Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Nē, — d'Artanjans nepiekrita, — es izdomāju ko labāku… Jūs dodaties uz Vannu, lai satiktu Aramisu?

— Jā.

— Es taču ierados no Parīzes, lai tiktos ar Aramisu un tāpēc došos jums līdz.

— Lieliska doma!

— Man vispirms vajadzēja satikt Aramisu un pēc tam jūs. Bet cilvēks domā, Dievs dara. Es sāku ar jums un beigšu ar Aramisu.

— Lieliski.

— Vai līdz Vannai ir tāls ceļš?

— (), tikai sešas stundas: trīs stundas pa jūru no šejienes līdz Sarzo un trīs stundas pa sauszemi no Sarzo līdz Vannai.

— Cik ērti! Vai jūs bieži apmeklējat Aramisu? Bīskapija taču ir tik tuvu.

— Jā, reizi nedēļā. Pagaidiet, es paņemšu līdz plānu.

Portoss paņēma plānu, rūpīgi to salocīja un tik pat rūpīgi noslēpa ietilpīgā kabatā.

— Nav slikti, — d'Artanjans pie sevis nočukstēja. — Liekas, ka ta­gad es zinu, kurš ir īstais inženieris, kas nocietina Belilu.

Pēc divām stundām Portoss un d'Artanjans līdz ar paisumu sāka ceļu uz Sarzo.

Pārcelšanās no Belilas uz Sarzo pagāja ātri, pateicoties vienam no tiem ātrgaitas kuģiem, kuri bija paredzēti ienaidnieku vajāšanai, kā d'Ar­tanjanam bija stāstījuši zvejnieki.

Kuģi stāvēja reidā Lokmairas ostā, un viens no tiem ar apmēram četrreiz mazāku ekipāžu nekā kara laikā uzturēja sakarus starp Belilu un kontinentu.

D'Artanjans paguva vēlreiz pārliecināties, ka lieliskais - inženieris un topogrāfs Portoss slikti pārzina valsts noslēpumus.

„Skaidrs, ka Vannā es pusstundas laikā uzzināšu vairāk nekā Portoss Belilā divos mēnešos, — viņš domāja. — Lai kaut ko uzzinātu, nepie­ciešams, lai Portoss neizmantotu vienīgo kara viltību, ko es esmu viņam atstājis. Viņš nedrīkst brīdināt Aramisu par manu ierašanos."

Tagad musketieris veltīja visas pūles tam, lai pieskatītu Portosu.

Jāsaka gan, ka Portoss nepavisam nebija pelnījis tādu neuzticību. Viņš nedomāja neko ļaunu.

Varbūt pirmajā brīdī d'Artanjana ierašanās viņam izraisīja kādas aiz­domas; bet tūlīt pat d'Artanjans viņa labajā un drosmīgajā sirdī atguva vietu, ko bija ieņēmis vienmēr, un Portosa maigo skatienu, ko viņš pie­vērsa savam draugam, neaptumšoja ne mazākā ēna.

Kad viņi izkāpa krastā, Portoss noprasīja, vai zirgi gaida; tie patiešām stāvēja ceļu krustojumā, kur ceļš, apmetot līkumu ap Sarzo, gāja taisni uz Vannu.

Zirgi bija divi: viens Valonam, otrs viņa zirgupuisim.

Kopš Musketons pārvietojās tikai rateļos, Portoss bija pieņēmis sev zirgu puisi.

D'Artanjans domāja, ka Portoss piedāvās aizsūtīt zirgupuisi pēc trešā zirga, un nolēma atteikties no šīs laipnības..

Nekas tamlīdzīgs nenotika. Portoss vienkārši pavēlēja kalpam nokāpt no zirga un gaidīt viņa atgriešanos Sarzo, bel d'Artanjanam piedāvāja kāpt zirgā.

Viņš tā arī izdarīja.

— Jus esat tālredzīgs cilvēks, Portos, — musketieris teica draugam, sēzdamies zirgā.

— Jā, bet par to jāpateicas Aramisam. Manu zirgu šeit nav, un Ara­miss nodeva manā rīcībā savus staļļus.

— Velns parāvis! Lieliski zirgi, kaut arī pieder bīskapam, — d'Ar­tanjans piebilda. — Aramiss gan arī nav parasts bīskaps.

— Svēts cilvēks, — Portoss liekulīgi novilka, pacēlis acis pret de­besīm.

— Tad jau viņš ir stipri izmainījies, mēs viņu pazinām kā ķeceri.

— Pār viņu nāca apskaidrība.

— Lieliski, — d'Artanjans sacīja. — Tagad man vēl vairāk gribas viņu redzēt.

Viņš piecirta piešus, un zirgs sāka soļot ātrāk.

— Oho, — Portoss noteica, — ja mēs tā jāsim, tad būsim klāt pēc stundas, nevis pēc divām stundām.

— Vai tas ir tālu?

— Četrarpus ljē.

— Tātad jājāj ātri.

— Ziniet, jūsu zirgs, liekas, jau ir nosvīdis, — pēc neiga brīža d'Ar­tanjans aizrādīja.

— Jā, ļoti karsts. Vai jūs redzat Vannu?

— Redzu ļoti labi; liekas skaista pilsēta.

— Jūs nekad tajā neesat bijis?

— Nē.

— Un nepazīstat pilsētu?

— Nē.

— Tad skatieties, — teica Portoss, piecēlies kāpšļos, kas lika viņa zirgam gandrīz vai pietupties. — Vai redzat to saules apzeltīto torni?

— Redzu.

— Tā ir Svētā Pētera katedrāle. Tagad skatieties: redzat priekšpilsētā otru krustu?

'— Redzu.

— Tā ir Senpaterna, Aramisa mīļākā draudzes baznīca. Stāsta, ka svētais Paterns bija pirmais Vannas bīskaps. Aramiss gan saka ko citu. Viņš ir tik gudrs, varbūt, ka tas ir tikai paro… para…

— Paradokss? — d'Artanjans pateica priekšā.

— Tieši tā. Pateicos. Man mēle pavisam nelokās. Ļoti karsts.

— Mans draugs, turpiniet tālāk savus interesantos paskaidrojumus, — d'Artanjans skubināja. — Kas tā par milzīgu, baltu ēku, kurā tik daudz logu?

— Ā! Tā ir jezuītu kolēģija. Jūs trāpījāt ar pirmo šāvienu. Vai redzat blakus kolēģijai lielu māju ar lieliskiem gotiskā stila tornīšiem, kā saka tas muļķis Žetārs? Tur dzīvo Aramiss.

— Kā? Nevis bīskapijā?

— Nē, bīskapa māja ir vecs grausts. Bez tam tā atrodas pilsētā, bet Aramisam labāk patīk priekšpilsēta. Arī Senpaternu viņš tāpēc mīl vairāk, ka šī baznīca atrodas priekšpilsētā. Bez tam turpat atrodas paukošanas zāle, laukums bumbas spēlei un dominikāņu klosteris. Re, tur tas ir, ar zvanu torni līdz pašām debesīm. Priekšpilsēta ir tikpat kā atsevišķa pil­sēta: mūri, torņi, grāvji; tur ir arī krastmalas, kur piestāj kuģi. Ja mūsu kuģim iegrime nebūtu astoņas pēdas, tad mēs, burām plīvojot, varētu no­kļūt zem Aramisa logiem.

— Portos, — d'Artanjans iesaucās, — jūs east īsts gudrinieks un spriežat tik saprātīgi un dziļi. Jūs mani pārsteidzat.

— Klāt esam, — Portoss atteica, ar savu parasto kautrīgumu mai­nīdams sarunas tēmu.

„īsti laikā, — d'Artanjans nosprieda,— Aramisa zirgs tīri vai kūst it kā tas būtu no ledus."

Viņi iejāja priekšpilsētā, bet nepaguva nojāt vēl ne simt soļu, kad pārsteigti ieraudzīja, ka ielu klāj ziedi un zaļumi.

Vecos mūrus klāja senatnīgi, reti paklāji. No dzelzs balkoniem no­karājās balti audumi, kurus rotāja ziedu pušķi.

Ielās neredzēja ne dzīvu dvēseli; acīmredzot visi iedzīvotāji bija sa­pulcējušies kaut kur vienā vietā.

Nogriezušies gar stūri, d'Artanjans un Portoss pēkšņi izdzirdēja dzie­dāšanu. Cauri vīraka dūmiem, kas zilgani cēlās pret debesīm, varēja re­dzēt svētdienīgi tērptu pūli; veseli mākoņi rožu ziedlapiņu uzvirpuļoja līdz pat otro stāvu logiem.

Virs galvu straumes varēja redzēt krustus un svētbildes, zem kurām gāja jaunavas baltās kleitās ar rudzupuķu vainagiem galvās.

Abās ielas pusēs gāja procesija, garnizona kareivji soļoja, iesprauduši šauteņu stobros puķes un uzsprauduši tās arī pīķu galos.

Tas bija krusta gājiens.

Kamēr d'Artanjans un Portoss, slēpdami savu nepacietību, godbijīgi vēroja procesiju, viņiem tuvojās krāšņs baldahīns. Tā priekšā gāja simt jezuītu un simt dominikāņu, bet aiz muguras divi arhidiakoni, mantzinis un divpadsmit kanoniķi.

Zem baldahīna draugu skatienam atklājās dižciltīgi bāla seja, kuru ietvēra tumši, viegli iesirmi mati un kurā izcēlās smalkas, stingri sakniebtas lūpas un šaurs, uz priekšu pastiepts zods.

Šo lepno galvu vainagoja mitra un zem tās bīskapa bālā seja šķita ne tikai dižena, bet arī koncentrēta kā askētam.

— Aramis! — ieraudzījis šo lepno seju, musketieris neviļus iesaucās.