Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jūs dzirdējāt? — Mazarīni vaicāja.

— Diemžēl dzirdēju!

— Vai viņam ir taisnība? Vai tad mana nauda ir negodīgi iegūts īpašums?

— Kardināla kungs, — Kolbērs pārtrauca Mazarīni, — labi jāpārlie­cinās, vai mūka vārdos neslēpjas lamatas.

— Nē!.. Lamatas?.. Kāpēc? Viņš ir godīgs cilvēks.

— Jūsu svētība, viņš domāja, ka jūs mirstat, ja jau sūtījāt pēc viņa… Man šķita, ka viņš jums teica: „Atdaliet to, ko karalis jums iedeva, no tā, ko jūs paņēmāt pats…" Padomājiet labi, vai viņš neteica kaut ko līdzī­gu. Tas atbilstu mūkam.

— Varbūt.

— Ja tā, tad es domāju, monsenjor, ka mūks spiež mums…

— Visu atdot?.. Tas nav iespējams!.. Jūs sakāt to pašu, ko mans biktstēvs!

— Ja jūs neatdosiet visu, bet tikai viņa majestātes daļu, tas saistās ar lielām briesmām. Jūs esat pieredzējis politiķis un droši vien zināt, ka pašlaik karaļa kasē nav pat pusotra tūkstoša livru skaidrā naudā.

— Es neesmu karaļa finansu superintendants: man ir pašam sava kase… Protams, es esmu gatavs karaļa labā… novēlēt viņam kaut ko… bet es negribu darīt pāri savai ģimenei.

— Novēlēt daļu — tas nozīmē apkaunot sevi un apvainot karali; tas nozīmē atzīt, ka šī daļa iegūta nelikumīgi.

— Kolbēra kungs!..

— Es domāju, ka monsenjors vēlas uzklausīt manu viedokli.

— Jā, bet jūs nezināt visus sīkumus.

— Es zinu visu, kardināla kungs. Jau desmit gadus es pārskatu visus ciparu stabiņus, kādi tikai tiek rakstīti Francijā; varbūt man nebija tos tik viegli iekalt galvā, toties tie turas stingri, un es varu pastāstīt, cik daudz tērē naudu no Šerbūras līdz Marseļai, sākot ar pieticīgā Leteljē dienestu un beidzot ar izšķērdīgā Fukē slepenajiem izdevumiem.

— Tātad jūs gribat, lai es visu savu naudu ieberu karaļa lādēs! — Mazarīni zobgalīgi izsaucās, kaut arī podagra viņam lika raidīt dažas sma­gas nopūtas. — Karalis, protams, man to nepārmetīs, bet, tērēdams ma­nus miljonus, viņš smiesies par mani, un viņam būs taisnība!

— Jūs mani nesapratāt, monsenjor! Man pat sapņos nav rādījies, ka karalis tērēs jūsu naudu.

— Jūs to skaidri likāt saprast, dodams padomu novēlēt viņam visu manu mantu.

— Monsenjor, — Kolbērs turpināja, — jūsu slimība tā pārņēmusi jūs, ka jūs pavisam esat aizmirsis, kāds ir viņa majestātes Ludviķa XXIV raksturs.

— Kā tā?

— Ja es drīkstu teikt patiesību, tad raksturā viņš ļoti līdzinās jums; viņa galvenā īpašība ir lepnums.

— Jums taisnība.

— Ja man ir taisnība, tad jums, monsenjor, atliek tikai atdot visu naudu karalim un tūlīt pat.

— Kāpēc? — Mazarīni ar lielu ziņkārību jautāja.

— Tāpēc, ka karalis nepieņems naudu.

— Nepieņems!., viņam taču nav naudas, un viņu moka godkārība.

— Piekrītu…

— Viņš gaida manu nāvi.

— Monsenjor…

— Jā, Kolbēr, lai iegūtu manu mantojumu. Jā, viņš gaida manu nāvi mantojuma dēļ. Un es pats vēl viņam palīdzēšu!

— Tieši tā! Ja dāvinājuma raksts būs atbilstoši uzrakstīts, viņš no­teikti atteiksies.

— Nevar būt!

— Varu galvot! Jauns cilvēks, kurš vēl neko nav paveicis, alkst kļūt slavens un pārvaldīt valsti viens pats, nepieņems neko gatavu: viņš vēlē­sies radīt pats.

— Jūs galvojat, ka karalis, ja es viņam uzdāvināšu savus četrdesmit miljonus…

— Noteikti atteiksies, ja jūs vēl kaut ko viņam pateiksiet.

— Ko tad?

— To, ko monsenjors man vēlas nodiktēt.

— Kāds man būs no tā labums?

— Milzīgs. Jūs pārstās netaisnīgi apvainot skopumā, ko paskvilās pār­meta mūsu laikmeta slavenākajam vīram.

— Tev taisnība, Kolbēr. Dodies manā vārdā pie karaļa un atdod viņam manu testamentu.

— Tas ir, dāvinājuma rakstu?

— Bet ja nu viņš pieņem?

— Tad jūsu ģimenei paliks trīspadsmit miljoni — tīri laba summa.

— Tādā gadījumā tu esi vai nu nodevējs vai muļķis.

— Ne viens, ne otrs, monsenjor… Man liekas, jūs ļoti baidāties, ka karalis pieņems naudu? Labāk baidieties no tā, ka viņš to nepieņems.

— Ja viņš neņems, es viņam atdošu manus rezerves trīspadsmit mil­jonus… Nudien atdošu!.. Ai, atkal sākas sāpes… Es tūlīt zaudēšu sama­ņu… Ak, Kolbēr, es esmu ļoti slims… Zini, es esmu tuvu nāvei.

Kolbērs nodrebēja.

Kamēr Geno, kas atkal bija atsaukts pie kardināla, pūlējas viņam palīdzēt ar visiem iespējamiem līdzekļiem, Kolbērs, atspiedis savu lielo galvu rokās, pārdomāja dāvinājuma tekstu, kas kardinālam būs jāpa­raksta, tiklīdz viņa ciešanās iestāsies kaut mazākais atelpas brīdis. Šķita, ka kardināla vaidi un nāve, kas uzglūnēja šim pagātnes pārstāvim, rosina

jaunā domātāja prātu. Kolbērs iegāja pie Mazarīni, tiklīdz slimais atguva skaidru apziņu, un pierunāja viņu nodiktēt sekojošu dāvinājuma rakstu:

„Gatavodamies stāties debesu valdnieka priekšā, es lūdzu karali, ma­nu šīs zemes valdnieku, pieņemt no manis atpakaļ bagātības, ar kurām viņš savā labsirdībā apbalvojis mani. Mana ģimene jutīsies laimīga, ka tās nonāk tik slavenās rokās. Manas mantas saraksts jau ir sastādīts un tiks uzrādīts viņa majestātei pēc pirmā pieprasījuma vai arī pēc viņa vispa­devīgākā kalpa pēdējā elpas vilciena.

Kardināls Mazarīni."

Kardināls nopūzdamies parakstīja, Kolbērs aizzīmogoja sūtījumu un aizveda uz Luvru, kur atradās karalis.

Pēc tam viņš, rokas berzēdams, atgriezās mājās kā darbinieks, kas pārliecināts, ka diena nav pavadīta veltīgi.

Baumas par kardināla smago stāvokli izplatījās vēja ātrumā un pie­vilka Luvras pilij tikpat daudz apmeklētāju, cik ziņa par karaļa brāļa Anžū hercoga precībām, kuras jau bija oficiāli izziņotas.

Tikko Ludviķis XIV bija paguvis atgriezties pilī un pārdomāt visu, ko viņš šajā vakarā bija redzējis un dzirdējis, kad sulainis viņam ziņoja, ka galminieku pūlis, kas no rīta piedalījās viņa modināšanas ceremonijā, ieradies atkal uz viņa došanos pie miera. Šādu godbijību galminieki pa­rasti izrādīja kardinālam, maz rūpējoties, vai karalim tas patīk vai ne.

Kā mēs jau teicām, ministram patlaban bija smaga podagras lēkme, un galminieki verdziskā padevībā tūlīt pat atgriezās pie troņa.

Austrijas Anna pavadīja jauno karalieni uz viņas apartamentiem un atbrīvoja galvu no smagās parādes frizūras. Tad viņa iegāja pie dēla kabi­netā.

Ludviķis drūmā vientulībā ar dusmu plosītu sirdi patlaban pārdzīvoja vienu no karaļa mēmajām un šausmīgajām niknuma lēkmēm, kurām, ja tām dod vaļu, ir milzīgas sekas, bet kuras Ludviķim XIV, pateicoties viņa apbrīnojamai spējai savaldīties, pārvērtās tikai vieglos negaisos.

Skatīdamies spogulī, Ludviķis sev teica:

— Karalis!.. Karalis tikai vārda pēc, bet ne īstenībā!.. Tukša vieta!.. Statuja bez dzīvības, kam klanās tikai liekuļi! Kad tu pacelsi savu samta ķepiņu un sažņaugsi zīda pirkstiņus? Kad tu atvērsi savu muti ne tikai nopūtai vai smaidam? Vai arī tavai mutei lemta tikai marmora statuju bezjēdzīgā klusēšana?

Viņš pārlaida roku pār pieri, tad piegāja pie loga, vēlēdamies ieelpot svaigu gaisu, un ieraudzīja vairākus jātniekus, kas sarunājās, un nelielu ziņkārīgo grupiņu. Jātnieki bija nakts sardze, bet tautas pūlītim karalis vienmēr bija ziņkāres objekts, tāpat kā degunradzis, krokodils vai čūska.