājās, un ceļš kļuva brīvs. Portoss un d'Artanjans de­vās uz bīskapa pili, ko aplenca ziņkārīgo pūlis, kas alka redzēt prelāta atgriešanos.

D'Artanjans ievēroja, ka šai pūlī galvenokārt ir pilsētnieki un karavīri. Te viņš atkal saskatīja sava drauga parasto viltību.

Aramiss nepiederēja pie cilvēkiem, kas meklē nelietderīgu popula­ritāti. Kam gan viņam vajadzīga nekam nederīgu sekotāju mīlestība?

Viņa svītā nebija sieviešu, bērnu, večuku, kas parasti pavada savus dvēseļu ganus.

Pēc desmit minūtēm abi draugi pārkāpa bīskapa pils slieksni.

Aramiss atgriezās ar triumfu. Karavīri salutēja ar ieročiem, it kā viņš būtu komandieris; pilsētnieki klanījās drīzāk kā draugam un aizbildnim nekā baznīcas tēvam.

Aramisā kaut kas atgādināja romiešu senatorus, kuru namos vienmēr drūzmējās apmeklētāji.

Pie ieejas viņš īsu mirkli apspriedās ar kādu jezuītu, kurš vēlējās parunāties atklāti un pabāza galvu zem baldahīna.

Beidzot bīskaps ienāca mājā. Aiz viņa lēni aizvērās durvis, un pūlis izklīda, bet dziedāšana un lūgšanas vēl joprojām bija dzirdamas.

Bija skaista diena. Jūras aromāts saplūda ar zemes smaržām. Pilsētā valdīja laime, prieks un spēks.

D'Artanjans juta it kā neredzamu, spēcīgu roku, kas deva šo spēku, prieku un laimi un aptvēra visu.

— Oho! — viņš domās noteica. — Portoss ir piebriedis resnumā, bet Aramiss izaudzis.

Portoss un d'Artanjans iegāja mājā pa durvīm, ko zināja tikai bīskapa draugi.

Pats par sevi saprotams, ka galvenais te bija Portoss. Cienījamais barons visur jutās kā mājās. Tomēr viņa svētības Vannas bīskapa namā Portoss, būdams priekšzīmīgs kareivis, cienīja, kā viņam likās, nesasnie­dzamus tikumiskos augstumus un, mēmi pielūgdams Aramisa svētumu, uzvedās atturīgi. To d'Artanjans pamanīja Portosa attieksmē pret Ara­misa kalpotājiem. Tā tomēr netraucēja Portosam uzdot jautājumus, un draugi uzzināja, ka bīskaps tikko kā atgriezies un tūlīt parādīsies mājas apstākļos un ne tik dižens kā draudzes priekšā.

Patiešām, pēc piecpadsmit minūtēm, ko d'Artanjans un Portoss bija pavadījuši, blenzdami viens uz otru, atvērās durvis un parādījās bīskaps savā prelāta mājas tērpā.

Aramiss soļoja ar augsti paceltu galvu kā cilvēks, kas pieradis pa­vēlēt; viņa violetais tērps vienā pusē bija pacelts augšup. Roku viņš bija ielicis sānos.

Viņš nebija noskuvis savas šaurās ūsiņas un smailo bārdiņu pēc Lud­viķa XIII laika modes.

Viņš ienāca, un istabā kļuva jūtams viņa smalko smaržu aromāts, kas elegantiem cilvēkiem un dāmām no augstākās sabiedrības vienmēr ir viens un tas pats, tā ka rodas iespaids, ka tā ir viņu pašu smarža.

Aramisa smaržās jautās arī kaut kas no baznīcas, tāda kā vīraka smarža; tā nereibināja, bet iespiedās cilvēkā, neglāstīja viņa jutekļus, bel radīja godbijību.

Ienācis istabā, Aramiss, neapstādamies ne uz mirkli un neteikdams ne vārda — šādā brīdī visi vārdi šķita lieki, — piegāja pie pārģērbtā musketiera un apkampa viņu tik maigi, ka pat visaizdomīgākais cilvēks nesajustu ne vēsumu, ne izlikšanos.

D'Artanjans atbildēja viņam tikpat dedzīgi.

Portosa milzīgā plauksta saspieda Aramisa maigo roku, un d'Artan­jans ievēroja, ka Aramiss sniedz milzenim kreiso roku, kā acīmredzot paradis darīt.

Droši vien Portoss desmitiem reižu sagādāja viņam sāpes, saspiez­dams gredzeniem rotātos pirkstus.

Starplaikā starp apskāvieniem Aramiss paskatījās d'Artanjanam tieši acīs un tad piedāvāja viņam krēslu tā, lai uz to kristu gaisma, bet pats apsēdās ēnā.

Šis triks, ko parasti izmanto diplomāti un sievietes, diezgan stipri atgādina aizsegu, ko meklē duelanti.

D'Artanjans izprata Aramisa nodomu, bet izlikās, ka neko nav ma­nījis. Viņš zināja, ka ir pieķerts, bet tieši tāpēc juta, ka nāks jauni atklā­jumi. Kā jau pieredzējis kareivis viņš nebaidījās no šķietamas sakāves, cerēdams izspiest no tās visu, ko vien var.

Aramiss ierunājās pirmais.

— Dārgais draugs, mīļais d'Artanjan! — viņš teica. — Cik laimīgs gadījums!

— Es šo gadījumu, mans cienītais kungs, nosauktu par draudzību, — d'Artanjans atbildēja. — Es jūs meklēju kā vienmēr, kad man gribējās jums piedāvāt piedalīties kādā pasākumā vai arī kad bija dažas brīvas stundas, kuras es varēju veltīt jums.

— Ā! — Aramiss noteica bez sevišķas sajūsmas. — Jūs mani meklē­jāt?

— Nūja, dārgais Aramis, — iejaucās Portoss, — un te ir pierādījums: viņš atrada mani Belilā. Vai tad tas nav laipni?

— Ā— ā… — Aramiss novilka. — Belilā…

„Nu tā, — d'Artanjans nodomāja, — mans vientiesīgais Portoss, pats to neapzinādamies, sāk apšaudi".