Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Valdniek, jūsu majestāte!

— Protams, jūs esat pārsteigts, es jau to gaidiju. Tomēr atbildiet, citādi es domāšu, ka jūs esat zaudējis spēju ātri visu uztvert, ko es jūsos augsti vērtēju.

— Jūsu majestāte, divdesmit tūkstoši livru gadā, bez šaubām, ir liela nauda, bet…

— Nekādus „bet", jā vai nē? Pietiek ar divdesmit tūkstošiem?

— O, protams!

— Lieliski. Daudz vieglāk man apmaksāt dažādus blakus izdevumus. Parunājiet par tiem ar Kolbēru. Tagad pāriesim pie galvenā.

— Jūsu majestāte, es jau jums teicu…

— Ka jūs gribat atpūsties? Bet es jums atbildēju, ka to negribu. Šķiet, ka te pavēlu es.

— Jā, jūsu majestāte.

— Labi. Bija laiks, kad jūs ļoti vēlējāties kļūt par musketieru kap­teini?

— Jā.

— Tad te ir manis parakstīts patents. Es to ielieku šai atvilktnē. Tajā dienā, kad jūs atgriezīsieties no ekspedīcijas, kurā es gatavojos jūs sūtīt, jūs pats paņemsiet patentu no atvilktnes.

D'Artanjans vēl joprojām nespēja izlemt un stāvēja, galvu nodūris.

Karalis turpināja:

— Skatoties uz jums, varētu domāt, ka jūs esat aizmirsis, ka Fran­cijas karaļa galma musketieru kapteinis stāv augstāk par Francijas mar­šaliem.

— Zinu, jūsu majestāte.

— Vai arī, ka jūs neticat manam goda vārdam.

— Ko jūs!… Tā nedomājiet!

— Es gribēju jums pierādīt, ka tāds labs padotais kā jūs pametis * labu pavēlnieku. Vai tad es neesmu tāds pavēlnieks, kāds jums vajadzīgs?

— Es sāku domāt, ka jūs tāds esat.

— Tādā gadījumā jūs tūdaļ stāsieties amatā. Kopš jūs aizgājāt, jūsu musketieri ir galīgi izlaidušies: viņi klaiņo pa pilsētu, iegriežas krogos, kaujas, neņemot vērā mana tēva un manus dekrētus. Jums viņi jāsauc pie kārtības, cik ātri vien iespējams.

— Klausos, jūsu majestāte.

— Jūs vienmēr būsiet kopā ar mani.

— Labi.

— Jūs dosieties uz armiju kopā ar mani, un jūsu telts stāvēs blakus manai.

— Ja jūsu majestāte uztic man tādu dienestu, tad man nevajag div­desmit tūkstošus lielu algu, jo es to nenopelnīšu.

— Es gribu, lai jums būtu viesmīlīga māja; lai jūs varētu uzaicināt draugus uz pusdienām; gribu, lai musketieru kapteinis būtu ievērojama persona.

— Bet es negribu saņemt naudu par velti, — d'Artanjans strauji ie­bilda. — Es gribu nopelnīt naudu ar darbu! Jūsu majestāte piedāvā man sliņķa amatu. Katrs nāks uz to par četriem tūkstošiem livru

Ludviķis XIV iesmējās.

— Jūs esat viltīgs gaskonis, d'Artanjana kungs, — karalis teica. — Jūs man ar varu raujat ārā noslēpumu.

— Ā! Jūsu majestātei ir noslēpums?

— Jā.

— Ā, tādā gadījumā es pieņemu divdesmit tūkstošus livru, jo es gla­bāšu noslēpumu, bet klusēšana mūsdienās maksā dārgi. Vai jūsu majes­tāte nepateiktu, kas tā ir par lietu?

— Jūs nekavējoties sagatavosieties ceļojumam, d'Artanjana kungs, un sēdīsieties zirgā.

— Tūlīt pat?

— Nu, teiksim, pēc divām dienām.

— Lieliski, jūsu majestāte. Man jānokārto savas lietas, it īpaši, ja nāksies kauties.

— Varbūt arī nāksies.

— Tad kausimies. Jūsu majestāte jau vērsās pie d'Artanjana skopu­ma, goda un sirds, bet aizmirsa vēl kaut ko…

— Ko tad?

— Jūs aizmirsāt viņa godkārību. Kad es būšu karaļa ordeņu kava­lieris?

— Vai tie jūs interesē?

— Jā, jūsu majestāte. Mans draugs Atoss ir apkāries ar lentām: mani tas aizskar.

— Jūs būsiet manu ordeņu kavalieris mēnesi pēc tam, kad paņemsiet musketieru kapteiņa patentu.

— A, — musketieris domīgi noteica, — pēc ekspedīcijas. Kurp tad es dodos?

— Vai jūs pazīstat Bretaņu? Jums tur ir draugi?

— Nē.

— Jo labāk. Vai jūs pārzināt fortifikāciju?

D'Artanjans pasmaidīja.

— Kaut ko saprotu.

— Citim vārdiem, vai jūs varat atšķirt labi nocietinātu cietoksni no parastiem nocietinājumiem, kādus atļauts būvēt mūsu vasaļiem, piļu īpaš­niekiem?

— O, cietoksni no nelieliem nocietinājumiem es protu atšķirt tikpat labi kā bruņas no maizes garozas. Vai ar to pietiek?

— Pietiek. Jūs dosieties uz Bretaņu viens pats, pat bez sulaiņa.

— Vai drīkstu jautāt, kāpēc?

— Tāpēc, ka jums pašam reizēm nekaitētu pārģērbties par kalpu no laba nama. Francijā jūs labi pazīst pēc sejas, d'Artanjana kungs.

— Un pēc tam?

— Pēc tam jūs paceļosiet pa Bretaņu un apskatīsiet turienes nocie­tinājumus.

— Krasta nocietinājumus?

— Arī salu.

— Ā!

— Jūs sāksiet no Belilas.

— Kura pieder Fukē kungam? — d'Artanjans nopietni jautāja un pievērsa karalim saprotošu skatienu.

— Jā, šķiet, ka Belila patiešām pieder superintendantam Fukē.

— Tātad jūsu majestāte vēlas zināt, vai Belila ir nostiprināta?

— Jā.

— Un vai tie ir jauni vai veci nocietinājumi?

— Tieši tā.

— Un vai superintendantam ir pietiekoši daudz vasaļu, lai no tiem izveidotu garnizonu?

— Tieši to es gribu no jums; jūs trāpījāt mērķī.

— Bet ja nu Belilu nenocietina?

— Tad jūs paceļosiet pa Bretaņu un paskatīsieties un paklausīsieties, kas tur notiek.

D'Artanjans uzskrullēja ūsas.

— Es būšu karaļa spiegs? — viņš tieši pavaicāja.

— Nē, jūs dodaties izlūkgājienā. Ja jūs jātu savu musketieru priekš­galā ar zobenu rokā, lai novērotu apkārtni un ienaidnieka pozīcijas…

Pie vārda «ienaidnieks" d'Artanjans tikko manāmi sarāvās.

— Vai tādā gadījumā jūs uzskatītu sevi par spiegu?

— Nē, nē! — d'Artanjans domīgi teica. — Tā ir pavisam cita lieta, ja dodies izlūkos pie ienaidnieka, tad tu rīkojies kā karavīrs. Bet ja nu Belilu nocietina? — viņš piebilda.

— Jūs uzzīmēsiet nocietinājumu plānu.

— Vai mani tur ielaidīs?

— Tas uz mani neattiecas, tā ir jūsu darīšana. Vai tad es neteicu, ka izsniegšu naudu paredzētajiem izdevumiem, ja jums tā būs vajadzīga?

— Labi. Bet ja nocietinājumus neceļ?

— Jūs mierīgi atgriezīsieties, netrencot zirgu.

— Es esmu gatavs doties ceļā.

— Rīt pat ejiet pie superintendanta pēc pirmās ceturtdaļas savas al­gas. Vai jūs pazīstat Fukē kungu?

— Ļoti maz. Turklāt uzdrošinos bilst jūsu majestātei, ka nesteidzos iepazīties ar viņu tuvāk.

— Viņš atteiksies jums izsniegt naudu… es to sagaidu.

— Ā! Un ko tad?

— Ja viņš jums atteiks, tad ejiet pie Kolbēra. Starp citu, vai jums ir labs zirgs?

— Lielisks.

— Cik jūs par to samaksājāt?

— Simt piecdesmit pistoļu.

— Es to pērku no jums. Te būs orderis par divsimt pistoliem.

— Jūsu majestāte, ceļojumam man vajadzīgs zirgs, bet jūs to man atņemat.

— Nemaz. Gluži otrādi, es to dodu jums. Es esmu pārliecināts, ja zirgs piederēs man, nevis jums, tad jūs to nesaudzēsiet.

— Tātad uzdevums ir steidzams?

— Ļoti.

— Kāpēc tad atlikt ceļojumu uz divām dienām?

— Es domāju, divu iemeslu dēļ.

— Kaut gan pa nedēļu zirgs iedzīs divas dienas. Galu galā ir arī pasts.

— Nē, d'Artanjana kungs, pasta zirgus neņemiet. Neaizmirstiet, ka jūs esat manā dienestā.

— Es nekad to neesmu aizmirsis, jūsu majestāte. Cikos jūs pavēlēsiet man doties ceļā parīt?

— Kur jūs tagad dzīvojat?

— Turpmāk man jādzīvo Luvrā.

— Es to nevēlos. Palieciet savā iepriekšējā dzīvoklī; es par to mak­sāšu. Jums jādodas ceļā naktī un tā, lai jūs neviens neredzētu, bet, ja redzēs, lai nenojaustu, ka jūs kalpojat man. Neizpļāpājiet to.