Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

D'Artanjans pamanīja viņa acīs kā zibens uzplaiksnījumu, kas tūlīt pat pazuda.

— Karalis ir taisnīgs un cildens, — Monks turpināja, — un nevēlēs ļaunu tam, kas viņam izdarījis labu.

— Un kā vēl, protams! — d'Artanjans izsaucās. — Es pilnīgi pie­krītu jūsu domām par karaļa sirdi, bet ne par prātu; viņš ir labs, bet pārāk vieglprātīgs.

— Esiet mierīgs, karalis neizturēsies vieglprātīgi pret Monku.

— Tātad jūs esat mierīgs, milord?

— No šīs puses — pilnīgi.

— Bet ne no manas?

— Šķiet, es jums jau teicu, ka ticu jūsu godīgumam un prasmei klu­sēt.

— Jo labāk, bet tomēr atcerieties vēl kaut ko…

— Ko tad?

— Es taču nebiju viens: es biju kopā ar biedriem, un pie tam vēl kādiem!

— Jā, es viņus pazīstu.

— Par nelaimi arī viņi pazīst jūs.

— Un kas par to?

— Tas, ka viņi mani gaida tur, Buloņā.

— Un jūs baidāties?

— Baidos, ka manā prombūtnē… Velns parāvis! Ja es būtu kopā ar viņiem, tad varētu galvot par viņu klusēšanu!

— Tātad es teicu taisnību, ka briesmas nedraud vis no viņa majes­tātes puses, kaut arī viņam patīk jokot, bet gan no jūsu biedriem, kā jūs pats to atzīstat… Paciest karaļa izsmieklu — to vēl var, bet kaut kādu dienaszagļu… Velns lai parauj!

— Es saprotu, ka tas ir neciešami. Tāpēc es jums arī saku: vai jūs nedomājat, ka man jādodas uz Franciju pēc iespējas ātrāk?

— Ja jūs uzskatāt, ka jūsu klātbūtne…

— Apturēs šos slaistus?.. O, es neesmu pārliecināts par to.

— Bet jūsu klātbūtne nekavēs baumu izplatīšanos, ja tās jau radušās.

— O, milord, galvoju jums, ka noslēpums vēl nav izpausts. Katrā gadījumā ticiet, ka es esmu cieši apņēmies…

— Ko?

— Noraut galvu pirmajam, kurš par to iepīkstēsies, un pirmajam, kurš to uzzinās. Pēc tam es atgriezīšos Anglijā meklēt pie jums pat­vērumu un varbūt arī lūgt pieņemt mani dienestā.

— Atgriezties!

— Diemžēl, milord, es te nevienu, izņemot jūs, nepazīstu, un, ja es jūs neatradīšu vai jūs no saviem augstumiem aizmirsīsiet par mani…

— Paklausieties, d'Artanjana kungs, — Monks atteica, — jūs esat ļoti laipns, ārkārtīgi gudrs un drosmīgs cilvēks. Jūs esat pelnījis visus zemes labumus. Brauciet man līdz uz Skotiju, un es jums apsolu, ka tik labi iekārtošu jūs manā vicekaralistē, ka visi jūs apskaudīs.

— Ak, milord, patlaban tas nav iespējams. Man ir svēts pienākums aizsargāt jūsu labo slavu. Man jāaizkavē, lai kāds dumjš jokdaris neap­tumšo jūsu spožo vārdu laikabiedru acīs, bet varbūt arī pēcteču priekšā.

— Pēcteču priekšā!

— Kā gan citādi! Pēcteči neko nedrīkst uzzināt par šī notikuma sīku­miem. Iedomājieties, ja nu par šo nelaimīgo notikumu ar priedes koka kasti uzzina pasaule — ko tad domās? Nodomās, ka jūs atjaunojāt karaļa varu nevis cēlu mērķu vārdā, nevis pēc savas sirds mudinājuma, bet gan, sekojot nolīgumam, ko jūs abi noslēdzāt Ševeningenā. Lai ko es arī ne­stāstītu, kā tas viss notika patiesībā, man neticēs: teiks, ka es arī esmu parāvis kādu gabalu no šī pīrāga un to notiesāju.

Monks sarauca uzacis.

— Slava, gods, godīgums! — viņš čukstēja. — Tukšas skaņas!

— Migla, — d'Artanjans piebilda, — migla, caur kuru neviens neko nevar skaidri saskatīt.

— Ja tā, brauciet uz Franciju, dārgais draugs, — Monks sacīja. — Brauciet un, lai jums būtu ērtāk un patīkamāk atgriezties Anglijā, pie­ņemiet manu atvadu dāvanu…

„Sen jau tā vajadzēja!" — d'Artanjans domāja.

— Klaidas krastā, — Monks runāja tālāk, — man ir namiņš koku paēnā; mēs to saucam par kotedžu. Pie mājas ir nedaudz zemes. Pie­ņemiet to no manis!

— Ak, milord…

— Jūs tur jutīsieties kā mājās; tas ir tieši tāds patvērums, par kādu jūs tikko runājāt.

— Kā! Jūs mani tik devīgi apveltāt! Man ir neērti to pieņemt!

— Nē, Monks iebilda, viegli pasmaidīdams, — nevis jūs būsiet man pateicību parādā, bet gan es jums.

Viņš paspieda musketiera roku un piebilda:

— Es likšu uzrakstīt dāvinājuma rakstu.

Viņš izgāja.

D'Artanjans noskatījās viņam pakaļ un kļuva domīgs: viņš bija aiz­kustināts.

9 3aK. 164 kh. 2

„Te nu beidzot ir godīgs cilvēks, — viņš domāja. — Tikai sāpīgi, ka viņš to dara nevis tāpēc, ka es viņam patīku, bet gan tāpēc, ka baidās no manis. O, es vēlos, kaut varētu viņam iepatikties!"

Pēc ilgākām pārdomām viņš pie sevis noteica: „Galu galā, kam man vajadzīga viņa mīlestība? Viņš taču ir anglis."

Viņš izgāja, mazliet noguris no šīs divkaujas.

„Tā nu man ir muiža, — viņš domāja. — Tikai, velns parāvis, kā šo kotedžu lai sadala ar Planšē? Varbūt atdot viņam zemi, bet sev paņemt māju, vai arī, lai viņš ņem māju, bet es ņemšu… Velns parāvis! Monks neļaus man dāvināt bodniekam māju, kurā viņš ir dzīvojis! Viņš ir pārāk lepns! Kaut gan, kāpēc Planšē par to jāsaka? Šo' muižu es neiegādājos par kompānijas naudu, bet gan ieguvu, pateicoties savam prātam: tātad tā pieder man vienam pašam."

Viņš devās pie grāfa de Lafēra.

„Man patiešām veicas, — d'Artanjans domāja, — Bet šoreiz es ne­būšu pārgalvīgs un izmantošu gadījumu, — laiks taču nākt pie prāta."

Šaja vakarā viņš jautri vakariņoja kopā ar savu draugu Atosu, neteik­dams ne vārda par saņemto dāvanu. Vakariņu laikā viņš tomēr neno­turējās un sāka izprašņāt draugu par sēju, pļauju un lauksaimniecību. Atoss kā vienmēr atbildēja labprāt. Viņam likās, ka d'Artanjans nolēmis kļūt par lauku muižnieku, un viņš ne vienreiz vien nožēloja sava vecā drauga kādreizējo kustīgumu un jautro dabu. Pa to laiku d'Artanjans uz šķīvja atdzisušajos taukos rakstīja ciparus un skaitīja kaut kādas neie­domājamas summas.

Vakarā viņi saņēma pavēli vai, pareizāk sakot, atļauju izbraukt. Kad grāfam iedeva šo papīru, cits sūtnis pasniedza d'Artanjanam dokumentu sainīti ar milzum daudz zīmogiem, ar kādiem Anglijā parasti apstiprina zemes īpašumu. Atoss pamanīja, ka d'Artanjans pārskata aklus, kas ap­liecina viņa īpašuma tiesības uz ģenerāļa ārpilsētas namiņu. Piesardzīgais vai, kā teiktu citi, devīgais Monks dāvinājumu bija pārveidojis par pir­kumu un parakstījies, ka saņēmis par māju piecpadsmit tūkstošus livru.

Vēstnesis jau bija aizgājis. D'Artanjans vēl joprojām lasīja. Atoss smaidīdams skatījās uz viņu. Uztvēris viņa smaidu, d'Artanjans iebāza dokumentu paciņu kabatā.

— Atvainojiet, — Atoss teica.

— Nekas, nekas, mīļais draugs! — leitnants atbildēja. — Es jums pastāstīšu…

— Nē, es jūs lūdzu, nesakiet neko. Pavēles ir svēta lieta; par tām nedrīkst neko teikt ne brālim, ne tēvam. Es mīlu jūs vairāk kā brāli un vairāk par visiem citiem pasaulē…

— Izņemot Raulu?

— Es mīlēšu Raulu vēl vairāk, kad viņa raksturs izveidosies un viņš parādīs sevi darbos… kā jūs, dārgais draugs.

— Tātad, spriežot pēc jūsu vārdiem, jums arī dota pavēle, un jūs man par to neko neteiksiet?

— Jā, mans draugs.

Gaskonis nopūtās.

— Kādreiz, — viņš bilda, — jūs būtu uzlicis šo slepeno papīru uz galda un teiktu: „D'Artanjan, izlasiet šo skrīvējumu Portosam un Ara- misam."

— Taisnība… Tas bija jaunības un uzticēšanās laimīgais laiks, kad mēs sekojām savu kaislīgo asiņu aicinājumam!..