Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

De Lorēns pameta uz jauno hercogu tik dīvainu un naida pilnu ska­tienu, ka grāfs de Lafērs sarāvas.

— Jūs precaties? Jūs! — de Lorēns atkārtoja. — Tas nav iespējams! Vai jūs patiešām rīkosieties tik muļķīgi?

— Ne jau es izdomāju šo muļķību, bet mani uz to spiež, — Anžū hercogs atbildēja. — Bet iesim ātrāk un pavadīsim labi laiku par šo nau­du.

Jautri sarunādamies un smiedamies, viņš kopā ar savu draugu izgāja, galminieku sveicienu pavadīts.

— Tad lūk, kas tur slēpjas! — princis klusu teica Atosam. — Viņš prec Kārļa II māsu?

— Acīmredzot, jā.

Princis uz mirkli kļuva domīgs, viņa acis iemirdzējās.

— Tad lūk, kā, — viņš lēni, kā runādams pats ar sevi, teica, — tātad zobenus vēl ilgi neizņems no makstīm!..

Viņš nopūtās.

Vienīgi Atoss dzirdēja šo nopūtu un uzminēja, kas tajā slēpās: ap­spiesti godkāri centieni, sagrauti sapņi, pieviltas cerības…

Princis drīz. vien atvadījās. Karalis arī gatavojās aiziet. Atoss deva Raulam zīmi, apstiprinādams agrāko norunu.

Pamazām guļamistaba kļuva tukša. Mazarīni palika viens, ciešanu mo­cīts, kuras vairs necentās slēpt.

— Bermūn! — viņš čērkstošā balsī pasauca.

— Ko vēlaties, monsenjor?

— Pasauciet Geno!.. Ātrāk!.. Man liekas, ka es mirstu, kardināls ste­nēja.

Pārbiedētais Bermūns ieskrēja priekšistabā, un ziņnesis, ko aizsūtīja pēc ārsta, apdzina karaļa Ludviķi XIV karieti Sentonorē ielā.

Kardināla pavēle bija steidzama, un Geno nelika sevi gaidīt.

Viņš atrada slimnieku guļam gultā ar nozilējušu seju, uztūkušām kā­jām un spazmām kuņģī. Kardinālam bija spēcīga podagras lēkme. Viņš ļoti mocījās un bija nepacietīgs, kā jau cilvēks, kas nav pieradis pie cie­šanām. Ieraudzījis Geno, viņš teica:

— Nu, tagad es esmu glābts!

Geno bija ļoti gudrs un piesardzīgs cilvēks. Uzmanīgi izmeklējis slim­nieku, viņš tikai noteica:

— Ahā!

Mazarīni paslējās uz elkoņa un nemierīgi vaicāja:

— Vai mana slimība ir nopietnāka, nekā es domāju?

— Kardināla kungs, — Geno atteica, apsēzdamies uz gultas, — jūs savā dzīvē esat daudz strādājis; jūs esat daudz cietis.

— Bet es taču vēl neesmu tik vecs. Ziniet, man ir tikai piecdesmit divi gadi. _

— Ā, kardināla kungs, jums ir daudz vairāk!.. Cik gadus turpinājās Fronda?

— Kāpēc jūs to jautājat?

— No medicīniskā viedokļa.

— Gandrīz desmit gadus.

— Labi. Katru Frondas gadu varat rēķināt kā trīs… Iznāk trīsdesmit gadi, tātad vēl divdesmit klāt. Divdesmit plus piecdesmit divi — sep­tiņdesmit divi gadi… Tātad jums ir septiņdesmit divi gadi, bet tas jau ir vecums.

To teikdams, viņš skaitīja slimnieka pulsu. Tas viņam likās tik slikts, ka, neskatoties uz Mazarīni iebildumiem, viņš vēl pielika:

— Ja katru Frondas gadu skaita par četriem, tad jums ir astoņdesmitdivi.

Nobālušais Mazarīni izdvesa tikko dzirdamā bālsī:

— Vai jūs to sakāt nopietni?

— Diemžēl, jā, — mediķis atbildēja^

Kardināls tik smagi vilka elpu, ka pat visnepielūdzamākais doktors apžēlotos par viņu.

— Slimības mēdz būt dažādas, — Mazarīni bilda. — Dažas no tām var izārstēt.

— Tiesa, monsenjor.

— Ņemiet vērā, ka es būšu pats paklausīgākais jūsu slimnieks. Es jums akli paklausu…

— Zinu, zinu, — Geno teica.

— Tātad es izveseļošos?

— Kardināla kungs, slimību, ko Dievs uzsūta savai radībai, nevar ap­turēt ne spēks, ne griba, ne varenība un pat ne ģēnijs un zinātne. Ja slimība nav ārstējama, tā nonāvē, un tur neko nevar darīt.

— Tātad mana slimība… ir neārstējama? — Mazarīni vaicāja.

— Jā, monsenjor.

Kardināls bezspēcīgi atkrita atpakaļ spilvenos kā cilvēks, ko notriecis milzīgs smagums. Tomēr Mazarīni piemita norūdīts gars un attīstīts prāts.

— Geno, — viņš teica, pasliedamies augšup, — jūs taču man atļau­siet pārbaudīt jūsu slēdzienu? Es ataicināšu gudrākos Eiropas ārstus un konsultēšos ar viņiem… Es gribu dzīvot, vienalga ar kādu zāļu palīdzību!

— Jūs taču nedomājat, — Geno atbildēja, — ka cs viens pats uz­ņemtos atbildību izteikt spriedumu tik nozīmīgam cilvēkam kā jūs. Es jau konsultējos ar Eiropas un Francijas gudrākajein mediķiem… ar div­padsmit ārstiem.

— Un kāds ir lēmums?

Viņi nolēma, ka jūsu slimība ir neārstējama; manā kabatas portfelī ir viņu parakstīts konsultācijas protokols. Ja jūs vēlaties, varat izlasīt šo papīru, un jūs redzēsiet, kādas neārstējamas slimības mēs jums atklājām. Pirmkārt…

— Nevajag! Nevajag! — Mazarīni iekliedzās, atgrūzdams papīru. — Geno, pietiek! Es jums ticu!

Viņš izmisis paskatījās uz savām bagātībām.

— No visa tā jāšķiras! — viņš čukstēja. — Es mirstu, Geno? Es esmu miris!

— O, vēl ne! — doktors atteica.

Mazarīni saķēra viņa roku.

— Pēc cik ilga laika? — viņš taujāja, plaši ieplestām acīm vērdamies tieši acīs nesatricināmi mierīgajam nicdiķim.

— To nekad nesaka, monsenjor.

— Parastiem cilvēkiem ne. Bet man… Katra minūte manā dzīvē ir miljonu vērta!.. Saki man!

— Nē, nē, monsenjor…

— Es to gribu, pasaki! Ak, dod man tikai mēnesi, un par katru no šīm trīsdesmit dienām es tev samaksāšu simttūkstoš livru!

— Dienas jums piešķir Dievs, nevis es, — Geno atbildēja. — Dievs jums devis ne vairāk par divām nedēļām.

Kardināls smagi nopūtās, atkrita spilvenā un nočukstēja:

— Paldies, Geno, paldies.

Vēlāk, kad ārsts jau grasījās aiziet, viņš pacēlās un, pievērsis Geno savu degošo skatienu, pavēlēja:

— Nevienam ne vārda! Ne vārda!

— Es zinu šo noslēpumu jau divus mēnešus: jūs redzat, ka es lo protu glabāt.

— Ejiet, Geno, es par jums parūpēšos. Lieciet, lai Briens atsūta pie jums ierēdni, ko sauc par Kolbēru.

Kolbērs bija tepat netālu. Visu vakaru viņš nebija pametis blakus gaiteni, sarunādamies ar Bermūnu un Brienu un apspriezdams visus jau­numus un notikumus ar galmam tuva cilvēka pierasto taktu. Tagad pie­nācis laiks dažos vārdos attēlot vienu no tā laika interesantākajiem port­retiem.

Kolbērs bija trīsdesmit gadus vecāks par Luiju XIV, savu nākamo pavēlnieku. Viņš bija vidēja auguma, drīzāk kalsns nekā resns, ar dziļi iegrimušām acīm, plakanu seju, tumšiem un tik plāniem matiem, ka jau kopš jaunības dienām bija spiests nēsāt cepuri vai parūku. Viņa skatiens bija stingrs, pat bargs. Pret padotajiem viņš bija lepns, bet augstmaņiem i/rādīja savu tikumību. Kolbērs bija vienmēr augstprātīgs, pat tad, kad vienatnē vēroja sevi spogulī. Tādas bija šī cilvēka raksturīgākās iezīmes.

Runājot par viņa prātu, visi slavēja viņa apbrīnojamo prasmi sastādīt rēķinus un iegūt peļņu tur, kur bija gaidāmi tikai zaudējumi.

Kolbērs izdomāja, ka pierobežas pilsētu garnizonus var uzturēt, ne­maksājot kareivjiem algu un dodot viņiem iespēju dzīvot no kontribū- cijām. Tik vērtīgu īpašību ierosināts, Mazarīni pēc sava pārvaldnieka Žu- bera nāves nozīmēja šai amatā Kolbēru. Pamazām Kolbērs izvirzījās arī galma aprindās, par spīti savai izcelsmei: viņa vectēvs bija vīna tirgotājs, tēvs arī tirgojās — sākumā ar vīnu, vēlāk ar vadmalas un zīda audumiem.

Kolbēram arī paredzēja tirgotāja karjeru; viņš strādāja par pārdevēju pie Lionas tirgotāja; tad pameta leti, devās uz Parīzi un iestājās darbā Bitcrna kunga, tiesas prokurora, kantorī. Te viņš arī apguva prasmi sastā­dīt rēķinus un vēl sarežģītāko mākslu tos samudžināt. Kolbēra stingrā nostāja bija viņam ļoti i/devīga.