Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jūsu majestāte, bet vai jūs esat padomājis, ka jūsu valsts kasē nav pat desmit tūkstošu ekiju? — Austrijas Anna iebilda.

— Majestāt, es spēru pirmo soli kā karalis un ceru, ka tas būs labs iesākums manam valdīšanas laikam.

— O, jums taisnība, jūsu majestāte! — Mazarīni iesaucās. — Tā ir patiešām cildena un augstsirdīga rīciba!

Viņš sāka rūpīgi izgludināt papīra gabaliņus, kas bija iekrituši viņa gultā, lai pārliecinātos, ka saplēsts patiešām ir oriģināls, nevis kopija. Bei­dzot viņam izdevās atrast strēmeli ar savu parakstu un, to atpazinis, viņš atkrita spilvenos, no prieka gandrīz zaudējis samaņu.

Nespēdama noslēpi savu sarūgtinājumu, Austrijas Anna pacēla acis un rokas pret debesīm.

— Ak, Dievs, jūsu majestāte! — Mazarīni atkārtoja. — Cik gan ļoti jūs svētīs un mīlēs manā ģimenē. Per Baccho,* ja kāds no maniem ra­diniekiem dos jums iemeslu būt neapmierinātam, sarauciet tikai uzacis, un es tūlīt pat celšos augšā no kapa.

Šī runa neradīja gaidīto iespaidu. Ludviķa domas pievērsās citām sva­rīgākām lietām.

Austrijas Anna juta, ka nespēs apslēpt dusmas par dēla augstsirdību un kardināla liekulību, tāpēc piecēlās un izgāja no istabas, nerūpēdamās par to, ka atklāj savas jūtas.

Mazarīni visu saprata un, baidīdamies, ka Ludviķis XIV nemaina sa­vu lēmumu, pēkšņi sāka stenēt, lai novirzītu uzmanību uz citu pusi. Vēlāk tā rīkojās Skapēns lieliskajā Moljēra komēdijā, ko drūmais īgņa Bualo** iedrošinājās kritizēt.

Pamazām vaidi kļuva klusāki, bet, kad Austrijas Anna izgāja, tie ap­klusa pavisam.

— Kardināla kungs, vai jūs nevēlaties dot man kādu padomu? — karalis apjautājās.

— Jūsu majestāte, — Mazarīni atbildēja, — jūs jau tagad esat gudrī­bas un saprāta iemiesojums; es nemaz nerunāju par jūsu cēlsirdību: šo­dienas rīcība pārspēj visus seno laiku un mūsdienu dižo cilvēku veikumus.

Karalis šīs uzslavas uzņēma vēsi.

— Jūsu runā skan tikai pateicība, — viņš teica. — Vai patiešām jūsu pieredze, kas pazīstama daudz vairāk nekā mana gudrība, saprātīgums un cēlsirdība, neliek dot man draudzīgu padomu, kas noderētu nākotnē?

Mazarīni mirkli padomāja.

— Jūsu majestāte tik daudz izdarīja manā labā, pareizāk sakot, ma­nas ģimenes labā.

Velns parāvis (itāl.).

Bualo (1636 — 1711) — klasicisma dzejnieks uņ teorētiķis, kas kri­tizēja Moljēru par atkāpšanos no klasicisma estētikas normām.

— Nerunāsim par to, — karalis atteica.

— Es gribu jums kaut ko dot to četrdesmit miljonu vietā, no kuriem jūs tik augstsirdīgi atteicāties.

Ludviķis XIV ar žestu noraidīja šos glaimus.

— Es gribu, — Mazarīni turpināja, — dot jums kādu padomu, vienu vienīgu, kas ir dārgāks par četrdesmit miljoniem. Uzklausiet to.

— Klausos.

— Pieliecieties tuvāk, jūsu majestāte, jo es esmu ļoti vārgs. Tuvāk, vēl tuvāk!

Karalis pieliecās slimniekam.

— Jūsu majestāte, — Mazarīni teica tik klusi, ka šķita — tā ir aiz- kapa dvesma, kas saniedz karaļa ausis, — jūsu majestāte, nekad neņemiet sev pirmo ministru!

Ludviķis izbrīnā izslējās. Šis padoms atgādināja grēksūdzi. Šī patiesā Mazarīni grēksūdze bija dārgāka par visu. Mantojums, ko kardināls atstā­ja jaunajam karalim, bija tikai pieci vārdi, bet, kā jau Mazarīni teica, šie pieci vārdi bija vismaz četrdesmit miljonu vērti. Ludviķis uz mirkli ap­mulsa. Mazarīni turpretim izskatījās tā, it kā būtu pateicis visparastāko lietu.

— Izņemot jūsu ģimeni, jūs manai aizgādībai nevienu citu neuzticat? — karalis jautāja.

Aiz gultas aizkara bija dzirdams kluss troksnis.

Mazarīni saprata.

— Jā, jā, — viņš piebilda, — es gribu rekomendēt jūsu majestātei kādu gudru, godīgu un ļoti veiklu cilvēku…

— Kā viņu sauc?

— Jūs droši vien neesat dzirdējis viņa vārdu. Tas ir Kolbēra kungs, mans pārvaldnieks. Pārbaudiet viņu, — Mazarīni pārliecinoši turpināja, — visi viņa paredzējumi piepildās. Viņam ir vērīgs skatiens, un viņš ne reizes nav kļūdījies ne notikumu vērtējumā, ne, kas ir vēl pārsteidzošāk, cil­vēkos. Es esmu daudz parādā jūsu majestātei, bet domāju, ka būšu savu parādu dzēsis, ja atstāšu jums Kolbēra kungu.

— Labi, — Ludviķis XIV izklaidīgi sacīja; viņš nebija dzirdējis Kol­bēra vārdu un kardināla sajūsminātos vārdus uztvēra kā mirēja murgus.

Mazarīni atkrita atpakaļ spilvenos.

— Tagad ardievu, jūsu majestāte… Palieciet sveiks! — Mazarīni čukstēja. — Es esmu noguris, un man vēl veicams grūls ceļš, iekams es stāšos sava jaunā valdnieka priekšā. Ardievu, jūsu majestāte.

Jaunais karalis juta, ka viņa acīs sariešas asaras. Viņš pieliecās pie kardināla, kas šķita jau miris, un tad steidzīgi izgāja.

Vikonts de Braželons jeb pēc desmit gadiem

Pirmā daļa

I TOC \o "1-3" \h \z Vēstule 5

II Kurjers 13

III Satikšanās 20

IV Tēvs un dēls 28 V Stāsts par Kropolī, Kropolu un diženo,

neatzīto mākslinieku 33

VI Nepazīstamais 38

VII Parī 43 VIII Kāds bija Ludviķis XIV savos divdesmit

divos gados 49 IX Kurā „Mediči viesnīcas" nepazīstamais

atklāj savu inkognito 59

X Kardināla Mazarīni aritmētika 70

XI Kardināla Mazarīni politika 78

XII Karalis un leitnants 86

XIII Marija Mančīni 91

XIV Karalis un leitnants demonstrē labu atmiņu 97 XV Trimdinieks 106

XVI Remembcr! 111

XVII Meklē Aramisu, bet atrod tikai Bazēnu 120 XVIII D'Artanjans meklē Portosu, bet atrod tikai

Musketonu 127

XIX Ko d'Artanjans nolēma darīt Parīzē 133 XX „Zelta piesliņā" Lombarda ielā tiek dibināta kompānija d'Artanjana idejas

realizācijai 138

XXI D'Artanjans gatavojas doties ceļojumā

tirdzniecības nama „Planšē un Co" interesēs

147 XXII D'Artanjans ceļo tirdzniecības nama„Planšē un Co" interesēs 154

XXIII Autors pretēji savai gribai spiests nedaudz pievērsties vēsturei 160

XXIV Dārgumi 170 XXV Purvs 177

XXVI Sirds un prāts 184

XXVII Nākamajā dienā 191

XXVIII Kontrabanda 197 XXIX D'Artanjans sāk baidīties, ka viņa un

Planšē nauda ir neglābjami zaudēta 202

XXX „F!anšē un Co" akcijas ceļas 209

XXXI Sāk atklāties Monka nodomi 215 XXXII Atoss un d'Artanjans atkal satiekas

viesnīcā „Brieža rags" 219

XXXIII Audience 231

XXXIV Bagātības radītās neērtības 238 XXXV Kanāls 243

XXXVI Ar brīnuma palīdzību d'Artanjans izvelk

koledžu no priedes koka kastes 250

XXXVII Kā d'Artanjans norēķinājās ar biedriem 258 XXXVIII No kuras redzams, ka 17. gadsimtā franču

bodnieks bija kārtīgs cilvēks 264

XXXIX Mazarīni spēle 269

XL Valsts lieta 273

XLI Stāsts 278

XL1I Mazarīni kļūst izšķērdīgs 284

XLIII (ieno 288

XLIV Kolbērs 290

XLV Godīga cilvēka grēksūdze 295

XLVI Dāvinājuma raksts 300 XLVII Kā Austrijas Anna deva Ludviķim XIV

vienu padomu, bet Puķē kungs — pavisam

citu 303

318

XLV1II Agonija 310

SATURS

Rīgā 1994

<.Oprrcxin;iaT> C."IIercpfiypr, 109-4.

Izdevumu sagatavojusi SIA „IMPAKS"

Tulkojusi L.Rozīte Redaktors H.Jubels Korektore G.Kalnina