Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Pieaugusi Henriete kļuva par skaistuli. Kad Stjuarti atkal atguva tro­ni, viņas skaistums uzplauka vēl krāšņāk.

Lords Viljē Bckingems (tā lorda Bekingema dēls, kurš ieņem tik no­zīmīgu vietu mūsu vēstījuma pašā sākumā) bija skaists jauneklis, gurdenas tvīksmes pilns, ja bija sieviešu sabiedrībā, jautrs, ja sarunājās ar vīriešiem, un Vilmots Ročesters, asprātis gan ar vīriešiem, gan sievietēm, stāvēja Henrietes prekšā, un abi centās izraisīt viņas smaidu.

Daiļā jaunā princese bija atspiedusies ar zeltu izšūtā samta spilvenā un, iegremdējusi vienu roku ūdenī, slinki klausījās muzikantus, neko ne­dzirdot, un ieklausījās abu galminieku tērzēšanā, izlikdamās, ka nemaz neklausās viņos.

Lēdija Henriete apvienoja sevī franču un angļu skaistuļu burvību. Vi­ņa vēl nekad nebija mīlējusi un bija visai cietsirdīga, kad sāka koķetēt. Smaids, kas parasti naivi apliecina meitenes labvēlību, neapmirdzēja viņas seju un, kad viņa pacēla acis, tad raudzījās tik cieši uz vienu vai otru kavalieri, ka tie, neskatoties uz savu pārdrošību un prasmi apieties ar dāmām, negribot mulsa.

Pa to laiku laiva slīdēja uz priekšu. Muzikantiem sāka zust spēki, un arī galminieki nejutās daudz labāk. Princesei acīmredzot pastaiga likās pārāk garlaicīga, jo viņa pēkšņi nepacietīgi pacēla galvu un teica:

— Pietiek! Laiks doties mājup!

— Cik mēs esam nelaimīgi, — teica Bckingems, — mums tā arī neiz­devās uzjautrināt jūsu augstību.

— Mani gaida māte, — atteica Henriete, — un godīgi atzīšos, ka man ir garlaicīgi.

Bckingems nikni iekoda lūpā, jo viņš patiešām bija iemīlējies lēdijā Henrietē un, kā jau iemīlējies, uztvēra katru viņas vārdu nopietni. Ro­česters arī saknieba lūpas; bet, tā kā viņa prāts vienmēr valdīja pār jūtām, tad viņš to darīja tāpēc, lai atturētu dzēlīgus smieklus.

Princese bija novērsusies no galminiekiem un skatījās uz krastu, zāli un ziediem. Pēkšņi viņa tālumā ieraudzīja d'Artanjanu un Parī.

— Kas tur nāk? — viņa jautāja.

Abi kavalieri apsviedās zibens ātrumā.

— Tas ir Parī, — Bekingems atbildēja, — tikai Parī.

— Atvainojiet, — Ročesters iebilda, — man liekas, ka kopā ar viņu ir vēl kāds.

— Jā, tas ir pirmkārt, — princese gurdeni noteica, — bet, otrkārt, ko nozīmē vārdi „tikai Parī", pasakiet, lūdzu, milord?

— Tie nozīmē, — Bckingems apvainojies atbildēja, — ka uzticamais Parī, klīstošais Parī, mūžīgais Parī nav nekāds svarīgais putns.

— Jūs maldāties, hercog. Parī, klīstošais Parī, kā jūs viņu nosaucāt, vienmēr ir klīdis, kalpodams mūsu ģimenei, un man vienmēr ir ļoti pa­tīkami redzēt viņu.

Lēdija Henriete izturējās tāpat kā visas citas daiļavas: no kaprīzēm viņa pārsviedās uz īgnumu. Mīlētājs jau bija paķļāvies viņas kaprīzēm; tagad galminiekam bija jāpacieš īgnums. Bekingems palocījās un neko neatbildēja.

— Tas tiesa, jūsu augstība, — Ročesters teica, arī paklanīdamies, — Parī ir uzticama kalpa paraugs. Tomēr viņš vairs nav jauns, bet mēs smejamies tikai, ja redzam jautrus cilvēkus. Vai tad večuks var būt jautrs?

— Pietiks, milord, — Henriete sausi aprāva viņu. — Man šī saruna ir nepatīkama.

Pēc tam, it kā runādama pati ar sevi, piebilda:

— Cik dīvaini un nesaprotami, ka mana brāļa draugi tik maz ciena viņa kalpus!

— Ak, jūsu augstība, — Bekingems izsaucās, — jūs caururbāt manu sirdi ar dunci, kas izkalts jūsu augstības rokām.

— Ko nozīmē šī pēc franču madrigālu parauga veidotā frāze? Es to nesaprotu.

— Jūsu augstība, tā nozīmē, ka jūs pati — labā, iecietīgā, žēlīgā — arī jūs reizēm smējāties, atvainojiet, es gribāju teikt, smaidījāt, klausī­damās lādzīgā Parī nesakarīgo pļāpāšanu, kuru jūs tagad tik dedzīgi aiz­stāvat.

— O, milord! Ja cs kādreiz tiktāl aizmirsos, tad jūs veltīgi man to atgādināt, — lēdija Henriete dusmīgi atbildēja. — Labais Parī, liekas, vēlas ar mani runāt. Ročester, lūdzu pavēliet, lai piestāj krastā.

Ročesters tūlīt pat nodeva tālāk princeses pavēli; pēc brīža laiva pie­stāja krastā.

— Izkāpsim krastā, — Henriete aicināja, atbalstīdamās pret Ro- čestera roku, kaut gan Bekingems stāvēja viņi tuvāk un piedāvāja savu roku.

Ročesters ar neslēptu lepnumu, kas sāpīgi ievainoja nabaga Bekin- gemu pašā sirdī, pārveda princesi pa tiltiņu, ko airētāji pārmeta no laivas uz krastu.

— Kurp jūs vēlaties doties, jūsu augstība? — Ročesters apjautājās.

— Jūs jau redzat, milord: pie labā Parī, kas vienmēr klīst apkārt, kā teica lords Bekingems. Viņa acis kļuvušas vājas no asarām, kuras viņš lējis mūsu ciešanu dēļ, un viņš nevar mani saskatīt.

— Ak, Dievs, — Ročesters atteica, — cik jūsu augstība šodien ir skumja! Mēs droši vien liekamies jums smieklīgi neprāši!

— Runājiet tikai par sevi, milord, — Bekingems drūmi piezīmēja. — Es viņas augstībai esmu tik neciešams, ka vispār viņai neeksistēju.

Ne Ročesters, ne princese viņam neatbildēja; Henriete tikai paātri­nāja soļus. Bekingems atpalika un, izmantodams savu vienatni, tik nikni uzbruka savam kabatas lakatiņam, ka pēc trīs rāvieniem no tā palika tikai skrandas.

— Parī, labais Parī, — princese aicināja savā apburošajā balsī, — Nāc šurp. Es redzu, ka tu mani meklē, un es tevi gaidu.

— Ak, jūsu augstība, — Ročesters iebilda, — ja Parī jūs neredz, tad tas cilvēks, kas viņu pavada, ir lielisks ceļvedis aklajam. Paskatieties tikai, kādas viņam ir ugunīgas acis — tās ir kā bākas lukturi.

— Jā, un tie apgaismo īsta karavīra seju, — atbildēja princese, no­lēmusi runāt pretī katram vārdam.

Ročesters paklanījās.

— Tā ir viena no tām vīrišķīgajām sejām, kādas var redzēt tikai Francijā, — princese piebilda tik uzstājīgi kā sieviete, kas pārliecināta par savu nesodāmību.

Ročesters un Bckingems saskatījās, it kā jautādami viens otram: „Kas viņai noticis?" — Hercog Bekingem, — Henriete pavēlēja, — uzziniet, kāpēc Parī atnācis. Ejiet!

Jaunais hercogs uztvēra šo pavēli kā žēlastības izpausmi un kļuva možāks. Viņš aizskrēja pretī Parī, kas kopā ar d'Artanjanu lēni devās pie princeses. Parī gāja lēnām, jo bija vecs. D'Artanjans soļoja lēni un cienīgi, kā pienākas iet trešdaļas miljona īpašniekam — bez dižošanās, bet arī bez liekas kautrības. Kad Bekingems, kurš steidzās izpildīt prin­ceses pavēli (princese bija pagājusi dažus soļus un apsēdusies uz soliņa), piegāja pie Parī, tas viņu pazina un sacīja:

— Vai jums, milord, nelabpatiktu izpildīt viņa majestātes vēlēšanos?

— Kādu, Parī kungs? — jaunais augstmanis apjautājās vēsi, kaut gan nedaudz mīkstināja toni, atcerēdamies par princesi.

— Viņa majestāte uztic jums stādīt priekšā šo kungu viņas augstībai lēdijai Henrietei.

— Ko tad? Kas ir šis kungs? — Bekingems augstprātīgi jautāja.

— Atvainojiet, kungs, bet es uzzināju tikai jūsu vārdu un neko vairāk.

— Ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē, ka es jūs nepazīstu.

— Man veicies vairāk, kungs, — d'Artanjans sacīja. — Man bija tas gods pazīt jūsu ģimeni un sevišķi jūsu slaveno tēvu nelaiķa hercogu Be- kingemu.

— Manu tēvu!..Jā, es sāku atcerēties… Jūs sauc ševaljē d'Artanjans?

D'Artanjans palocījās.

— Varbūt jūs esat viens no tiem francūžiem, kas slepeni sazinājās ar manu tēvu?