Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Patiesībā d'Artanjans redzēja nepazīstamo pirmoreiz, jo lejā nepa­guva viņu apskatīt.

Svešajam bija mirdzošas, melnas acis, dzeltenīga āda un grumbaina piere; pēc skata viņam varēja dot gadus piecdesmit.

Viņa sejas vaibsti visumā pauda labsirdību, kaut gan acīs zibēja vil­tība.

„Šis cilvēks, — d'Artanjans nodomāja, — droši vien ir daudz strādājis ar galvu; varbūt viņš ir zinātnieks, tāpēc ka sejas apakšējā daļa — mute, deguns un zods — nav sevišķi izteiksmīga".

— Kungs, — d'Artanjana rūpīgās izpētes objekts atbildēja, — jūs man parādāt lielu godu. Es nevaru apgalvot, ka kādreiz būtu garlaikojies; man ir sabiedrība, kas neļauj garlaikoties, — viņš smaidīdams piebilda, — bet tik un tā es priecājos jūs redzēt.

To teikdams, cilvēks novalkātajos zābakos pameta bažīgu skatienu uz galdu, kur austeru vairs nebija, bet stāvēja tikai sālīta speķa gabals.

— Kungs, — d'Artanjans pasteidzās piebilst, — saimnieks tūlīt at­nesīs šurp lielisku cepeti un plāceņus.

Nepazīstamā acīs d'Artanjans bija pamanījis aizdomas, ka viņam grib pievienoties kāds tips, kurš meklē izdevīgu iespēju pamieloties uz cita rēķina.

D'Artanjans uzminēja pareizi: pie viņa pēdējiem vārdiem nepazīstamā seja tūlīt kļuva laipnāka.

Pēc mirkļa saimnieks patiešām atnesa ēdienu. Jaunie paziņas apsēdās pie galda un brālīgi sadalīja atnesto ēdienu un palikušo sālītā speķa ga­balu.

— Kompānija taču ir laba lieta, vai ne, kungs? — d'Artanjans ie­teicās.

— Kāpēc? — nepazīstamais, piebāzis pilnu muti, apvaicājās.

— Tūlīt pateikšu, — d'Artanjans atbildēja.

Nepazīstamais pārtrauca darbināt savus žokļus, lai varētu labāk dzir­dēt.

— Pirmkārt, — d'Artanjans iesāka, — vienas sveces vietā, kas bija katram no mums, te ir divas.

— Tā gan, — nepazīstamais piekrita, pārsteigts par šo pamatoto se­cinājumu.

— Bez tam, kā es redzu, jūs dodat priekšroku maniem plāceņiem, bet es jūsu speķim.

— Arī pareizi.

— Un beidzot, vairāk par spožu gaismu un garšīgu ēdienu es cienu baudījumu, ko gūst no patīkamas sarunas.

— Es skatos, jūs esat jautras dabas, — nepazīstamais smaidīdams teica.

— Jā, es esmu jautrs cilvēks kā visi tukšgalvji. Jūs gan esat pavisam citāds: jūsu acīs staro ģēnijs.

— Nu, ko jūs, kungs…

— Atļaujiet uzdot jums vienu jautājumu.

— Kādu?

— Jūs esat zinātnieks, vai ne?

— Nē, bet kaut kas līdzīgs… Es esmu rakstnieks.

— Nu redziet nu! — d'Artanjans iesaucās, priecīgi sizdams plaukstas. — Es esmu kļūdījies… Tas ir brīnišķīgi.

— Kāpēc tā, kungs?

— Vai tad nav laime pavadīt vakaru rakstnieka, un varbūt pat sla­vena, sabiedrībā?

— Nu, teiksim, slavens nav īstais vārds, — nepazīstamais nosarcis iebilda.

— Kautrīgs! Cik viņš ir kautrīgs! — d'Artanjans aizkustināts izdvesa. — Pasakiet vismaz jūsu darbu nosaukumus, ja negribat teikt savu vārdu.

— Mani sauc Žipenē, — nepazīstamais pateica.

— Skaists vārds, — d'Artanjans uzlielīja, — man šķiet, ka es to esmu jau dzirdējis.

— Es rakstu dzeju, — dzejnieks kautrīgi atteica.

— Tātad es to esmu lasījis.

— Es uzrakstīju traģēdiju.

— Tātad es to esmu redzējis.

Dzejnieks atkal nosarka.

— O nē, mani dzejoji nav nodrukāti.

— Droši vien es atceros jūsu vārdu no traģēdijas.

— Jūs atkal kļūdāties, jo Burgundijas teātra aktieri to nevēlējās uz­vest, — dzejnieks lepni pasmaidīja. Šādu smaidu noslēpums zināms tikai neatzītiem talantiem.

D'Artanjans iekoda lūpā.

— Tātad jūs redzat, kungs, — dzejnieks turpināja, — jūs maldāties: jūs mani nepazīstat un nevarējāt par mani neko dzirdēt.

— Tad, lūk, kas mani maldina: Žipenē vārds skan tik skaisti, ka, man liekas, tas pelna tikpat plašu ievērību kā Korneja, Rotrū vai Garnjē* vārdi. Kungs, es tomēr ceru, ka jūs iepazīstināsiet mani ar savu traģēdiju pie deserta. Tā man būs labāka par kūku, velns parāvis!.. Piedodiet, kungs, man paspruka lamu vārds, ko bieži atkārto mans kungs. Reizēm es arī atļaujos pateikt šo vārdu, protams, tikai tad, kad saimnieka nav klāt. Vai nav tiesa, kungs, šis sidrs ir ļoti slikts? Jūs piekrītat? Krūze arī ir tik šķība, ka gandrīz nestāv uz galda. Zem tās vajadzētu kaut ko palikt.

Pjērs Kornejs(1606-1684) — izcils franču dramaturgs, viens no klasicisma radītājiem Francijā, Žans Rotrū(1609-1650) — franču dramaturgs, Korneja draugs. Robērs Garnjē (1534-1590) — franču dramaturgs, viens no klasicisma priekštečiem.

— Pagaidiet.

Dzejnieks pameklējās pa kabatu un izvilka no tās garenu, četrstūrainu metāla gabaliņu. Viņš izņēma to, bet tad pasteidzās iebāzt kabatā at­pakaļ, acīmredzot samulsis par savu nepiesardzību.

D'Artanjans to pamanīja; viņa acīm nekas nepaslīdēja garām.

Viņš izstiepa roku, lai paņemtu metāla gabaliņu.

— Atvainojiet, tas ir kaut kas interesants; vai drīkst paskatīties?

— Protams, — dzejnieks atbildēja, — bet, lai cik jūs to nepētītu, jūs tik un tā nesapratīsiet, kam tas domāts, kamēr es nepateikšu.

D'Artanjans saklausīja dzejnieka balsī svārstīšanos un ievēroja, cik steidzīgi viņš gribēja metāla gabalu noslēpt atpakaļ kabatā.

Kā parasti viņš kļuva piesardzīgs. Starp citu, par spīti Žipenē ap­galvojumiem, viņš uzreiz saprata, kas tas tāds ir.

— Vai jūs zināt, kas tas ir? — dzejnieks turpināja.

— Nē, — d'Artanjans atteica, — nudien nezinu.

— Tad ziniet, kungs, — Žipenē teica, — šis metāla gabals ir tipogrā­fijas šrifta burts.

— Ko jūs sakāt!

— Drukas burts…

— Ko tu neteiksi! — d'Artanjans iesaucās, plaši iepletis acis.

— Jā, kungs, tas ir „Ž", mana vārda pirmais burts.

— Ziniet, man gribētos jums teikt…

— Ko?

— Nē, nav vērts… Es būtu pateicis muļķību.

— Kāpēc gan? — Žipenē atbildēja aizbildnieciskā tonī.

— Ziniet, es nekā nevaru saprast, kā no tādiem burtiem var salikt vārdu.

— Vai tas jūs interesē?

— Ārkārtīgi.

— Tad skatieties, tūlīt es jums to parādīšu. Mazliet pagaidiet… Ta­gad vērojiet uzmanīgi.

D'Artanjans ar vislielāko uzmanību noskatījās, kā Žipenē izvelk vēl septiņus astoņus tādus pašus burtus, tikai mazākus.

— Oho-ho! — d'Artanjans iesaucās.

— Kas ir?

— Jums kabatā ir vesela tipogrāfija! Velns parāvis! Tas patiešām ir interesanti.

— Vai ne?

— Cik daudz jauna var uzzināt ceļojot!

— Uz jūsu veselību! — iepriecinātais Žipenē uzsauca tostu.

— Un uz jūsu veselību, velns lai parauj! Starp citu, šis pretīgais sidrs nav cienīgs, lai to dzertu cilvēks, kas pieradis savas slāpes dzesēt no Hipokrēnas* avota. Tā taču laikam jūs, dzejnieki, saucat savas iedvesmas avotu?

— Jā, kungs, mūsu avots saucas tieši tā. Tas ir grieķu vārds un sastāv no divām daļām: pirmā ir nursīvā, kas nozīmē „zirgs"… un…

— Kungs, — d'Artanjans viņu pārtrauca, — es jūs uzcienāšu ar dzē­rienu, kura nosaukums nāk no viena franču vārda, bet no tā tas nekļūst sliktāks… no vārda „vīnogas". No šī sidra man metas nelabi. Atļaujiet man apvaicāties viesnīcniekam, vai viņam pagrabā neatradīsies pudele la­ba Božansī vīna.

Viesnīcnieks tūlīt pat ieradās uz d'Artanjana saucienu.

— Kungs, — dzejnieks pārtrauca savu sarunu biedru, — es baidos, ka mums nebūs laika izdzert šo vīnu, jo man jāizmanto paisums, lai uz­kāptu uz liellaivas.