Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Ofseta papīrs. Formāts 60x90 1/16 Tirāža 5 000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības licence Nr.

.

Gan mirējam, gan karalim nakts pagāja mokošās gaidās: mirstošais alka atpestīšanu no mokām, bel karalis brīvību.

Ludviķis nebija gājis gulēt.

Stundu pēc tam, kad karalis atstāja kardināla guļamistabu, viņš uz­zināja, ka mirējs jūtas labāk un licis sevi apģērbt, safrizēt un nogrimēt, lai varētu pieņemt sūtņus. Līdzīgi Augustam, arī kardināls uzskatīja, ka dzīve ir milzīgs teātris, un gribēja nospēlēt savas komēdijas pēdējo cēlie­nu kā nākas.

Austrijas Anna vairs pie kardināla neparādījās; viņai tur vairs nebija ko darīt. Viņas neierašanos attaisnoja ar pieklājības prasībām. Starp citu, arī kardināls nejautāja pēc viņas: viņš pārāk labi atcerējās padomu, ko karaliene bija devusi dēlam.

Ap pusnakti, kad no Mazarīni vaigiem vēl nebija noņemti krāšļi, sā­kās agonija. Viņš vēlreiz pārlasīja testamentu. Tas pilnībā pauda viņa gribu. Baidīdamies, ka mantkārības nolūkos kāds varētu piespiest viņu kaut ko izmainīt testamentā, izmantojot viņa vājumu, viņš pavēlēja Kol- bēram, kas kā modrs sargs staigāja pa koridoru gar viņa guļamistabu, lai tas nevienu neielaiž.

Karalis bija ieslēdzies savos apartamentos un katru stundu sūtīja zī­dītāju uz Mazarīni istabām; pavēlot sniegt viņam visprecīzākās ziņas par kardināla stāvokli.

Pusnakts stundā Geno izmēģināja pēdējo līdzekli, kas skaitījās visie­darbīgākais. Tais laikos uzskatīja, ka arī pret nāvi ir kādi maģiski līdzekļi.

Mazarini iedzēra zāles un uz kādām desmit minūtēm sāka justies labāk. Tūlīt viņš lika visiem pateikt, ka slimības gaitā nolicis lūzums uz labo pusi.

Kad karalis izdzirdēja šo jaunumu, uz viņa pieres izspiedās auksti sviedri. Viņš jau bija skatījis ataustam brīvību, un tāpēc tagad verdzība viņam šķita vēl nepanesamāka.

Toties nākamā ziņa visu pilnīgi izmainīja: kardināls tik tikko elpoja un ar pūlēm sekoja lūgšanām, ko pie viņa pagalvja lasīja abats no Svētā Niklāva baznīcas.

Ārkārtīgi uztraukts karalis staigāja pa istabu un pētīja dokumentus, ko bija izņēmis no lādītes, kuras atslēga bija tikai viņam.

Zīdītāja atgriezās jau trešo reizi un pavēstīja, ka Mazarīni pateicis kalambūru un pavēlējis nolakot viņam piederošo Ticiāna „Floru".

Beidzot ap diviem naktī karali pārmāca nogurums: jau diennakti viņš nebija gulējis. Viņu pārņēma miegs, kas jaunībā ir neuzveicams. Karalis tomēr nelikās gultā: viņš aizmiga krēslā. Ap četriem ienāca zīdītāja un pamodināja viņu.

— Nu? - karalis vaicāja.

— Jūsu majestāte, — līdzjūtīgi čukstēja zīdītāja, saņēmusi rokas, — viņš ir miris!

Karalis strauji pielēca kājās.

— Vai tas ir droši?

— Droši.

— Kas tev to teica?

— Kolbēra kungs.

— Vai viņš to noteikti zina?

— Viņš iznāca no guļamistabas un apgalvoja, ka pats pielicis spoguli pie kardināla lūpām.

— Ā, labi, — karalim izlauzās. — Kur tad ir Kolbērs?

— Viņš nupat atstāja kardināla guļamistabu.

— Un kurp viņš devās?

— Viņš sekoja man.

— Tātad viņš…

— Viņš ir šeit, jūsu majestāte, un gaida aiz durvīm, kad jums lab­patiks viņu pieņemt.

Ludviķis piesteidzās pie durvīm, pats atrāva tās vaļā un koridorā ie­raudzīja Kolbēru, kas nekustīgi stāvēja un gaidīja. Ieraudzījis melnai sta­tujai līdzīgo stāvu, karalis nodrebēja, bet tad pamāja Kolbēram, lai tas seko viņam.

— Kungs, ko jūs atnāeāt man paziņot? — Ludviķis vaicāja, samulsis, ka uzminētas viņa patiesās domas un viņam nav izdevies tās noslēpt.

— Kardināla kungs ir miris, jūsu majestāte, un es atnesu jums viņa pēdējo sveicienu.

Karalis kļuva domīgs. Viņš uzmanīgi vēroja Kolbēru un atcerējās kar­dināla pēdējos vārdus.

— Jūs bijāt viņa svētības uzticams kalps, viņš pats man tā teica.

— Jā, jūsu majestāte.

— Jūs zināt vienu otru viņa noslēpumu?

— Visus.

— Man ir dārgi nelaiķa kardināla draugi un kalpi, un es parūpēšos, lai jūs pieņemtu manā dienestā.

Kolbērs paklanījās.

— Liekas, jūs esat finansists?

— Jā, jūsu majestāte.

— Cik es atceros, tad tieši man jūs neesat kalpojis?

— Atvainojiet, jūsu majestāte, bet man bija tas gods ieteikt kardināla kungam, kā katru gadu jūsu majestātes kasei var ieekonomēt trīssimt tūkstošus franku.

— Kā tad tos var ieekonomēt? — Ludviķis XIV jautāja.

— Vai jūsu majestāte zina, ka šveiciešu rota lentu galos nēsā sudraba mežģīnes?

— Zinu.

— Es ieteicu piešūt lentām mežģīnes no neīsta sudraba; neviens to nevar pamanīt, bet par simt tūkstošiem ekiju sešus mēnešus var barot veselu pulku un nopirkt desmit tūkstušus labu musketu vai arī uzbūvēt kuģi ar desmit lielgabaliem.

— Tiesa, — Ludviķis XIV piezīmēja un vēl vērīgāk ieskatījās Kol- bērā. — Pēc manām domām, šī ekonomija bija īsti vietā; gandrīz jā­smejas — kareivji nēsāja tādas pašas mežģīnes kā augstmaņi.

— Es esmu laimīgs, ka jūsu majestāte atzīst manu rīcību, — Kolbērs atbildēja.

— Vai jūs nodarbojāties tikai ar kardināla lietām? — karalis jautāja.

— Viņa svētība uzdeva man pārbaudīt arī finansu superintendanta rēķinus.

— Ā! — Ludviķis XIV iesaucās. Viņš jau grasījās atlaist Kolbēru, bet pēdējie vārdi viņu ieinteresēja. — Nelaiķa kardināls uzdeva jums kontrolēt Fukē kunga rēķinus? Un kādi tad ir rezultāti?

— Atklājās, ka ir deficīts, jūsu majestāte. Ja jūs atļausiet…

— Runājiet, Kolbēra kungs.

— Man jāsniedz jūsu majestātei daži paskaidrojumi.

— Nē, nevajag. Jūs taču pārbaudījāt rēķinus, pasakiet: kādi ir rezul­tāti?

— Tie ir vienkārši, jūsu majestāte… Viss ir tukšs, un naudas nav.

— Kungs, esiet uzmanīgāks. Jūs asi kritizējat Fukē kunga darbību, bet, pēc visu domām, viņš ir ļoti izdarīgs cilvēks.

Kolbērs vispirms pietvīka un tad nobālēja, juzdams, ka šai brīdī viņš uzsāk cīņu ar gandrīz tikpat varenu personu kā mirušais kardināls.

— Tieši tā, jūsu majestāte, viņš ir ļoti izveicīgs cilvēks, — Kolbērs atbildēja, zemu klanīdamies.

— Ja jau viņš ir tik izdarīgs, bet naudas tomēr nav, kas tad ir vai­nīgs?

— Jūsu majestāte, es neapsūdzu, bet tikai konstatēju faktus.

— Labi, sastādiet atskaiti un sniedziet man. Jūs sakāt, ka ir deficīts? Bet varbūt tas ir īslaicīgs: atkal būs kredīts un līdz ar to arī nauda?

— Nē, jūsu majestāte.

— Es saprotu, ka ne šajā gadā, bet varbūt nākošajā?

— Nākošais gads ir tāpat aptīrīts kā šis gads.

— Nu, vēl pēc gada.

— Arī tas ir aptīrīts.

— Ko jūs sakāt, Kolbēra kungs?

— Es apliecinu, ka ir iztērēti jau nākamo četru gadu ienākumi.

— Nāksies aizņemties.

— Jūsu majestāte, vajadzīgi trīs aizņēmumi.

— Es radīšu jaunus amatus un par tiem saņemšu naudu.

— Tas nav iespējams, jūsu majestāte: amatu jau ir pārāk daudz. Pir­cēji tos iegādājās, bet nepilda savus pienākumus. Bez tam superinten- danta kungs saņem trešo daļu no katra, un tā tautu aplaupa, bet jūsu majestātes kasei no tā nav nekāda labuma.

Karalis nepacietīgi sakustējās.

— Paskaidrojiet man to, Kolbēra kungs.