Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Zvejnieks pārlika buru un pagrieza stūri; barkass sasvērās uz sāniem, pašūpojās un taisnā ceļā devās uz mazu, apaļu un skaistu ostu ar no jauna uzceltu mūri.

— Kas tad tas, velns parāvis? — d'Artanjans noprasīja.

— Lokmaria.

— Un tālāk?

— Tā ir Bargosa.

— Un vēl tālāk?

— Ložē… un pēc tam pils.

— Mans Dievs! Vesela pasaule! — musketieris brīnījās. — lūk, kur - arī kareivji.

— Salā ir tūkstoš septiņsimt cilvēku, — zvejnieks lepni atbildēja. — Vai jūs zināt, ka šejienes garnizonā ir vismaz divdesmit divas kājnieku rotas?

„Oho! - d'Artanjans pie sevis nodomāja. — Šķiet, ka karalim bija taisnība…"

Viņi piestāja krastā.

Vienmēr, kad izkāpj krastā kaut vai no vismazākā jūras kuģīša, sa­ceļas kņada un uztraukums, kas traucē mierīgi apskatīt jauno vietu.

Traps, ko pārmet uz krastu, uzbudinātie matroži, viļņu sišanās pret bortu, krastā gaidošo saucieni un sveicieni — tas viss rada sarežģītu sajū­tu gammu un mulsina.

Tāpēc arī d'Artanjans, tikai nostāvējis piekrastē kādu brītiņu, pama­nīja, ka ostā un sevišķi dziļāk salā rosās daudz strādnieku.

Lejā d'Artanjans ieraudzīja piecas ar akmeņiem piekrautās liellaivas, kas viņa klātbūtnē bija atstājušas Pirialu. Divdesmit pieci vai trīsdesmit zemnieki ķēdē nogādāja akmeņus krastā.

Lielākos akmeņus ievēla ķerrās un veda turpat, kur oļus, uz vietu, kur noritēja darbi. D'Artanjans vēl nevarēja īsti saprast, kas tie bija par darbiem.

Visur redzēja tādu rosību, kādu Tēlemahs [3] ievēroja, izkāpis krastā Salentē.

D'Artanjanam ļoti gribējās nokļūt dziļāk salā, bet viņš baidījās iz­rādīties ziņkārīgs un izsaukt aizdomas.

Pa to laiku, kamēr zvejnieki tirgojās ar strādniekiem un pilsētiņas iedzīvotājiem, viņš pagāja no tiem tālāk un, redzēdams, ka viņam neviens nepievērš uzmanību, sāka vērot visu un visus.

Tūdaļ pat viņš pamanīja daudz ko tādu, kas nevarēja piemānīt viņa kareivja aci.

Ostas abos galējos punktos tika būvētas divas baterijas, lai to uguns līnijas krustotos pa ostas asi. Acīmredzot te grasījās uzstādīt krasta ie­ročus, jo d'Artanjans ievēroja, ka strādnieki beidz celt koka platformas pusapļa veidā, no kurām lielgabali uz riteņiem var apšaudīt visas puses.

Blakus katrai no šīm baterijām strādnieki nokrāva grozus ar zemi mūru nostiprināšanai. Baterijām bija ambrazūras, un darbu vadītāji ai­cināja pie sevis gan tos strādniekus, kas izgrieza no velēnām rombus un taisnstūrus ambrazūru niedru pamatu nostiprināšanai.

Spriežot pēc enerģijas, ar kādu tika veikti šie pēdējie darbi, varēja uzskatīt, ka viss darbs jau ir pabeigts.

Lielgabalu gan vēl nebija, bet to ozola pamatnes jau bija gatavas; augsne zem tām bija rūpīgi noblietēta, un, ja uz salas bija artilērija, tad nevajadzēja ne pāris dienu, lai osta būtu bruņota.

Kad d'Artanjans novērsa savu skatienu no krasta baterijām un paska­tījās uz pilsētas nocietinājumiem, viņš pārsteigts konstatēja, ka Belilas aizsardzība veidota pēc jaunas sistēmas, par kuru viņš bija dzirdējis pie grāfa de Lafēra kā par nozīmīgu un veiksmīgu jaunieguvumu, bet kuru nekad nebija redzējis realizētu.

Nocietinājumi neveidoja vaļņus kā senāk, kur uzbrukumam bija ne­pieciešamas kāpnes; šeit tie gluži otrādi, bija zemē: mūru vietā bija dziļi grāvji.

Turklāt grāvji atradās zemāk par jūras līmeni un vajadzības gadījumā tos viegli varēja piepildīt ūdens ar pazemes slūžu palīdzību.

Pāri grāvim bija pārmests dēļu tiltiņš, lai būtu ērtāk stumt ķerras, un tas savienoja fortu iekšējo un ārējo daļu.

D'Artanjans naivi pavaicāja, vai drīkst pāriet pār tiltu, un saņēma atbildi, ka tas nevienam nav aizliegts. Tā viņš pārgāja pāri grāvim un devās pie strādnieku grupas.

D'Artanjans jau agrāk bija ievērojis cilvēku, kas šo grupu vadīja; li­kās, tas bija vecākais ieženieris. Uz liela akmens, kas kalpoja par galdu, bija izklāts plāns, bet dažu soļu attālumā darbojās vinča.

D'Artanjana uzmanību vispirms pievērsa inženieris. Viņam mugurā bija grezns kamzolis, kas nepavisam neatbilda šī cilvēka stāvoklim: inže­nierim drīzāk piederētos akmeņkaļa nevis augstmaņa apģērbs.

Tas bija ļoti liela auguma eilvēks, platiem pleciem, spalvām rotātā cepurē. Viņa žesti bija diženuma pilni, un, liekas, (viņš stāvēja ar mu­guru) viņš rāja strādniekus par slinkumu.

D'Artanjans piegāja tuvāk.

Tobrīd cilvēks spalvām rotātajā cepurē beidza vicināt rokas, atspiedās ar dūrēm pret ceļgaliem un pieliecies vēroja, kā seši strādnieki ar koka sviru pūlējās pacelt akmeni, lai zem tā varētu pabāzt vinčas virvi.

Elsdami un sviedrus liedami, seši strādnieki no visa spēka pūlējās pacelt akmeni sešas vai astoņas collas, bet septītais turēja gatavībā baļ- \ ķēnu, lai to tūlīt, tikko būs iespējams, pastumtu zem akmeņa.

Akmens divreiz atkrita atpakaļ, pirms viņiem izdevās to pacelt pie­tiekoši augstu, un strādniekiem bija steigšus jāatlec sāņus, lai bluķis neuz­gāztos viņiem uz kājām.

Cilvēks spalvām rotātajā cepurē izslējās un uzkliedza:

— Kas tad nu? Jūs esat no salmiem, vai? Velns parāvis! Paejiet nost un paskatieties, kā tas jādara.

„Hm, — d'Artanjans nodomāja, — vai tik viņš netaisās pacelt to bluķi? Interesanti."

Strādnieki atkāpās tālāk diezgan sašļukuši un galvas grozīdami; savā vietā palika tikai baļķa turētājs, kas joprojām bija gatavs izpildīt savu pienākumu.

Cilvēks ar spalvām piegāja pie akmens, noliecās, aptvēra rokām ak­meni, sasprindzināja savus Herakla muskuļus un ar vienmērīgu, lēnu kustību kā mašīna pacēla bluķi veselu pēdu virs zemes.

Strādnieks izmantoja iespēju un pagrūda zem akmens baļķi.

— Lūk! — milzis noteica un nevis nometa bluķi, bet lēnām nolaida to uz atbalsta.

— Dievs mans liecinieks, — d'Artanjans iesaucās, — es zinu tikai vienu cilvēku, kas spēj rādīt tādus trikus.

— Hm? — noņurdēja gigants un pagriezās.

— Portoss! — pārsteigts musketieris čukstēja. — Portoss Belilā!

Cilvēks ar spalvām savukārt paskatījās uz šķietamo pārvaldnieku un

pazina viņu, par spīti savādajam apģērbam.

— D'Artanjans! — viņš nosarkdams iesaucās. — Cst! — pēc mirkļa viņš piemetināja.

— Cst! — musketieris atšņāca.

Ja jau d'Artanjans bija pieķēris Portosu, tad ari Portoss bija pieķēris d'Artanjanu.

Pirmajā mirklī katrā no viņiem visspēcīgākā bija vēlme saglabāt savu noslēpumu.

Neskatoties uz to, abi apkampās.

Viņi gribēja klātesošajiem noslēpt savus vārdus, bet ne savu drau­dzību.

Pēc tam abi sāka pārdomāt.

„Kāpēc Portoss Belilā cilā akmeņus?" — d'Artanjans sev jautāja, bet, protams, tikai domās.

Portoss bija vājāks diplomāts un izteica savas domas skaļi:

— Kāpēc jūs atrodaties Belilā? Ko jūs te darāt?

Vajadzēja atbildēt bez svārstīšanās.

Ja d'Artanjans uzreiz neattaptos atbildēt, viņš to sev nekad nepie­dotu.

— Es šeit esmu tāpēc, ka jūs esat Belilā, mans draugs.

— Ahā, — Portoss nomurdēja, jo viņu šī atbilde izsita no sliedēm un viņš pūlējās to izprast ar savu, mums labi zināmo, apķērīgumu.

— Protams, — d'Artanjans turpināja, jo nevēlējās, ka viņa draugs attopas, — vispirms es devos pie jums uz Pjerfonu.