Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Bija jau astoņi, kad abi draugi iegāja pils galerijā, kur drūzmējās galminieki un lūdzēji. Visi paslepus vēroja abu vienkāršā piegriezuma ār­zemnieciskos tērpus un cēlās, izteiksmīgās sejas. Atoss un d'Artanjans pārlaida skatienu pūlim un turpināja savu sarunu.

Pēkšņi galerijas galā atskanēja troksnis: ienāca ģenerālis Monks un kopā ar viņu apmēram divdesmit virsnieku, kas centās iegūt viņa lab­vēlību. Galu galā vakar viņš vēl bija Anglijas pavēlnieks; varēja sagaidīt, ka cilvēku, kas atjaunoja Stjuartu dinastiju, gaida spoža nākotne.

— Kungi, — Monks, pagriezies pret viņiem, teica, — lūdzu, neaiz­mirstiet, ka es vairs nekas neesmu. Nesen es komandēju republikas galveno armiju; tagad tā pieder karalim, es nodevu viņam visu varu, kāda man bija.

Visu apkārtējo sejās atspoguļojās visdziļākais izbrīns; lišķu un lūdzēju pulciņš ap Monku pamazām kļuva retāks un saplūda ar pūli. Monks ga­tavojās gaidīt karali tāpat kā pārējie.

D'Artanjans nevarēja atturēties, nenorādījis to grāfam de Lafēram, kas sarauca uzacis.

Pēkšņi Kārļa II kabineta durvis atvērās, un parādījās jaunais karalis; viņam pa priekšu gāja divi galminieki.

— Esiet sveicināti, kungi, — viņš teica. — Vai ģenerālis Monks ir

šeit?

— Es esmu te, jūsu majestāte! — vecais ģenerālis atbildēja.

Kārlis strauji piegāja pie viņa un dedzīgi paspieda viņa rokas.

— Ģenerāli, — karalis skaļi teica, — es tikko parakstīju patentu: jūs esat Olbermelas hercogs, un es vēlos, lai jūs būtu bagātākais un vare­nākais karalistē, kurā, izņemot Montrozu, neviens nevar līdzināties jums uzticībā, drosmē un talantā. Kungi, es nozīmēju hercogu par sauszemes un jūras karaspēku virspavēlnieku; apsveiciet viņu.

Visi sadrūzmējās ap ģenerāli, kas pieņēma apsveikumus tikpat bez­kaislīgi kā vienmēr.

D'Artanjans pa to laiku teica Atosam:

— Ja es iedomājos, ka šī hercogiste, sauszemes un jūras karaspēka pavēlniecība, vārdu sakot, viss šis diženums gulēja seša pēdas garā un trīs pēdas platā kastē…

— Mans draugs, — Atoss iebilda, — vēl lielākas slavenības nokļūst vēl mazākās kastēs un no tām jau vairs ārā netiek.

Monks pēkšņi pamanīja abus francūžus, kas stāvēja malā, gaidīdami, kamēr pūlis kļūs retāks. Viņš tūlīt pienāca pie viņiem šai filozofisko pār­domu degpunktā.

— Vai jūs runājat par mani? — viņš smaidīdams apvaicājās.

— Milord, — Atoss atteica, — mēs runājam ari par Dievu.

Monks uz brīdi kļuva domīgs, bet tad jautri teica:

— Parunāsim mazliet par karali, ja jums nav iebildumu; šķiet, jums ir nozīmēta audience? *

— Deviņos, — teica Atoss.

— Desmitos, — piebilda d'Artanjans.

Šai brīdi galerijas vidū parādījās karalis.

— Ā, te ir mani francūži! — viņš sacīja bezrūpīgā jautrībā, ko viņam bija izdevies saglabāt, neskatoties uz visām viņa nelaimēm. — Francūži ir mans mierinājums!

Atoss un d'Artanjans paklanījās.

— Hercog, pavadiet viņus uz manu darba kabinetu. Es tūlīt nākšu, kungi, — karalis franciski piebilda.

Viņš steidzīgi atlaida savu svītu, lai ātrāk varētu atgriezties pie saviem francūžiem, kā viņš tos bija nosaucis.

— Ševaljē d'Artanjan, — viņš teica, ienākdams kabinetā, — es ļoti priecājos, jūs redzot.

— Valdniek, es esmu sajūsmā, ka varu apsveikt jūsu majestāti $ent- džeimsas pilī.

— Jūs man izdarījāt sevišķi svarīgu pakalpojumu, un es esmu jums pateicību parādā. Ja es nebaidītos iejaukties mūsu armijas virspavēlnieka darīšanās, tad piedāvātu jums jūsu cienīgu vietu manā svītā.

— Jūsu majestāte, — d'Artanjans iebilda, — atstājot Francijas karaļa dienestu, es viņam apsolīju, ka nekalpošu nevienam citam karalim.

— Ļoti žēl, — Kārlis teica. — Es vēlētos izdarīt jūsu labā pēc ie­spējas vairāk; jūs man patīkat.

— Jūsu majestāte…

— Paskatīsimies, vai man neizdosies jūs pierunāt neturēt doto vārdu, — Kārlis smaidīdams turpināja. — Hercog, palīdziet man. Ja nu jums pie­dāvātu, es gribu teikt, ja es jums piedāvātu kļūt par manu musketieru galveno komandieri?

D'Artanjans paklanījās vēl zemāk nekā iepriekš.

— Es būtu nelaimīgs, ja man būtu jūsu majestātei jāatsaka, — viņš sacīja. - Muižniekam nav nekā svētāka par goda vārdu, bet, kā man jau bija tas gods teikt, es to devu Francijas karalim.

— Tad vairs par to nerunāsim, — karalis noteica, pievērsdamies Atosam.

D'Artanjanu atkal pārņēma rūgta vilšanās.

„Es jau to paredzēju! — musketieris čukstēja pie sevis. — Vardi! Vārdi! Svētais ūdens! Karalis vienmēr prot jums piedāvāt tieši to, par ko jau iepriekš zināms, ka jūs to nevarat pieņemt. Tā viņš parāda savu augstsirdību, ne ar ko neriskēdams! Es esmu muļķis, trīskārt muļķis, ka uz kaut ko cerēju!"

Kārlis saņēma Atosa roku.

— Grāf, — viņš teica, — jūs man esat kā otrs tēvs; pakalpojumu, ko jūs man izdarījāt, nav iespējams atmaksāt. Man tomēr gribētos jūs apbalvot. Mans tēvs jūs apbalvoja ar Bikšu lences ordeni; šis ordenis nav pat visiem Eiropas monarhiem. Valdošā karaliene apbalvoja jūs ar Svētā Gara ordeni: tas nav mazāk slavens. Es jūs apbalvoju ar Zelta Aunādas ordeni, ko man atsūtīja Francijas karalis: uz kāzām viņš saņēmis no sava sievastāva, Spānijas karaļa, divus patentus uz šo ordeni. Par to es lūgšu no jums kādu pakalpojumu.

— Jūsu majestāte, — Atoss samulsis teica. — Jūs man piešķirat Zel­ta Aunādas Ordeni! Francijā tas ir tikai karalim.

— Es gribu, lai jūs varētu būt kā līdzīgs pret līdzīgu ar visiem sla­venākajiem cilvēkiem gan savā dzimtenē, gan visur citur, — Kārlis teica, noņemdams no krūtīm ķēdi. — Es esmu pārliecināts, grāf, ka tēvs pat no sava kapa mani atbalsta.

„Ir nu gan dīvaini, — pa to laiku, kamēr viņa draugs, nometies ceļos, saņēma slaveno ordeni, domāja d'Artanjans, — dīvaini un apbrīnojami — laimes lietus vienmēr līst uz visiem apkārtējiem, bet man no tā neuzpil ne pilīte. Zvēru pie sava goda, ja es būtu skaudīgs, man vajadzētu vai matus plēst."

Atoss piecēlās, un Kārlis viņu maigi apskāva.

— Ģenerāl! — karalis sacīja Monkam.

Viņš aprāvās, pasmaidīja un turpināja:

— Atvainojiet, es gribēju teikt, hercog… Es kļūdījos tikai tāpēc, ka hercoga vārds, pēc manām domām, ir pārāk īss… Es visu laiku meklēju garāku titulu. Es vēlos, lai jūs stāvētu tronim pēc iespējas tuvāk un lai es jūs varētu saukt tā pat kā karali Luiju par brāli! Atradu! Jūs būsiet man kā brālis, es jūs ieceļu par Īrijas un Skotijas vicekarali… Tagad es vairs nekļūdīšos.

Hercogs paspieda karaļa roku pēc sava paraduma bez sevišķas sa­jūsmas.

Tomēr šī pēdējā balva viņu aizkustināja. Kārlis savu cēlsirdību iz­pauda ar gudru ziņu, lai dotu hercogam iespēju izteikt kādu vēlēšanos, bet karalis viņam bija jau iedevis vairāk, nekā viņš varēja cerēt.

— Velns parāvis! — d'Artanjans nopurpināja pie sevis. — Līst au­maļām! Var vai prātā sajukt!

Viņš šķita tik nožēlojams un skumjš, ka karalis nespēja apvaldīt smai­du.

Monks gribēja atvadīties no Kārļa II.

— Kā, vai jūs, mans uzticamais draugs, jau aizejat? — karalis jautāja hercogam.

— Ar jūsu majestātes atļauju… Šīs dienas iespaidi mani ir ļoti no­gurdinājuši. Man jāatpūšas.

— Bet es ceru, — karalis teica, — jūs neaiziesiet bez d'Artanjana kunga?