Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Kardināla vārdos bija slēpts mājiens uz atmiņām, no kurām Austrijas Anna baidījās.

Anglija viņai atgādināja par naidu pret Rišeljē un mīlestību pret Be- kingemu; Trevila laiku musketieris atsauca atmiņā gan kādreizējās uz­varas, kas jaunībā satrauca viņas sirdi, gan briesmas, kas gandrīz maksāja viņai troni.

Šie vārdi atstāja iespaidu: karaliskās ģimenes locekļi apklusa un sāka ļoti uzmanīgi klausīties. Viņi domāja par tiem noslēpumainajiem laikiem dažādi; jaunie tad vēl nebija dzimuši, bet vecajiem tie likās jau sen aizmirsti.

— Runājiet, grāf, — beidzot teica Ludviķis XIV, kurš ātrāk par ci­tiem bija pārvarējis mulsumu, aizdomas un atmiņas, kas tā vai citādi bija visus pārņēmušas.

— Jā, stāstiet, — piebilda Mazarīni, kuram naidīgais izlēciens pret Austrijas Annu šķita atdevis visu viņa mundrumu un jautrību.

— Jūsu majestāte, — grāfs teica, — karaļa Kārļa II liktenī notika brīnumains pavērsiens. Ko nevarēja paveikt cilvēki, to izdarīja Dievs.

Mazarīni ieklepojās un sāka grozīties gultā.

— Karalis Kārlis II, — Atoss turpināja, — atstāja Hāgu nevis kā trimdinieks vai iekarotājs, bet kā īsts karalis, kas atgriežas no tāla ce­ļojuma un ko sagaida vispārēja svētība.

— Tas patiešām ir brīnums, — Mazarīni piebilda. — Ja var ticēt baumām, tad Kārlis II, ko tagad sagaida ar sajūsmu, atstāja Angliju, šā­vienu pavadīts.

Karalis cieta klusu. Hercogs Filips, jaunāks un vieglprātīgāks par ka­rali, nespēja apspiest smaidu. Mazarīni priecājās par šo smaidu, jo tas rādīja, ka viņa joks ticis novērtēts.

— Patiešām tas ir apbrīnojami, — karalis sacīja. — Tomēr Dievs, aizstāvēdams karaļus, izmanto cilvēkus savu nodomu realizēšanai. Kam tad Kārlim II visvairāk jāpateicas par atgriešanos tronī?

— Vai tad jūs nezināt, — kardināls iestarpināja, neņemdams vērā karaļa patmīlību, — visvairāk viņam jāpateicas ģenerālim Monkam.

— Protams, to es zinu, — Ludviķis apņēmīgi atbildēja, — bet es jautāju sūtnim, kas lika ģenerālim Monkam mainīt savu izturēšanos.

— Jūsu majestāte, tas ir pats būtiskākais jautājums, — Atoss atbil­dēja. — Ja nebūtu noticis brīnums, par kuru man ir tas gods jums pa­vēstīt, tad droši vien Monks tā arī būtu palicis nesamierināms Kārļa II ienaidnieks. Viena cilvēka prātā Dievs iedvesa dīvainu, pārdrošu un as­prātīgu ieceri, bet otra cilvēka— godīgu un drosmīgu domu. Tad, kad šīs abas ieceres apvienojās, tās tā izmainīja ģenerāļa Monka uzskatus, ka no gāztā karaļa nāvīgākā ienaidnieka viņš kļuva par draugu.

— Tieši to es arī gribēju uzzināt, — karalis sacīja. — Bet kas tad ir abi šie cilvēki?

— Divi francūži.

— O, es ļoti priecājos.

— Bet ieceres? Mani vairāk interesē ieceres nekā cilvēki, — Maza­rīni piebilda.

— Tiesa, — karalis čukstēja.

— Otrā iecere,' godīga un drosmīga, bet mazāk svarīga kā pirmā, bija atgūt miljonu, ko nelaiķa karalis Kārlis 1 bija paslēpis Ņūkāslā, un par šo zeltu nopirkt Monka palīdzību.

— Oho! — Mazarīni, ko bija satriecis vārds „miljons", nomurmināja. — Bet Ņūkāslu taču bija ieņēmis Monks?

— Tā gan, kardināla kungs, tāpēc es nosaucu to par drosmīgu ideju. Iecere bija tāda: uzsākt sarunas ar Monku un, ja viņš noraidīs izvirzītos

priekšlikumus, tad iegūt šo miljonu Kārlim II, mēģinot aizkustināt ģenerāļa Monka godīgumu, nevis pavalstnieka jutas… Tā arī notika, par spīti dažiem šķēršļiem; ģenerālis izrādījās godīgs cilvēks un atdeva zeltu.

— Man liekas, ka Kārlis II, būdams Parīzē, par šo miljonu neko nezināja, — karalis pārdomājis nedroši iebilda.

— Bet man liekas, — kardināls izsmējīgi atteica, — viņa majestāte Anglijas karalis zināja par šo miljonu, bet vēlējās, lai viņam būti divi miljoni, nevis viens.

— Jūsu majestāte, — Atoss stingri noteica, — karalis Kārlis II Fran­cijā dzīvoja tādā galējā nabadzībā, ka pat nevarēja noīrēt pasta zirgus; tādā izmisumā, ka ne reizi vien domāja par nāvi. Viņš pat nenojauta par šī miljona atrašanos Ņūkāslā, un, ja kāds muižnieks, jūsu pavalstnieks, neizstāstītu viņam par to, Kārlis II līdz pat šodienai dzīvotu vislielākajā pamestībā.

— Pāriesim pie otrās ieceres — dīvainās, pārdrošās un asprātīgās, — juzdams sakāvi, Mazarīni ierosināja. — Kāda tā bija?

— Lūk, kāda: ģenerālis Monks bija vienīgais šķērslis Kārļa II ceļā uz atgriešanos tronī, un kāds francūzis nolēma novākt šo šķērsli.

— Oho! Šis francūzis ir parasts ļaundaris, — Mazarīni konstatēja, un arī doma nav nemaz tik viltīga, lai ļautu viņam izvairīties no karā­tavām vai saraustīšanas gabalos pēc parlamenta sprieduma.

— Monsenjor, jūs kļūdāties, — Atoss vēsi iebilda. — Es neticu, ka šis francūzis bija nolēmis nogalināt ģenerāli Monku, bet gan, ka viņš gribēja novākt šķērsli. Katram vārdam franču valodā ir sava nozīme, un muižnieki to labi saprot. Starp citu, bija karš un to, kas kalpo karalim cīņā ar ienaidniekiem, netiesā vis parlaments, bet Dievs. Franču muiž­nieks nolēma sagūstīt Monku un izpildīja savu nodomu.

Klausīdamies par tādiem varoņdarbiem, karalis kļuva dzīvāks. Karaļa jaunākais brālis iebelza ar dūri pa galdu, iesaukdamies:

— Tas tik ir malacis!

— Un Monku izdevās nolaupīt? — karalis vaicāja. — Ģenerālis taču atradās savā nometnē…

— Bet francūzis bija viens pats.

— Apbrīnojami! — iesaucās Filips.

— Jā, patiešām, apbrīnojami! — karalis atkārtoja.

— Nu! Divi lauvēni palaisti vaļā no ķēdes! — Mazarīni pie sevis noteica.

Viņš turpināja skaļi, nedomādams slēpt savu īgnumu:

— Es nezināju visus sīkumus. Vai jūs varat galvot par to patiesī­gumu?

— Protams, es varu galvot, kardināla kungs, jo pats biju šo notikumu aculiecinieks.

— Jūs?

— Jā, monsenjor.

Karalis, neapzinādamies, ko dara, piegāja klāt Atosam; hercogs Filips nostājās blakus Atosam otrā pusē.

— Stāstiet, grāf, stāstiet! — abi iesaucās vienā balsī.

— Jūsu majestāte, francūzis nolaupīja ģenerāli Monku un atveda viņu pie karaļa Kārļa II uz Holandi… Karalis atbrīvoja Monku, bet ģenerālis aiz pateicības atdeva Kārlim II troni, pēc kura tik daudzi drosminieki veltīgi cīnījās.

Hercogs Filips sajūsmā sāka sist plaukstas.

Ludviķis XIV bija piesardzīgāks un apvaicājās:

— Vai tas viss ir patiesība?

— Vistīrākā, jūsu majestāte.

— Viens no maniem muižniekiem zināja noslēpumu par miljonu un prata to saglabāt?

— Jā.

— Kurš tas ir?

— Jūsu padevīgais kalps, — Atoss vienkārši atbildēja. Viņu atalgoja izbrīna pilnā dūkoņa telpā. Pat Mazarīni pacēla rokas pret debesīm.

— Mans kungs, — karalis sacīja, — es pacentīšos rast iespēju jūs atalgot.

Atoss sarāvās.

— Apbalvot ne jau par godīgumu; tāda balva jūs aizskartu. Man jā­apbalvo jūs par palīdzību, kādu jūs sniedzāt, lai mans brālis Kārlis II atgrieztos uz troņā.

— Protams, — Mazarīni apstiprināja.

— Šie panākumi iepriecina visu mūsu ģimeni! — Austrijas Anna pie­bilda.

— Pagaidiet, — Ludviķis XIV atsāka. — Vai tiesa, ka viens cilvēks ielavījās Monka nometnē un nolaupīja viņu?

— Šim cilvēkam bija desmit palīgu, bet tie bija tikai nožēlojami al­gotņi.

— Un vairāk neviens?

— Neviens.