Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jūsu majestāte, izsakieties skaidrāk: kādus paskaidrojumus jūs vē­laties?

— Jums taisnība. Vispirms vajadzīga skaidrība. Nu tad tā. Ja šodien līdz ar kardināla kunga nāvi es esmu kļuvis īsts karalis un vēlēšos saņemt naudu?

— Jūsu majestāte to nesaņems.

— Dīvaini! Kā tad tā, mans superintendants nesagādās man naudu?

Kolbērs papurināja galvu.

— Ko tas nozīmē? Tātad mums ir tādi parādi, ka valsts ienākumi tos nesedz?

— Jā, jūsu majestāte.

Karalis sarauca pieri.

— Labi, — viņš teica, — es savākšu parādzīmes un panākšu, lai to īpašnieki samazina nodokļus un pārdod par lētākām cenām.

— Tas nav iespējams, jūsu majestāte: paradzīmes ir pārvērstas vek­seļos, kuri ērtības labad un darījumu dēļ sadalīti tik sīki, ka tagad atrast oriģinālu vairs nav iespējams.

Ludviķis ar joprojām sarauktu pieri dziļā satraukumā staigāja pa is­tabu.

Pēkšņi viņš apstājās un teica:

— Ja tas viss ir taisnība, tad es esmu izputināts, pat vēl nesācis val­dīt?

— Jā, jūs esat izputināts, — bezkaislīgi atteica rēķinvedis.

— Bet nauda taču kaut kur palika?

— Protams, jūsu majestāte, un iesākumam es atnesu ziņas par kar­dināla Mazarīni kapitālu, ko viņš nevēlējās pieminēt ne savā testamentā, ne citos dokumentos. To viņš uzticēja man.

— Jums?

— Jā, valdniek, un pavēlēja atdot to jūsu majestātei.

— Ko! Bez testamentā minētajiem četrdesmit miljoniem Mazarīni kungam bija vēl kāda nauda?

Kolbērs paklanijās.

— Šis cilvēks bija kā muca bez dibena! — karalis čukstēja. — No vienas puses — Mazarīni, no otras — Fukē; par abiem kopā viņiem varbūt ir vairāk par simt miljoniem. Nav ko brīnīties, ka manā kasē ir tukšums.

Kolbērs gaidīja, nekustēdamies ne no vietas.

— Vai summa, kuru jums jānodod man, ir vērā ņemama? — karalis vaicāja.

— Jā,jūsu majestāte, tā ir apaļa summiņa.

— Un cik?

— Trīspadsmit miljoni liru, valdniek.

— Trīspadsmit miljoni! — Ludviķa XIV izsaucienā skanēja priecīgas trīsas. — Jūs teicāt, trīspadsmit miljoni, Kolbēra kungs?

— Jā, trīspadsmit miljoni, jūsu majestāte.

— Un neviens par tiem nezina?

— Neviens.

— Vai tie ir pie jums?

— Jā, jūsu majestāte.

— Kad es varu tos saņemt?

— Pēc divām stundām.

— Kur tie ir?

— Kardinālam piederošās mājas pagrabā, ko es mantoju pēc viņa testamenta.

— Tātad jūs zināt kardināla testamentu?

— Man ir viņa parakstīta kopija.

Kolbērs izņēma no kabatas dokumentus un parādīja karalim. Karalis izlasīja punktu par mājas nodošanu.

— Bet šeit runāts tikai par māju un ne vārda par naudu.

— Par naudu atbild mana sirdsapziņa.

— Un Mazarīni jums uzticējās?

— Kāpēc gan ne, jūsu majestāte?

— Viņš… viņš bija tik neuzticīgs! Ka redzat, man viņš uzticējās.

Ludviķis izbrīnījies paskatījās uz Kolbēra paraupjo, bet izteiksmīgo

— Jūs esat godīgs cilvēks. Kolbēra kungs, — viņš sacīja.

— Tas nav vienkārši tikums, bel pienākums, — Kolbērs atturīgi atbil­dēja.

— Varbūt šī nauda pieder viņa ģimenei?

— Ja tā būtu, tad šī nauda būtu iekļauta testamentā, tāpat kā viss pārējais kardināla īpašums. Ja nauda piederētu viņa ģimenei, tad es, raks­tot dāvinājuma rakstu, būtu to pievienojis četrdesmit miljoniem, ko kar­dināls piedāvāja jums.

— Ko! Dāvinājuma rakstu sastādījāt jūs?

— Es, jūsu majestāte.

— Vai kardināls jūs mīlēja? — karalis naivi apvaicājās.

— Es teicu viņa svētībai, ka jūsu majestāte dāvinājumu nepieņems, — Kolbērs pateica lai pašā mierīgajā balsī.

Ludviķis pārlaida roku pār pieri.

— Es vēl esmu pārāk jauns, lai valdītu pār cilvēkiem, — viņš čuks­tēja.

Kolbērs pagaidīja, kamēr karalis atgūsies.

— Kad pavēlēsiet atvest naudu, valdniek? — mazliet nogaidījis, Kol­bērs prasīja.

— Šodien vienpadsmitos vakarā, lai neviens nezinātu, ka es to esmu saņēmis.

— Kur lai es to atvedu?

— Uz Luvru. Pateicos jums, Kolbēra kungs.

Kolbērs paklanijās un izgāja.

— Trīspadsmit miljoni! — iesaucās karalis, palicis viens. — Neti­cami!

Viņš nolaida galvu uz rokām un it kā iesnaudās.

Jau pēc mirkļa karalis pacēla galvu, sapurināja krāšņās matu cirtas, piecēlās un, atvēris logu, ļāva savu sakarsušo seju appūst svaigam rīta vējam, kas smaržoja pēc lapām un ziediem.

Horizonts laistījās rītausmā. Jaunā karaļa galvu apspīdēja pirmie sau­les stari.

— Tā ir manas valdīšanas rītausma, — Ludviķis XIV čukstēja. — Varbūt Dievs Tas Kungs man ar to sūta zīmi?..

No rīta pilī visi uzzināja par kardināla nāvi, bet no pils ši ziņa iz­platījās pa pilsētu.

Ministri Fukē, Lions un Leteljē sapulcējās sēžu zālē uz apspriedi. Karalis tūlīt lika viņus paaicināt.

— Kungi, — viņš teica, — kardināla dzīves laikā es ļāvu viņam pār­valdīt manas lietas; tagad es pats ar tām nodarbošos. Jūs man dosiet padomus, kad es jums lūgšu. Varat iet!

Ministri izbrīnījušies saskatījās un tikko spēja noslēpt smaidu: viņi zināja, ka Ludviķis XIV, izaudzis pilnīgā neziņā par valsts lietām, aiz patmīlības uzņemas nepaceļamu nastu.

Fukē atvadījās no biedriem uz trepēm un sacīja viņiem:

— Mums tas ir pat labāk, kungi, — būs mazāk rūpju.

Viņš priecīgs iesēdās karietē.

Pārējie atgriezās Parīzē, mazliet nobažījušies par tādu lietas pavērsienu.

Desmitos karalis iegāja pie mātes un noturēja ar viņu slepenu ap­spriedi; pēc pusdienām viņš iesēdās slēgtā karietē un devās tieši uz Luv- ru. Tur viņš pieņēma daudzus galminiekus un apmierināts ievēroja vis­pārējo apmulsumu un ziņkārību.

Vakara viņš pavēlēja slēgt visas Luvras ieejas, izņemot ieeju no krast­malas. Tur viņš nostādīja divsimt šveiciešu sargus, kas ne vārda neprata franciski; viņiem tika pavēlēts ielaist tikai ratus un nevienu neizlaist.

Tieši vienpadsmitos velves atbalsojās smagi piekrautu ratu rīboņa, tad otru un beidzot trešo. Pēc tam aizveroties noskanēja restes.

Drīz pie karaļa kabineta durvīm kāds pieklauvēja. Karalis pats at­slēdza durvis un ieraudzīja Kolbēru, kurš īsi pateica:

— Nauda ir jūsu majestātes pagrabā.

Ludviķis nokāpa pazemē, kuras atslēgu viņš jau no rīta bija iedevis Kolbēram, un pats apskatīja muciņas ar zeltu un sudrabu, ko bija atne­suši Kolbēram pilnīgi u/ticami ļaudis. Apskatījis muciņas, Ludviķis kopā ar Kolbēru atgriezās kabinetā. Pēdējais bija tikpat atturīgs, ne mazākā prieka izpausme nesatrauca viņa nesatricināmo mieru.

— Kungs, — karalis vaicāja, — kādu atalgojumu jūs vēlaties par tādu padevību un godīgumu?

— Nekādu, jūsu majestāte.

— Kā tā, nekādu? Vai jūs nevēlaties saņemt kādu amatu?

— Pat ja jūsu majestāte man nepiešķirs nekādu amatu, es tik un tā jums kalpošu. Es būšu labākais no karaļa kalpiem.

— Jūs būsiet finansu intendants.

— Jau ir superintendants, un viņš ir pati varenākā persona valstī.

— o, — Ludviķis nosarcis iesaucās, — vai jūs tā domājat?

— Viņš mani iznīcinās nedēļas laikā, valdniek. Jūsu majestāte uztic man kontroli; lai to veiktu, jābūt spējīgam, bet ko nozīmē intendants salīdzinājumā ar superintendantu?