Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Šajā brīdī atgriezās Austrijas Anna: pa ceļam pie dēla viņa bija sa­tikusi priekšistabā jaunu ārstu, kurš piedāvāja savus pakalpojumus, lai izdziedinātu kardinālu. Austrijas Anna ienesa vienu pulveri pārbaudei.

Mazarīni gaidīja ne jau to; viņš pat nepaskatījās uz pulveri.

— Ak, jūsu majestāte, — viņš teica, — tagad tam nav īstais laiks! Pirms divām dienām es piedāvāju karalim nelielu dāvanu. Droši vien aiz delikātuma viņa majestāte līdz šim negribēja par to runāt; tagad pienācis izšķirošais brīdis, un es jūs, majestāt, lūdzu: pasakiet man, vai karalis kaut ko ir nolēmis šajā lietā.

Karaliene dzīrās atbildēt. Mazarīni viņu atturēja.

— Runājiet patiesību! Visu svēto vārdā — patiesību! Nemāniet mirs­tošu cilvēku ar nepiepildāmām cerībām!

Šajā brīdī viņš uztvēra Kolbēra skatienu, kas pauda, ka viņš pieļāvis kļūdu.

— Es zinu, — Austrijas Anna atbildēja, saņēmusi kardināla roku, — jūs augstsirdīgi piedāvājāt karalim nevis nelielu dāvanu, kā jūs savā kaut­rībā to nosaucāt, bet gan milzīgu summu. Zinu, cik jums būs smagi, ja karalis…

Mirstošais Mazarīni klausījās viņā uzmanīgāk kā desmit veselie.

— Ja karalis… — viņš nomurmināja.

— Ja karalis, — Austrijas Anna turpināja, — nepieņems dāvanu, ko jūs viņam no sirds piedāvājat.

Mazarīni atkrita spilvenos, izmisumā atteikdamies no tālākas cīņas. Viņam pietika spēka un drosmes vēl uzmest Kolbēram tādu skatienu, kas izsaka vairāk nekā desmit garas poēmas.

— Jūs taču uzņemtu karaļa atteikumu kā apvainojumu, vai ne? — karaliene piemetināja.

Mazarīni grozījās uz. spilvena un neteica ne vārda. Karaliene nesa­prata vai izlikās, ka nesaprot viņa izturēšanos.

— Tāpēc es centos palīdzēt karalim ar labu padomu, — viņa teica. Atradās cilvēki, kas apskauda slavu, kādu jums nesīs šī cēlā rīcība. Viņi centās iedvest karalim, ka viņam neklājas pieņemt jūsu dāvanu; bet es cīnījos jūsu labā un tik veiksmīgi, ka jums, šķiet, nevajadzēs pārdzīvot atteikuma rūgtumu.

— Ā! — Mazarīni čukstēja, pievērsis viņai savu miglaino skatienu. — Tas ir pakalpojums! Es ne mirkli to neaizmirsīšu tajās nedaudzajās stun­dās, kas man vēl atlikušas ko dzīvot!

— Jāatzīst, ka šis pakalpojums man sagādāja lielas pūles.

— Nolādēts! Es domāju gan!

— Kas jums kaiš?

— Es degu kā ugunīs! Degu!

— Vai jūs ļoti ciešai?

— Kā ellē!

Kolbērs bija gatavs izkrist vai cauri zemei.

— Jūs domājat, — Mazarīni jautāja karalienei, — jūs domājat, ka viņa majestāte… — viņš uz brīdi apklusa, — ka viņa majestāte nāks, lai man pateiktos?

— Jā, — karaliene atbildēja.

Mazarīni caururba Kolbēru ar iznīcinošu skatienu.

Šajā brīdi paziņoja par karaļa ierašanos priekšistabā, kas bija pilna ar cilvēkiem. Kolbērs izmantoja sacēlušos kņadu un pazuda ejā aiz kar­dināla gultas. Austrijas Anna sagaidīja dēlu, stāvēdama kājās. Ludviķis XIV ienāca pa durvīm un pievērsa skatienu mirējam. Kardināls nevēlējās pat pagriezties uz karaļa pusi, jo viņš no tā vairs neko negaidīja.

Kambarsulainis piestūma krēslu gultai. Ludviķis XIV paklanījās ka­ralienei, tad kardinālam un apsēdās. Karaliene darīja to pašu.

Karalis atskatījās. Kambarsulainis saprata viņa skaitienu un deva zīmi galminiekam, kas tūlīt pat izgāja no istabas. Guļamistabā iestājās klusums. Jaunais karalis vienmēr izturējās bikli pret savu jaunības dienu skolotāju un svinigajā nāves bridi izjuta pret viņu vēl lielāku godbijību. Tāpēc viņš neuzdrošinājās uzsākt sarunu, apzinādamies, ka tagad katram vārdam ir sevišķa nozīme.

Kardinālu šobrīd mocīja tikai viena doma — par dāvinājuma rakstu. Viņš izskatījās izmocīts un drūmu skatienu, bet cēlonis bija nevis cie­šanas, bet gan mokošās gaidas: lūk, tūlīt karalis pateiksies viņam, un zu­dīs pēdējā cerība atgūt naudu.

Mazarīni pirmais pārtrauca klusumu.

— Jūsu majestāte arī atbrauca uz Vensenu? — viņš vaicāja.

Karalis pamāja.

— Jūs parādījāt mirstošajam lielu žēlastību, — Mazarīni turpināja,— un es varēšu mierīgāk nomirt.

— Ceru, — karalis atbildēja, — ka es esmu atnācis nevis pie mirēja, bet pie slimnieka, kurš var izveseļoties.

Mazarīni pašūpoja galvu.

— Pēdējais apmeklējums, — viņš sacīja, — jā, pēdējais!

— Ja tas tā būtu, — karalis atbildēja, — tad es būtu ieradies, lai pēdējo reizi lūgtu padomu savam garīgajam vadītājam, kuram man par visu jāpateicas.

Austrijas Anna bija sieviete: viņa nespēja novaldīt asaras. Ludviķis arī šķita aizkustināts, bet visvairāk uztraucies bija Mazarīni, tikai pavisam cita iemesla dēļ. Iestājās klusums. Karaliene noslaucīja asaras. Karalis nomierinājās.

Mazarīni vai aprija ar acīm karali, juzdams, ka tuvojas pats izšķirošais brīdis.

— Kardināla kungs, mana apmeklējuma galvenais mērķis ir pateikties jums no sirds par pēdējo draudzības pierādījumu, kuru es saņēmu.

Kardināla vaigi iekrita, mute pavērās, un viņš ar pūlēm apspieda vis­smagāko nopūtu savā dzīvē.

— Jūsu majestāte, — viņš teica, — es atraušu visu manai nabaga ģimenei, izputināšu visus savus radiniekus. Par to mani neviens nevainos, toties neviens neuzdrošināsies teikt, ka es atteicos visu upurēt savam ka­ralim.

Austrijas Anna atkal sāka raudāt.

— Cienījamais kardināl, — karalis iebilda tik nopietni, kā viņa gados nevarētu gaidīt. — Man liekas, jūs mani īsti nesapratāt.

Mazarīni paslējās un atspiedās pret spilvenu.

— Neviens nedomā izputināt jūsu ģimeni un atņemt kaut ko jūsu radiniekiem… Tas nekad nenotiks!

Mazarīni nodomāja: „Ak tā, viņš droši vien atdos man kādas dru- pačas no šiem miljoniem; pacentīsimies izraut pēc iespējas lielāku ku­mosu."

— Jūsu majestāte, — skaļi viņš teica, — man ir liela ģimene, un manas krustmeitas cietīs trūkumu, kad manis vairs nebūs.

— Neuztraucieties par savu ģimeni, — karaliene steidzīgi iejaucās. — Jūsu draugi būs mūsu visdārgākie draugi. Jūsu krustmeitas būs manas meitas, karaļa māsas; viņš veltīs savu labvēlību visiem, ko jūs mīlat.

„ Vārdi!" — nodomāja Mazarīni, kas labāk par visiem zināja, ko ir vērti karaļu solījumi.

Ludviķis uzminēja mirstošā domas.

— Nomierinieties, godājamais Mazarīni kungs, — viņš teica ar skum­ju, bet zobgalīgu smaidu, — zaudējušas jūs, jūsu krustmeitas būs pa­zaudējušas savu galveno dārgumu, bet tomēr viņas paliks bagātākās man­tinieces Francijā. Jūs man piedāvājāt viņu pūru…

Kardinālam aizrāvās elpa.

— Bet es to atdodu jums, — karalis pabeidza, sniegdams kardinālam dāvinājuma rakstu, par kuru domājot, kardināls bija mocījies divas die­nas.

— Ā! Ko es jums teicu, kardināla kungs? — aiz. gultas kā viegla vēsmiņa atskanēja čuksts.

— Jūsu majestāte atdod man dāvinājuma rakstu! — Mazarīni ie­kliedzās tik priecīgā satraukumā, ka pavisam aizmirsa savu labvēļa lomu.

— Jūsu majestāte atdod četrdesmit miljonus! — iesaucās karaliene, kas bija tā satriekta, ka, savukārt, aizmirsa savu bēdu nomāktas sievietes lomu.

— Jā, jūsu majestāte, jā, kardināla kungs, — karalis teica, saplēs­dams papīru, kuru Mazarīni vēl joprojām neuzdrošinājās paņemt. — Jā, es iznicinu dokumentu, kas izputina veselu ģimeni. Kardināla īpašums, ko viņš sakrājis, kalpodams man, pieder viņam, un nevis man.