Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Karalis iesita sev pa pieri, izsaukdamies:

— Francijas karalis! Kāds tituls! Franču tauta! Cilvēku masas!.. Es atgriezos Luvrā, mani zirgi vēl ir nosvīduši, bet kas par mani interesējas? Uz mani skatās divdesmit cilvēki… Ko es runāju, divdesmit? Nav pat divdesmit cilvēku, kas interesētos par Francijas karali. Manu pili neap­sargā pat desmit kareivju: kareivji, sardze, tauta — visi ir Palērojālā. Kāpēc gan es, karalis, nevaru to panākt?

— Tāpēc, ka Palērojālā ir savākts viss zelts, tātad tāda cilvēka spēks, kurš vēlas valdīt, — aiz kabineta durvju portjerām atbildēja kāda balss.

Ludviķis ātri pagriezās, pazinis Austrijas Annas balsi. Viņš piegāja pie mātes.

— Jūsu majestāte, — viņš teica, — es ceru, ka jūs nepievērsāt uz­manību tukšajiem vārdiem, ko radījusi vientulība un garlaicība.

— Es pamanīju tikai vienu, mans dēls: jūs žēlojāties.

— Es? Nebūt ne! — atteica Ludviķis XIV. — Varu jums apgalvot, ka ne, jūs maldāties.

— Ko tad jūs darījāt?

— Es iztēlojos, ka atrodos skolotāja priekšā un saceru runu par uz­doto tematu.

— Mans dēls, — Austrijas Anna pašūpoja galvu, — veltīgi jūs neticat maniem vārdiem. Pienāks diena, un varbūt pavisam drīz, kad jums būs jāatceras likums: „zeltā slēpjas varenība, un tikai tas ir karalis, kas ir visvarens". Tomēr, — Austrijas Anna turpināja, — šīs zemes bagātība nav ilgstoša. Nāk ciešanas, slimības, nāve, un neviens, — viņa piemetināja ar sāpīgu smaidu, it kā runādama par sevi, — nevar aiznest bagātību un varenību sev līdz kapā. Tāpēc jaunie ievāc ražu, ko priekš viņiem sējuši vecie.

Ludviķis uzmanīgi klausījās karalienes vārdos, kura centās viņu mie­rināt.

— Jūsu majestāte, — viņš teica, vērīgi skatīdamies uz māti, — man šķiet, ka jūs vēl kaut ko vēlaties piebilst.

— Nē, neko, mans dēls. Jūs droši vien šovakar ievērojāt, ka kardināla kungs ir nopietni slims?

Ludviķis paskatījās uz māti, meklēdams viņas balsī uztraukumu vai sejā skumjas. Austrijas Annas seja bija apbēdināta, bet drīzāk personīgo iemeslu dēļ; varbūt viņai sāka traucēt vēzis, kas attīstījās krūtīs.

— Jā, karalis piekrita, — kardināla kungs ir ļoti slims.

— Valstij tas būs liels zaudējums, ja Tas Kungs aicinās viņa svētību pie sevis. Vai ne? — Austrijas Anna vaicāja.

— Jā, protams, jūsu majestāte, valstij tas būs nelabojams zaudējums, — karalis nosarcis atbildēja. — Liekas tomēr, ka kardināla kunga slimība nav tik bīstama, un viņš vēl nav vecs.

Karalis tikko paguva to izteikt, kad kambarsulainis atbīdīja durvju aizkarus un parādījās uz sliekšņa ar papīru rokās, gaidīdams, kamēr kara­lis pasauks viņu.

— Kas nolicis? — Ludviķis vaicāja.

— Vēstule no kardināla Mazarīni.

— Dodiet.

Viņš paņēma papīru un gribēja atplēst vēstuli, bet pēkšņi galerijā, priekštelpā un pagalmā atskanēja spēcīgs troksnis.

— O! — noteica Ludviķis, kas, acīmredzot, bija uzminējis, kas šo troksni izraisījis. — Es teicu, ka Francijā ir viens karalis! Es kļūdījos: Francijā to ir veseli divi!

Šajā brīdī atvērās durvis, un Ludviķa XIV priekšā nostājās finansu superintendants Fukē. Viņš radīja burzmu galerijā, viņa sulaiņi trokšņoja priekšistabā, viņa zirgi pārjāja pagalmam. Viņa parādīšanās izsauca ne­skaidro dūkoņu, ko apskauda Ludviķis XIV.

— Tas nav karalis, — Austrijas Anna sacīja dēlam, — bet tikai ne­parasti bagāts cilvēks.

Rūgtums, kas skanēja karalienes vārdos, atklāja viņas naidu. Vienīgi Ludviķis palika pilnīgi aukstasinīgs. Viņa pierē nēsavilkās pat mazākā krunciņa.

Viņš laipni pamāja ar galvu Fukē, turpinādams vērt vaļā vēstuli, ko bija iedevis kambarsulainis. Fukē pamanīja šo kustību un mierīgi, god­bijīgā laipnībā devās pie Austrijas Annas, lai netraucētu karalim.

Ludviķis atplēsa vēstuli, bet vēl nesāka to lasīt.

Viņš klausījās, kā Fukē bārsta komplimentus karalienei un jūsmo par viņas skaistajām rokām. Austrijas Annas seja kļuva gaišāka: viņa gandrīz jau pasmaidīja.

Fukē pamanīja, ka karalis, aizmirsis par vēstuli, skatās uz viņu un klausās. Viņš tūlīt mainīja pozu, un, turpinādams sarunu ar karalieni, pagriezās pret karali.

— Fukē kungs, vai jūs zināt, ka monsenjoram klājas ļoti slikti? — Ludviķis XIV sacīja.

— Zinu, jūsu majestāte, — Fukē atbildēja. — Kardināla kungs pa­tiešām ir ļoti slims. Es biju savā muižā Vo, un tur saņēmu tik satraucošas vēstis, ka tūlīt pat visu pametu.

— Jūs izbraucāt no Vo šovakar?

— Pirms pusotras stundas, jūsu majestāte, — Fukē atteica, paska­tījies savā briljantiem izrotātajā pulkstenī.

— Pirms pusotras stundas! — atkārtoja karalis, kas labāk prata slēpt dusmas nekā izbrīnu.

— Es saprotu, valdniek. Jūsu majestāte šaubās par maniem vārdiem; es patiešām ierados Parīzē tik ātri, pateicoties brīnumam. Man no Angli­jas atsūtīja trīs pārus brīnišķīgu zirgu; es nolēmu tos šovakar izmēģināt un liku nostādīt ik pēc četriem Ijē. Viņi veica ceļu no Vo līdz Luvrai pusotras stundas laikā; tātad, kā redzat, jūsu majestāte, es neesmu pie­krāpts.

Karaliene pasmaidīja slēptā skaudībā. Fukē paccntās apslāpēt viņas neapmierinātību:

— Jūsu majestāte, tādi zirgi radīti karaļiem, nevis pavalstniekiem, jo karaļiem visur jābūt pārākiem.

Karalis pacēla galvu.

— Man gan šķiet, ka jūs, Fukē kungs, neesat karalis, — Austrijas Anna norādīja.

— Tāpēc arī zirgi gaida tikai jūsu majestātes zīmi, lai tūlīt ieņemtu vietu Luvras staļļos. Ja es tos izmēģināju, tad tikai tāpēc, ka baidījos uzdāvināt viņa majestātei nepietiekoši vērtīgu mantu.

Karalis tumši nosarka.

— Fukē kungs, jūs zināt, — karaliene aizrādīja, — Francijas galmā nav pieņemts, ka pavalstnieki kaut ko dāvina karalim.

Ludviķis sakustējās.

— Es cerēju, — Fukē satraukti teica, ka mana padevība karalim un manas pastāvīgās pūles ļaus neievērot etiķetes prasības. Starp citu, es piedāvāju nevis dāvanu, bet godbijīgu veltījumu.

— Pateicos, Fukē kungs, — karalis laipni teica. — Paldies par jūsu labo nodomu, man patiešām patīk skaisti zirgi, bet es neesmu bagāts; jūs to zināt labāk par jebkuru citu, jo pārzināt manas finanses. Lai kā es to vēlētos, es nevaru nopirkt tik dārgus zirgus.

Likās, karalienei sagādā apmierinājumu kļūmīgais stāvoklis, kurā bija nokļuvis ministrs.

Pa to laiku Ludviķis XIV vēl joprojām grozīja rokās Mazarīni vēstuli, nepievērsdams tai uzmanību. Beidzot viņa skatiens krita uz to, un, izlasījis pirmo rindiņu, viņš izbrīnā iesaucās.

— Kas jums notika, mans dēls? — Austrijas Anna vaicāja, pienāk­dama karalim tuvāk.

— Liekas, ka vēstule ir no kardināla, — karalis teica, lasīdams tālāk, — jā, patiešām no kardināla!

— Vai viņam kļuvis ļaunāk?

— Izlasiet pats, — karalis atbildēja, sniegdams lapiņu karalienei.

Austrijas Anna arī izlasīja vēstuli. Kamēr viņa lasīja, viņas acīs iemir­dzējās prieks, ko viņa veltīgi pūlējās noslēpt no Fukē.

— ()! Tas taču ir dāvinājuma raksts! — karaliene iesaucās.

— Dāvinājuma raksts? — Fukē pārjautāja.

— Jā, — karalis atbildēja finansu superintendantam. — Kardināla kungs, juzdams nāves tuvošanos, nodod savu mantu man.

— Četrdesmit miljonus! — karaliene turpināja. — Ak, mans dēls! Cik kardināls ir cēlsirdīgs! Tas pierāda, ka visas ļaunās tenkas ir ne­pamatotas. Šie četrdesmit miljoni, kas ir savākti lēni un pamazām, tagad uzreiz ieplūdīs karaļa kasē: tas ir īsts pavalstnieks un patiess kristietis.