Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Karaliene vēlreiz pārlasīja dokumentu un tad atdeva Ludviķim, kas nodrebēja, izdzirdis karalienes nosaukto milzīgo summu. Fukē atkāpās dažus soļus un klusēja.

Karalis paskatījās uz viņu un iedeva viņam vēstuli. Superintendants paklanījās un teica, tikko uzmetis skatienu papīram:

— Jā, es redzu, tas ir dāvinājuma raksts.

— Mans dēls, jādod atbilde, — Austrijas Anna mudināja, un tūlīt

pat.

— Kā lai es atbildu, jūsu majestāte?

— Brauciet pie kardināla.

— Bet vēl nav pagājusi ne stunda, kopš es atgriezos no viņa svētības, — karalis iebilda.

— Tad uzrakstiet viņam.

— Uzrakstīt! — karalis ar riebumu iesaucās.

— Man liekas, — Austrijas Anna turpināja, — cilvēkam, kas sniedz tādu dāvanu, gan pienākas tūlītēja pateicība.

Pagriezusies pret Fukē, viņa pārjautāja:

— Vai tad tā nav, Fukē kungs?

— Majestāte, dāvana ir tā vērta, — Fukē atbilde bija atturīga, un karalis to uzreiz pamanīja.

— Tātad pieņemiet un pateicieties, — karaliene neatlaidās.

— Bet ko domā Fukē kungs?

— Valdniek, jūs gribat zināt manas domas?

— Jā.

— Pateicieties, bet dāvanu nepieņemiet, jūsu majestāte, — Fukē tei­ca.

— Kāpēc? — karaliene jautāja.

— To jūs pati teicāt, majestāt: karaļi nevar vai arī nedrīkst pieņemt dāvanas no saviem pavalstniekiem.

Karalis klusēdams uzklausīja abus pretrunīgos padomus.

— Kungs, — Austrijas Anna iebilda, — jums vajag nevis atrunāt karali pieņemt šo dāvanu, bet jūsu amats prasa, lai jūs izskaidrotu viņa majestātei, ka šie četrdesmit miljoni viņam ir vesela bagātība.

— Tieši tāpēc, ka šie četrdesmit miljoni ir bagātība, man jāsaka ka­ralim: „Jūsu majestāte, ja jau karalim neklājas pieņemt no pavalstnieka Sešus zirgus, kas maksā divdesmit tūkstošus livru, tad vēl nepieklājīgāk ir pieņemt veselu bagātību no cita pavalstnieka, kurš ne vienmēr bijis izvēlīgs līdzekļos, ar kādiem šī bagātība iegūta."

— Kungs, jums nepiedien mācīt karali, — Austrijas Anna atteica. — Sagādājiet pats viņam četrdesmit miljonus, no kuriem jūs gribat, lai viņš atsakās.

— Karalis saņems tos, tiklīdz izteiks tādu vēlēšanos, — palocīdamies teica finansu superintendants.

— Jā, izspiežot no tautas nodokļus, — Austrijas Anna atbildēja.

— Vai tad tie četrdesmit miljoni, kas norādīti dāvinājuma rakstā, nav izspiesti no tautas? Viņa majestāte gribēja zināt manu viedokli, un es to izteicu. Ja karalis vēlēsies manu palīdzību, es esmu gatavs viņam cītīgi kalpot.

— Ņemiet gan, mans dēls, ņemiet, — Austrijas Anna pierunāja. — Jūs stāvat pāri dažādām tenkām un greiziem iztulkojumiem.

— Atsakieties, jūsu majestāte, — Fukē teica. — Kamēr karalis ir dzīvs, viņam ir tikai viens šķērslis — sirdsapziņa, un viens tiesnesis — viņa griba. Toties pēc nāves viņu tiesā nākamās paaudzes un attaisno vai apvaino par izdarīto.

— Pateicos, jūsu majestāte, — Ludviķis atbildēja, godbijīgi palocī­damies karalienei. — Paldies, — viņš piebilda, pieklājīgi atvadīdamies no Fukē.

— Vai jūs pieņemsiet? — Austrijas Anna jautāja.

— Es padomāšu, — karalis atbildēja, paskatīdamies uz Fukē.

Nosūtījis dāvinājuma rakstu karalim, kardināls pavēlēja sevi tai pašā dienā pārvest uz Vensenu. Karalis un galms viņam turp sekoja. Šī spī­dekļa pēdējie stari tomēr vēl bija tik spoži, ka apslāpēja citas gaismas. Kā jau Geno bija pareģojis, slimība pastiprinājās: kardināls jau vairs ne­cīnījās ar podagru, bet ar nāvi. Bailēm no nāves vēl pievienojās mokošas bailes, ka karalis pieņems piedāvāto dāvanu, kaut arī Kolbērs turpināja apgalvot, ka karalis naudu nepieņems.

Jo ilgāk dāvinājuma raksts neatgriezās, jo biežāk Mazarīni domāja, ka četrdesmit miljonu dēļ gan bija vērts riskēt, sevišķi ar tik apšaubāmu vērtību kā dvēsele. Būdams kardināls un premjerministrs, Mazarīni bija gandrīz ateists un katrā ziņā materiālists.

Tiklīdz iečīkstējās durvis, Mazarīni atskatījās, cerēdams, ka nelaimī­gais dāvinājuma raksts tiek nests atpakaļ; vīlies cerībās, viņš vaidēdams atkrita gultā un pēc šī īsā aizmirstības mirkļa sajuta vēl spēcīgākas sāpes.

Austrijas Anna arī atradās kardināla tuvumā; kaut arī viņas sirds ve­cumā bija kļuvusi cietāka, viņa tomēr nespēja atteikt savu līdzjūtību mirs­tošajam — kā sieviete, apgalvoja vieni, kā valdniece, apstrīdēja citi. Ja varētu tā teikt, viņa jau iepriekš uzlika sēru masku savai sejai, un galms sekoja viņas priekšzīmei.

Nevēlēdamies izrādīt, kas notiek viņa sirdī, Ludviķis XIV neatstāja savu istabu, kur kopā ar viņu atradās viena no viņa zīdītājām. Jo tuvāk nāca viņa neatkarības laiks, jo viņš kļuva pacietīgāks un pieticīgāks, jo vairāk iegrima savās domās kā visi stiprie cilvēki, kam dzīvē ir savs mēr­ķis, kas sakopo spēkus izšķirošajam mirklim.

Kardināls paslepus saņēma pēdējo svaidīšanu. Viņš palika uzticīgs sa­vam paradumam visu slēpt un arī tagad cīnījās ar acīmredzamo patiesību. Viņš pieņēma viesus, gulēdams gultā, un izlikās, it kā viņa slimība būtu nejaušība.

Savukārt Geno nevienam neko neteica; kad iztaujāšana viņam galīgi apnika, viņš tikai atbildēja:

— Kardināls vēl nav vecs un ir spēka pilns. Tomēr likteni nevar mai­nīt. Ja cilvēkam lemts nomirt, tad viņš noteikti nomirs.

Viņš izteicās skopi un piesardzīgi, un sevišķi rūpīgi viņa vārdus ap­svēra divi cilvēki: karalis un kardināls.

Par spīti Geno prognozēm, Mazarīni vēl joprojām cerēja vai arī, pa­reizāk sakot, tik meistarīgi spēlēja šo lomu, ka pat slīpētākos viltniekus, kuri apgalvoja, ka kardināla cerības ir mānīgas, tomēr pašus apmānīja kardināls.

Ludviķis jau divas dienas nebija redzējis kardinālu un nepārtraukti domāja par četrdesmit miljoniem, kuri tik ļoti nomocīja Mazarīni. Viņš arī nezināja, kāds ir premjerministra patiesais stāvoklis. Slepus no visiem viņš beidzot pieņēma lēmumu un lūdza tikšanos ar Mazarīni. Austrijas Anna, kas neatkāpās no kardināla, pirmā uzzināja par karaļa vēlēšanos un pateica to uztrauktajam kardinālam.

Ar kādu mērķi Ludviķis XIV lūdz viņam tikšanos? Vai, lai atdotu naudu, kā apgalvoja Kolbērs? Vai arī, lai pateiktos par dāvanu un atstātu naudu sev, kā domāja pats Mazarīni? Juzdams, ka šī neziņa viņu no­galinās, mirējs ne mirkli nešaubījās.

— Būšu laimīgs redzēt viņa majestāti! — viņš iesaucās, pamādams Kolbēram, kas sēdēja pie slimā gultas un tūlīt viņu saprata.

— Jūsu majestāte, — Mazarīni turpināja, griezdamies pie karalienes, — neatsakieties apliecināt karalim manu vārdu patiesīgumu.

Austrijas Anna piecēlās. Arī viņu satrauca šo četrdesmit miljonu lik­tenis, par kuriem pašlaik slepus domāja visi.

Kad viņa izgāja, Mazarīni ar grūtībām paslējās gultā un teica sekre­tāram:

— Ak, Kolbēr, kādas drausmīgas dienas!.. Tādas var nonāvēt cilvēku! Redzēsi, ka dokumentu neatdos.

— Pacietību, — Kolbērs atteica.

— Tu esi traks! Ieteikt man paciesties! Kolbēr, tu smejies par mani; es mirstu, bet tu man ieteic pagaidīt!

— Monsenjor, — Kolbērs teica ar savu parasto aukstasinību, — ne­var būt, ka mani paredzējumi nepiepildītos. Karalis grib jūs redzēt; tas nozīmē, ka viņš atdos dāvinājuma rakstu personīgi.

— Tu domā?… es gan esmu pārliecināts, ka viņš grib man pateikties.