Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

D'Artanjans klusēja dažas sekundes, kas nabaga Planšē izlikās kā mū­žība, kaut gan pa to laiku viņš paguva tikai pagrozīties uz krēsla.

— Un ja nu tā būtu, — d'Artanjans teica, lēni mādams ar galvu, — ko tad tu man teiktu, draugs?

Planšē vairs nebija bāls, bet gan dzeltens. Šķita, ka viņš norijis mēli: acis viņam pieplūda asinīm, bet kakls pietvīka.

— Divdesmit tūkstoši livru! — viņš čukstēja. — Divdesmit tūkstoši livru!

D'Artanjans nokāra galvu, izstiepa kājas un nolaida rokas: tas bija bezcerīguma iemiesojums. Planšē nopūlās no sirds dziļumiem.

— Labi, — viņš izdvesa, — es visu saprotu. Būsim vīrišķīgi. Viss pagalam, vai ne? Paldies Dievam, ka jūs palikāt dzīvs.

— Protams, dzīvībai ir sava vērtība, bet tomēr es esmu galīgi izpu­tināts.

— Velns parāvis,— Planšē iesaucās. — Pat ja jūs esat izputināts, nevajag krist izmisumā. Mēs nodibināsim sabiedrību un sāksim tirgoties kopā un dalīsim pelņu, bet, kad peļņas nebūs, sadalīsim mandeles, ro­zīnes un žāvētas plūmes un apēdīsim kopā pēdējo Holandes siera gaba­liņu.

D'Artanjans nespēja vairs ilgāk izlikties.

— Velns lai parauj, — viņš iekliedzās, aizkustināts līdz asarām. — Tu esi malacis, Planšē! Bet vai tu neizliecies? Vai tu neredzēji uz ielas zem nojumes zirgu ar maisiem?

— Kādu zirgu? Ar kādiem maisiem? — Planšē pārjautāja, un viņa sirds sažņaudzās, domājot, ka d'Artanjans zaudējis prātu.

— Velns parāvis! Ar angļu maisiem! — d'Artanjans jūsmīgi teica.

— Ak, Dievs! — Planšē nočukstēja, pamanījis sava kompanjona acīs priecīgu mirdzumu.

— Muļķis! — d'Artanjans iesaucās. — Tu domā, ka es esmu jucis? Velns parāvis! Mana galva vēl nekad nav bijusi tik skaidra, un nekad man nav bijis tik skaidrs prāts. Planšē, iesim pēc maisiem!

— Pēc kādiem maisiem?

D'Artanjans pieveda Planšē pie loga.

— Vai redzi tur zem nojumes ar groziem apkrautu zirgu?

— Jā.

— Redzi, ka tavs pārdevējs sarunājas ar pavadoni?

— Jā, jā.

— Labi. Tā kā tas ir tavs pārdevējs, tad tu zini, kā viņu sauc. Pasauc viņu!

— Abdon! — Planšē pa logu pasauca.

— Atved zirgu šurp, — d'Artanjans suflēja.

— Atved zirgu šurp! — Planšē uzsauca, cik skaļi vien spēja.

— Iedod pavadonim desmit livru, — d'Artanjans teica tik pavēlošā balsī it kā komandētu kaujas laukā. — Divus pārdevējus pirmajiem di­viem maisiem un divus nākamajiem. Gaismu, velns lai parauj! Ātri!

Planšē drāzās lejup pa kāpnēm, it kā viņam pakaļ dzītos pats sātans. Pēc mirkļa pārdevēji kāpa augšā pa trepēm, stenēdami zem nastu svara. D'Artanjans aizsūtīja viņus gulēt, rūpīgi aizslēdza durvis un teica Planšē,» kurš savukārt tagad sāka zaudēt saprašanu:

— Nu mēs ķersimies pie lietas divatā.

Viņš izklāja uz grīdas segu un izbēra uz tās pirmā maisa saturu. Planšē izbēra otro maisu. Tad d'Artanjans ar naža palīdzību atgrieza vaļā trešo. Kad Planšē izdzirdēja zelta un sudraba valdzinošo šķindoņu, ie­raudzīja, ka no maisa straumītē plūst monētas kā zivis no tīkliem un sajuta, ka līdz ceļgaliem iegrimis zeltā, viņam noreiba galva, viņš sagrī­ļojās kā zibens ķerts un smagi nogāzās milzīgajā naudas kaudzē, kas šķin­dēdama pašķīda uz visām pusēm.

Planšē no prieka bija zaudējis samaņu. D'Artanjans iešļakstīja viņam sejā balto vīnu. Bodnieks tūlīt pat atguvās.

— Ak, Dievs! Ak, Dievs! — Planšē skaitīja, slaucīdams ūsas un bār­du.

Tajos laikos, tāpat kā tagad, bodnieki nēsāja brašas ūsas un bārdu kā karakalpi; tikai tāda peldēšanās naudā, kas bija diezgan reta arī tad, tagad vairs nenotiek.

— Velns parāvis! — d'Artanjans teica. — Te ir simttūkstoš livru jums, mīļais kompanjon. Ja gribat, ņemiet. Bet es ņemšu savu daļu.

— Varena summa!.. Brīnišķīga summiņa, d'Artajana kungs.

— Pirms pusstundas man bija žēl atdot tev tavu daļu, — d'Artanjans atzinās, — bet tagad vairs nav žēl. Tu esi kārtīgs cilvēks. Nu, norēķi­nāsimies kā nākas. Saka, nauda mīl skaitīšanu.

— Labāk izstāstiet vispirms, kā jums gāja! — Planšē lūdza. — Tas droši vien pārspēj pat naudu.

— Jā, — d'Artanjans, ūsas glaudīdams, atteica, — var jau būt. Ja kādreiz vēsturnieks lūgs man ziņas, tad saņems tās no droša avota. Plan­šē, klausies, es tev visu izstāstīšu.

— Bet es pa to laiku pārskaitīšu naudu. Sāciet, lūdzu, mans dārgais kungs.

— Sāksim, — d'Artanjans ievilka elpu.

— Sāksim, — Planšē teica, pagrābis pirmo sauju zelta.

Tai pašā vakarā, kad mūsu draugi ieradās Parīzē, Mazarīni bija ie­lūdzis karali un karalieni uz kāršu partiju. Viss galms pulcējās ap Ma- zariņi gultu vienā no Palērojālas istabām, kuras sienas bija apvilktas ar tumšu samtu un rotātas ar lieliskām gleznām zeltītos rāmjos.

Istabā atradās trīs ar nelieliem aizslietņiem atdalīti galdi. Pie viena no tiem sēdēja karalis ar abām karalienēm. Karalis Ludviķis XIV bija apsēdies pretī savai jaunajai sievai un uzsmaidīja viņai neliekuļotā laimē. Austrijas Anna spēlēja ar kardinālu, un vedekla viņai palīdzēja, kad ne­bija aizņemta, smaidot vīram. Kardināls gulēja gultā un izskatījās novā­jējis un pārguris. Viņa vietā spēlēja grāfiene de Suasona, un viņš visu laiku skatījās viņas kārtīs; viņa acis pauda ziņkāri un mantkārību.

Mazarīni bija licis uzsārtināt sev vaigus; taču šis sārtums spilgti at­dalījās no pārējās sejas bāluma un pasvītroja sviedros spīdošo, dzelteno pieri. Kardināla acis mirdzēja, un šīs slima cilvēka acis karalis, karalienes un galminieki vēroja ar bažām. Pie cita galda karaļa jaunākais brālis Fi­lips, Anžū hercogs, tīksminājās par savas skaistās sejas atspulgu tabak- dozes vāciņā. Viņa mīlulis ševaljē de Lorēns bija atspiedies pret hercoga krēslu un ar slēptu skaudību klausījās otru Filipa favorītu grāfu de Gišu. Grāfs ar patosu vēstīja par drosmīgā karaļa Kārļa II dēkām. Kā burvju pasaku viņš stāstīja par karaļa slepenajiem klejojumiem pa Skotiju un nemitīgajām briesmām, kas karalim uzglūnēja, kad ienaidnieki to vajāja pa pēdām: viņš pavadīja naktis koku dobumos, bet dienās, badu ciezdams, tomēr cīnījās. Pamazām stāsts par nelaimīgo karali tā iekaroja klausītāju uzmanību, ka pat pie karaļa galda spēle apstājās, un jaunais karalis, iz­likdamies izklaidīgs, klausījās šo odiseju, ko grāfs de Gišs atstāstīja visos sīkumos.

Grāfiene de Suasona pārtrauca stāstītāju.

— Atzīstieties, grāf, — viņa iebilda, — ka jūs mazliet izpušķojat savu stāstu.

— Grāfien, es kā papagailis atkārtoju to, ko man stāstīja angļi. Man ar kaunu jāatzīstas, ka no manis stāstā nav vairāk kā tikai precīza kopija.

— Kārlis II jau sen būtu miris, ja to visu būtu pārdzīvojis.

Ludviķis XIV saslēja savu gudro un lepno galvu.

— Grāfien, — viņš nopietni teica, kaut gan balsī vēl ieskanējās jau­neklīga kautrība, — kardināls var jums apliecināt, ka Francijā gāja ļoti slikti, kamēr es vēl biju nepilngadīgs… Un, ja tai laikā es spētu ķerties pie ieroča, tad man bieži būtu jākaro par vakariņām.

— Par laimi jūsu majestāte pārspīlē, un jums un jūsu kalpiem va­kariņas vienmēr bija gatavas laikā, — iebilda kardināls, kas pirmo reizi pārtrauca klusēšanu.

Karalis nosarka.

— O, — nevietā no savas vietas iejaucās Filips, turpinādams spo­guļoties, — es atceros, ka vienreiz Melīnā nevienam nebija vakariņu; ka­ralis apēda divas trešdaļas no maizes gabala, bet man atdeva pēdējo trešdaļu.