Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Ak, tas, ka es esmu pārāk gudrs, traucē maniem panākumiem.

Bet ja pasaulē ir taisnība, tad, par laimi, liktenim mani vēl jāapbalvo. Tas man ir parādā par visu, ko es esmu izdarījis Austrijas Annas labā, un tam jāatalgo viss, ko viņa neizdarīja manā labā.

Tagad es esmu labās attiecībās ar karali — ar karali, kurš it kā grib valdīt. Lai Dievs viņā nostiprina šo laimīgo apņemšanos!

Ja viņš sāks valdīt, tad es viņam būšu vajadzīgs, bet, ja būšu va­jadzīgs, tad viņam gribot negribot nāksies pildīt savu solījumu…"

„Tagad pievērsīsimies sirdij… Ak tu, nelaimīgais, — d'Artanjans no­čukstēja ar rūgtu izsmieklu. — Tu iedomājies, ka tev nav sirds? Bet tā ir gan, neveiksmīgais galminiek, un pie tam vēl nepakļāvīga!

Tā skaļi liecina par labu Fukē. Bel kas gan ir Fukē salīdzinājumā ar karali?

Sazvērnieks, kurš pat necenšas slēpt savus nodomus. Un cik lielisku ieroci viņš man iedeva pret sevi! Bet viņa prāts un laipnība lika to iebāzt atpakaļ makstī.

Fukē taču sarīkoja bruņotu dumpi… Karalim ir tikai neskaidras aiz­domas par Fukē neapmierinātību, bet es zinu, ka Fukē ir vainīgs karaļa pavalstnieku asins izliešanā, un varu to pierādīt.

Jā, es to visu zinu un klusēju. Bet muļķa sirds prasa vēl kaut kā atbildēt uz viņa laipnību, pateikties par avansā iedotajiem piecpadsmit tūkstošiem livru, par uzdāvināto gredzenu tūkstoš pistoļu vērtībā, par smaidu, kurā savijās gan bēdas, gan labvēlība. Un tā nu es glābju viņa dzīvību…"

„Nu, tagad es ceru, — d'Artanjans turpināja savas pārdomas, — ma­na muļķa sirds var nomierināties un uzskatīt, ka atmaksājusi Fukē kun­gam.

No šī brīža mana saule ir karalis un, ja ar Fukē kungu mana sirds ir norēķinājusies, tad tas, kas uzdrošināsies aizsegt šo sauli, lai vaino pats sevi… Tātad uz priekšu, par karali Ludviķi XVI ! rr

Tā pabeidzis savas pārdomas, d'Artanjans palaida zirgu rikšos, jo līdz šim, kamēr viņš bija iegrimis savās domās, zirgs bija tikai lēni soļojis.

Zefīrs bija lielisks zirgs, bet arī viņš nevarēja rikšot bez apstājas. Nākamajā dienā d'Artanjans atstāja viņu Šartrā pie sava drauga viesnīcnieka un ceļa posmu starp Šartru un Šatobriānu veica ar pasta zirgiem. Pēdējā atradās tik tālu no krasta, ka neviens nevarētu uzminēt, vai d'Artanjans dodas uz jūru vai ne, bet pietiekošā attālumā no Parīzes, lai neviens nevarētu d'Artanjanā sazīmēt Ludviķa XIV sūtni.

Šatobriānā d'Artanjans atteicās no pasta pakalpojumiem un nopirka sev tik nožēlojamu zirgu, ka jebkurš virsnieks uzskatītu par kaunu kāpt tādam mugurā. Izņemot krāsu, citādi d'Artanjanam šim zirģelis ļoti at­gādināja slaveno dzelteno kleperi, ar kuru, vai, pareizāk sakot, uz kura viņš devās iekarot pasauli. Starp citu, tā mugurā uzsēdās ne vairs d'Ar­tanjans, bet parasts pilsētnieks tēraudpelēkos svārkos un brūnās biksēs — kaut kas vidējs starp laicīgu personu un garīdznieku; ar pēdējo līdzību nodrošināja liela, melna cepure.

D'Artanjans bija bez zobena, vienīgi pie viņa rokas auklā karājās resna nūja; zem apmetņa viņš katram gadījumam noslēpa desmit collu garu, labu dunci.

Šatobriānā nopirktais zirgs nobeidza šo pārvērtību. D'Artanjans no­sauca to par Sesku.

— Ja jau es Zefīru esmu nomainījis pret Sesku, — d'Artanjans pie sevis nosprieda, — tad man jāizmaina arī savs vārds. No d'Artanjana es kļūšu vienkārši par Aņanu: šis vārds vairāk piederas manām pelēkajām drēbēm, apaļajai cepurei un apvalkātajai šallei.

Aņans devās ceļā Seska mugurā, kurš tīri braši norikšoja dienā kādus divpadsmit ljē, pateicoties savām slaidajām un spēcīgajām kājām, kuras d'Artanjana zinātāja acs tūlīt bija ieraudzījusi, kaut arī tās bija klātas ar biezu spalvu.

Pa ceļam mūsu ceļotājs pētīja auksto un neviesmīlīgo novadu, pa ku­ru viņš jāja, un pūlējās izdomāt ticamu ieganstu, lai, neradot aizdomas, varētu nokļūt Belilā un tur visu apskatīt.

Jo vairāk d'Artanjans tuvojās Belilai, jo vairāk viņš pārliecinājās, cik grūts ir viņam uzticētais uzdevums.

Tālajā, senajā Bretaņas hercogistē, kas tolaik nebija — un arī tagad vēl nav kļuvusi — īsti franciska, tauta nepazina Francijas karali; vēl vai­rāk — tā nemaz nevēlējās viņu pazīt. Par politiku tā zināja tikai vienu — agrāko hercogu vairs nebija, bet to vietā neierobežoti valdīja vietējie sen- jori. Virs senjoriem bija tikai vienīgi pats Dievs, ko Bretaņā nekad neaiz­mirsa.

Visvarenākais, bagātākais un galvenais, populārākais starp visiem sen­joriem, piļu īpašniekiem, bija Fukē, Belilas pavēlnieks.

Pat tādā tuvumā noslēpumaino salu apvija leģendas. Tur katrs vis nevarēja nokļūt. Sešus ljē garā un sešus ljē platā sala bija lēņu īpašums un iedvesa tautai bijību, jo tā saistījās ar de Reca vārdu, kas šeit uzdzina šausmas.

Belila atradās jūrā, sešus ljē no Francijas krasta, un šī nošķirtība padarīja to pilnīgi neatkarīgu un līdzīgu tiem dižajiem kuģiem, kas it kā neievēro ostas un drosmīgi izmet enkuru okeāna vidū.

D'Artanjans to visu uzzināja, neatklājot savu izbrīnu. Vēl viņš uz­zināja, ka visprecīzākās ziņas par Belilu var iegūt Rošbernārā, diezgan nozīmīgā pilsētā Vilēnas grīvā. Varbūt no turienes viņam izdosies nokļūt uz Belilu, bet, ja ne, tad viņš dosies uz Gerandu vai Kruaziku un tur pagaidīs, vai neradīsies izdevība pārcelties uz Belilu.

Pēc Šatobriānas atstāšanas d'Artanjans pārliecinājās, ka Seskam nav nekā neiespējama, kad viņa mugurā sēž d'Artanjans.

Ieradies Rošbernārā, musketieris apmetās viesnīcā un palūdza vaka­riņās ceptu prīkšķi, bretoņu plācenīšus un sidru, kas bija vēl bretoniskāks par visu pārējo.

Pirms sēšanās pie galda d'Artanjans pēc paraduma nolēma ievākt vēl kādas ziņas. Viņš labi zināja, ka lai izprašņātu citus, arī pašam jāsa­gatavojas atbildēt uz jautājumiem, tāpēc sāka meklēt sev piemērotu saru­nu biedru.

Viesnīcas otrajā stāvā bija apmetušies divi iemītnieki, kas acīmredzot arī gaidīja vakariņas.

Viens no tiem ceļoja sulaiņa pavadībā un droši vien ieņēma nozīmīgu vietu sabiedrībā.

D'Artanjans jau bija paguvis stallī ievērot divus skaistus, labi barotus zirgus, ar kuriem bija ieradies ceļinieks un viņa sulainis.

Otrs bija mazs, vājš cilvēciņš putekļainā paltrakā, apnēsātā veļā un zābakos, kas bija cietuši drīzāk no iešanas nekā jāšanas. Viņš bija at­braucis no Nantes ratos, ko vilka Seskam līdzīgs zirģelis.

Rateļos atradās vairāki lieli saiņi, kas bija ietīti vecos auduma ga­balos.

— Tas man būs piemērots cilvēks, — d'Artanjans nolēma. — Mēs abi esam pār vienu kārti metami. Kāpēc gan lai Aņana kungs savos ve­cajos, pelēkajos svārkos un novalkātajā šallē neaprunātos ar kungu vecos zābakos, kurš ceļo uz veca zirga?

Tā nu d'Artanjans pasauca viesnīcnieku un lika, lai vakariņas viņam pasniedz pieticīgā iemītnieka istabā, bet pats uzkāpa pa koka trepēm un pieklauvēja pie svešā durvīm.

— Ienāciet, — nepazīstamais aicināja.

D'Artanjans ienāca, savilcis muti mīlīgā smaidā, ar šķīvi padusē, tu­rēdams vienā rokā sveci, bet otrā cepuri.

— Atvainojiet, kungs, — viņš iesāka, — es tāpat kā jūs ceļoju un šai viesnīcā nevienu nepazīstu, bet man piemīt nelāgs paradums garlai­koties, kad jāēd vakariņas vienatnē. Tad viss, ko es ēdu, man šķiet ne­garšīgs un neiet labumā. Es jūs ieraudzīju, kad jūs nokāpāt lejā un pa­vēlējāt, lai jums atver austeres. Jūs man ļoti iepatikāties. Bez tam es ievēroju, ka jums ir tieši tāds pats zirgs kā man, un varbūt tāpēc saimnieks tos stallī novietoja blakus. Ja jau sadraudzējušies zirgi, kāpēc nesatikties ari viņu saimniekiem? Tādēļ es atnācu lūgt jums, lai vaka­riņojat kopā ar mani. Mani sauc Aņans. Es esmu bagāta augstmaņa pār­valdnieks. Mans kungs šai apvidū grib pirkt zemi un atsūtīja mani apska­tīt, vai te neatradīsies kaut kas piemērots. Atļaujiet vēl piebilst, kungs, ka es būtu laimīgs, ja mana fizionomija jums patiktu tāpat kā man jūsu.