Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jums vajadzīgs atbalsts… Tātad jūs man neuzticaties?

— Man jau bija tas gods pateikt jūsu majestātei, ka kardināla Ma­zarīni laikos Fukē kungs bija otrais cilvēks valstī; tagad Mazarīni ir miris, un Fukē kungs kļuvis par pirmo personu.

— Kungs, šodien jūs man varat teikt visu, ko vēlaties; bet neaiz­mirstiet, ka rīt es to vairs necietīšu.

— Tātad jūsu majestātei manis nevajadzēs?

— Jūs jau tagad neesat vajadzīgs, jo baidāties man kalpot…

— Es baidos tikai no tā, ka man neļaus jums kalpot.

— Ko tad jūs gribat?

— Lūdzu jūsu majestāti iecelt man palīgus intendatūrā.

— Tad amats zaudēs savu nozīmi.

— Toties nebūs bīstams.

— Izvēlieties.

— Es lūdzu Breteilu, Marēnu un Ervāru.

— Rīt viņi tiks nozīmēti.

— Pateicos, valdniek!

— Vai tas ir viss, ko jūs lūdzat?

— Uzdrošinos vēl palūgt…

— Ko?

— Atļaujiet man sasaukt tiesu palātu.

— Kāpēc?

— Lai tiesātu ierēdņus, kas pēdējos desmit gados atļāvušies pārkāpt savas tiesības.

— Bet… ko ar viņiem darīs?

— Trīs pakārs; pārējie visā atzīsies.

— Es nevaru sākt savu valdīšanu ar nāves sodiem, Kolbēra kungs.

— Labāk sākt nekā beigt ar sodiem, jūsu majeslate.

Karalis neko neatbildēja.

— Vai jūsu majestāte man nepiekrīt? — Kolbērs jautāja.

— Es padomāšu.

— Tad jau būs par vēlu.

— Kāpēc?

— Tāpēc ka, ja šos cilvēkus brīdinās, viņi izrādīsies daudz spēcīgāki par mums.

— Sasauciet liesu palātu.

— Es to darīšu nevilcinoties.

— Vai tagad ir viss?

— Nē, valdniek, vēl ir kāds ļoti svarīgs jautājums… Kādas tiesības jūsu majestāte piešķir šai intendantūrai?

— Nu… es nezinu… kādas parasti…

— Jūsu majestāte, man vajadzīgas tiesības lasīt visu saraksti ar Ang­liju.

— Tas nav iespējams. Anglijas depešas tiek atplēstas valsts padomē, tā bija arī kardināla laikos.

— Man likās, ka jūsu majestāte šorīt paziņoja, ka padomes vairs ne­būs.

— Jā, paziņoju.

— Tādā gadījumā lai jūsu majestāte personīgi lasa vēstules, kas pie­nāk no Anglijas. Es jūs ļoti lūdzu.

— Labi, jūs tās saņemsiet un pēc tam ziņosiet man.

— Atļaujiet vēl pajautāt jūsu majestātei: ko man tagad darīt ar finan­sēm?

— Visu, ko neizdarīs Fukē kungs.

— To es arī gribēju zināt. Pateicos, jūsu majestāte, es aizeju mierīgs.

To pateicis, viņš izgāja. Ludviķis viņu pavadīja ar skatienu.

Kolbērs nepaguva paiet ne simt soļus no Luvras, kad ieradās kurjers no Anglijas.

Karalis steidzīgi atplēsa paketi un ieraudzīja Kārļa II vēstuli.

Lūk, ko Anglijas monarhs rakstīja savam karaliskajam brālim:

„Jūsu majestāte, jūs droši vien esat satraukts par kardināla Mazarīni slimību; bet tā kā tā ir bīstama, tā jums var kļūt derīga. Ārsti apgalvo, ka kardinālu gaida nāve.

Pateicos jūsu majestātei par labvēlīgo atbildi uz manu priekšlikumu par lēdiju Henrieti Stjuarti, manu māsu; pēc nedēļas princese ar savu svītu dosies uz Parīzi.

Mani aizkustina jūsu radnieciskā labvēlība, un es esmu priecīgs, ka tagad varu jūs saukt par brāli ar vēl lielākām tiesībām. Es ļoti priecājos, ka varu pierādīt jūsu majestātei, kādu uzmanību es pievēršu visam, kas ir svarīgs jums. Jūs slepeni nostiprināt Belilu. Veltīgi. Starp mums nekad nebūs kara. Jūsu pasākumi mani neuztrauc, bet skumdina… Jūs bez va­jadzības tērējat miljonus; pasakiet to saviem ministriem un ticiet, ka ma­nai policijai ir visprecīzākās ziņas. Mans brāli, ja kādreiz gadīsies, atbil­diet man ar tādu pašu pakalpojumu."

Karalis nikni pašķindināja zvanu. Ienāca kambarsulainis.

— Tikko no šejienes izgāja Kolbēra kungs, viņš droši vien vēl ir ne : tālu. Pasauciet viņu!

Kambarsulainis jau gribēja izpildīt pavēli, bet karalis viņu apturēja.

„Nē, — viņš pie sevis teica, — nevajag… es noprotu šī cilvēka plānus. Belila pieder Fukē kungam; Belilu nostiprina, tātad Fukē organizē sazvē­restību… Šīs sazvērestības atklāšana nozīmē superintendanta bojāeju; angļu vēstules atklāj šo sazvērestību; lūk, kāpēc Kolbērs vēlējās, lai viņa rokās katrā ziņā nonāktu sarakste ar Angliju… Es taču nevaru balstīties tikai uz šo cilvēku: tā ir tikai galva, bet man vajadzīgas arī rokas."

Pēkšņi Ludviķis priecīgi iesaucās.

— Man bija musketieru leitnants! — viņš teica kambarsulainim.

— Jā, jūsu majestāte, d'Artanjana kungs.

— Vai viņš ir atvaļināts?

— Tieši tā, jūsu majestāte.

— Noteikti sameklējiet viņu, un lai viņš ierodas pie manis rīt no rīta, tikko es būšu piecēlies.

Kambarsulainis paklanījās un izgāja.

— Man pagrabā ir trīspadsmit miljonu, — Ludviķis teica. — Kolbērs tagad pārzinās manu kasi, d'Artanjans — manu zobenu. Es esmu īsts karalis!

Dienā, kad Atoss ieradās Parīzē, viņš, kā mēs jau zinām, devās no karaļa pils uz mājām Sentonorē ielā.

Tur viņu gaidīja vikonts dc Braželons un sarunājās ar Grimo.

Sarunāties ar veco kalpu nepavisam nebija viegli; šo mākslu pārval­dīja tikai divi cilvēki — Atoss un d'Artanjans. Pirmajam tas izdevās tā­pēc, ka Grimo centās panākt, lai viņš ierunājas; savukārt d'Artanjans prata ierosināt uz runāšanu veco Grimo.

Rauls centās no viņa izspiest stāstu par Atosa neseno braucienu uz Angliju; Grimo visu izstāstīja ar dažiem žestiem un ne vairāk, ne mazāk kā astoņiem vārdiem.

Vispirms viņš ar viļņveida rokas kustībām parādīja, ka viņi šķērsoja jūru.

— Tas bija kāds uzdevums? — Rauls jautāja.

Grimo apstiprinoši pamāja.

— Vai grāfam draudēja briesmas? — Rauls turpināja izjautāt.

Grimo viegli paraustīja plecus, kam bija jānozīmē: „Zināmā mērā".

— Kādas? — vikonts de Blaželons bija neatlaidīgs.

Grimo norādīja uz zobenu, uguni un musketi, kas ,karājās pie sienas.

— Tātad grāfam tur bija kāds ienaidnieks? — Rauls iesaucās.

— Monks.

Rauls turpināja:

— Dīvaini! Grāfs vēl joprojām uzskata mani par mazu zēnu un ne­grib dalīties ar mani ne briesmās, ne slavā, ko nes tādi pasākumi.

Grimo pasmaidīja.

Šai brīdī ieradās Atoss.

Pazinis sava kunga soļus, Grimo izskrēja viņam pretī, un saruna ap­rāvās.

Raulam tomēr gribējās saņemt atbildi uz savu jautājumu. Satvēris grāfa rokas, viņš dedzīgi, bet godbijīgi un reizē smagi vaicāja:

— Kā gan jūs varējāt doties bīstamā ceļojumā, neatvadījies no manis un neaicinājis palīgā manu zobenu? Tagad, kad es esmu pieaudzis, man jābūt jūsu atbalstam: jūs pats taču ieaudzinājāt manī vīrišķību. Ak, grāf, vai patiešām jūs gribējāt mani nolemt liktenim nekad mūžā vairs jūs ne­redzēt?

— Raul, kas jums teica, ka mans ceļojums bija bīstams? — grāfs jautāja, sniegdams Grimo apmetni un cepuri, kamēr tas atsprādzēja viņa zobenu.

— Es, — Grimo atbildēja.

— Kāpēc? — Atoss stingri noprasīja.

^C) Grimo apjuka. Rauls aizsteidzās viņam priekšā ar atbildi:

— Kāpēc gan krietnais Grimo man nedrīkst teikt patiesību par jums? Kurš tad vēl jūs mīlēs un palīdzēs jums, ja ne es?

Atoss neatbildēja. Viņš ar laipnu rokas mājienu atlaida Grimo un tad apsēdās krēslā; Rauls stāvēja viņa priekšā.

— Katrā ziņā jums bija neparasts ceļojums… — Rauls turpināja. — Jums draudēja uguns un ieroči…