Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jums taisnība, nešaubieties, — d'Artanjans atteica.

— Ak, mans mīļais, dārgais draugs, piedodiet man, — lūdza Atoss, kam nepaslīdēja gar ausīm rūgta pieskaņa d'Artanjana vārdos. — Vai es negribot esmu apvainojis savu labāko draugu?

— Ko jūs, Atos! Es pat pavadīšu jūs uz pili, protams, tikai līdz vār­tiem, un pie viena pastaigāšos.

— Jūs nāksiet iekšā kopā ar mani. Es gribu pastāstīt viņa majes­tātei…

— Nevajag! — d'Artanjans iesaucās neliekuļotā lepnumā. — Nav la­bi lūgt žēlastības dāvanas; bet vēl sliktāk, ja tās lūdz ar citu starpniecību. Iesim, draugs, mums būs jauka pastaiga; pa ceļam es jums parādīšu ģe­nerāļa Monka māju, kurš mani nomitinājis pie sevis. Kārtīga māja! Vai zināt, daudz izdevīgāk ir būt vienkāršam ģenerālim Anglijā nekā mar­šalam Francijā.

Atosu apbēdināja drauga tēlotā jautrība.

Visa pilsēta bija priecīgi uzbudināta.

Pa ceļam Atoss un d'Artanjans sarunājās maz, varbūt tāpēc, ka vi­ņiem vajadzēja pārrunāt pārāk daudz.

Atoss domāja, ka d'Artanjans var saklausīt viņa teiktajos vārdos šķie­tamu prieku, un tas aizskars musketieri, turpretim d'Artanjans baidījās, ka viņa sacītajā noteikti izpaudīsies rūgtums, un tas samulsinās krietno Atosu.

Viena prieks un otra rūgtums it kā sacentās klusuciešanā.

Beidzot pirmais neizturēja un ierunājās d'Artanjans, kam vienmēr kņudēja mēle.

— Atos, vai jūs atceraties, — viņš iesāka, — d'Obiņjē* piezīmēs ir vieta, kur šis uzticīgais muižnieks — gaskonis, tāpat kā es, nabadzīgs, tāpat kā es un — es gandrīz vai pateicu: drosmīgs tāpat kā es — stāsta par Indriķa IV skopumu? Es labi atceros, ka tēvs man bieži tika teicis, ka d' Obiņjē kungs ir melis. Tomēr pavērojiet, kā dižā Indriķa pēcteči šai ziņā līdzinās viņam.

— Apžēliņ, d'Artanjan! Francijas karaļi ir skopi? — Atoss iesaucās. Jūs esat jucis!

D'Artanjans nerimās:

— Ak, jūs nekad neredzat citu trūkumus, tāpēc ka jums pašam tie nepiemīt. Indriķis IV patiešām bija skops. Viņa dēls Ludviķis XIII arī bija skops; mēs abi par to kaut ko zinām, vai ne? Orleānas hercogam šis netikums piemita vislielākajā mērā; par to viņu ienīda visi, kas kalpoja viņam.

Nabaga Henriete bija skopa pret savu gribu. Viņa nepusdienoja katru dienu un savas istabas nekurināja katru ziemu; tādu piemēru viņa rādija savam dēlam Kārlim II, dižā Indriķa IV mazdēlam, un viņš ir divkārši skops — kā māte un kā vectēvs. Nu kā, vai es labi parādīju skopuma ciltskoku?

— D'Artanjan, jūs esat pārāk stingrs pret Burboniem.

— Ā, es vēl piemirsu labāko no viņiem… bearnieša otru mazdēlu,. Luiju XIV, manu bijušo pavēlnieku. Es domāju, ka tas arī ir skops: viņš

Teopdors Agripa d'Obiņjē (1550 — 1630) — franču dzejnieks un vēsturnieks, pārliecināts hugenots. Pirms nāves d'Obiņjē nosauca Indriķi IV par diženāko karali, kādu jebkad pazinusi Francija.

taču negribēja dot miljonu savam brālēnam Kārlim. Nu labi, es redzu, ka jūs sākat dusmoties… Starp citu, mēs esam atnākuši līdz manai mājai vai, pareizāk sakot, līdz mana drauga Monka mājai.

— Dārgais d'Artanjan, es nedusmojos, bet jūs mani apbēdināt. Vien­mēr ir skumji, kad cilvēks neieņem to vietu, kādu ir pelnījis; jūsu vārdam būtu jāskan gluži tāpat kā visslavenāko karavīru un izcilāko diplomātu vārdiem.

Vai gan Luiņī, Belegardi un Basompjēri * pelnījuši bagātību un slavu vairāk par jums? O, jums ir taisnība, mans dārgais draugs, tūkstoškārt taisnība!

D'Artanjans smagi nopūtās un ieveda savu draugu ģenerāļa Monka mājā.

— Atļaujiet, es atstāšu mājās savu maku, — viņš teica. — Ja slavenie Londonas blēži, kurus daudzina pat Parīzē, man pulī nozags pēdējo nau­du, tad man nebūs par ko atgriezties Francijā… Es aizbraucu no Fran­cijas ar jautru prātu un atgriežos vēl priecīgāks, jo mans senais naids pret Angliju ir atdzimis un vēl vairāk nostiprinājies.

Atoss nekā neatbildēja.

— Mīļais draugs, pagaidiet mazliet, es tūdaļ iešu jums līdz. Zinu, ka jūs steidzaties saņemt balvu, bet ticiet, ka es tikpat nepacietīgi alkstu dalīties jūsu priekā… kaut vai pa gabalu… Pagaidiet mani.

D'Artanjans jau bija izgājis cauri vārtiem, kad musketieri apturēja pa pusei kareivis, pa pusei sulainis, kas pie Monka kalpoja par vārtsargu, un angliski teica:

Šarls d'Albērs Luiņī (1578 — 1621) — hercogs, Ludviķa XIII fa­vorīts, kas pakļāva viņu savai ieteķmei, kad Ludviķis vēl bija do- fins. Viņš iemācīja Ludviķim dresēt žagatas un tā ieguva viņa lab­vēlību. Rožē de Senlarī Belegards (1565 — 1646) — hercogs, Fran­cijas pērs, Karaļa Indriķa IV piekritējs un mīlulis. Fransuā Ba- sompjērs (1579 — 1646) — hercogs, Francijas maršals, Indriķa IV galmā parādījās 1602.gadā un iekaroja karaļa labvēlību. Kardināls Rišeljē ieslodzīja viņu uz divpadsmit gadiem Bastīlijā, un tur viņš uzraķstīja interesantus memuārus.

— Atvainojiet, milord d'Artanjan.

— Kas tad tas? Varbūt arī ģenerālis mani padzen? Tā tikai vēl trūk­tu.

Franciski teiktie vārdi ne mazākā mērā neiespaidoja to, kam tie bija domāti: vārtsargs runāja tikai angliski un pie tam ar krietnu skotu iz­loksnes pieskaņu.

Toties tie sāpīgi iedzēla Atosam, jo likās, ka d'Artanjana vārdi sāk piepildīties.

Anglis pasniedza d'Artanjanam vēstuli un pateica:

— No ģenerāļa.

— Nu lieliski, viņš mani padzen, — gaskonis sacīja. — Vai lasīt vēs­tuli, Atos?

— Droši vien jūs kļūdāties, — Atoss atbildēja. — Vai patiešām pa­saulē vairs nav palicis godīgu cilvēku, izņemot mūs abus?

D'Artanjans paraustīja plecus un atplēsa vēstuli; nesatricināmais ang­lis pielika tuvāk lukturi, lai musketierim būtu gaišāks.

— Kas jums notika? — vaicāja Atoss, redzēdams, ka d'Artanjans iz­mainās sejā.

— Izlasiet pats.

Atoss paņēma vēstuli un izlasīja:

„D'Artanjana kungs,

karalis ļoti nožēlo, ka jūs nepavadījāt viņu uz Sv. Pāvila katedrāli. Viņa Majestāte apgalvo, ka viņam jūs ļoti pietrūkāt, — tāpat kā man, dārgo kapteini. Ir tikai viens veids, kā to izlabot. Viņa majestāte gaida mani deviņos Sentdžeimsas pilī. Vai jūs nevēlaties tur ierasties vienā laikā ar mani? Karalis nozīmējis šo laiku jūsu audiencei."

Vēstuli bija parakstījis Monks.

— Nu, ko jūs teiksiet tagad? — Atoss ar maigu pārmetumu iesaucās, kad bija izlasījis Monka vēstuli d'Artanjanam.

— Ko? — musketieris atkārtoja, pietvīcis no prieka un mazliet arī kaunēdamies, jo bija pārāk pasteidzies apvainot karali un Monku. — Parasta pieklājība, tā neuzliek nekādus pienākumus, kaut gan, protams, pieklājība tā ir.

— Es neticēju, ka jaunais karalis būs tik nepateicīgs, — Atoss sacīja.

— Jāsaka gan, ka viņam vēl nav bijis laika, lai aizmirstu pagātni, — d'Artanjans atteica. — Bet līdz šim viss runāja par labu maniem uz­skatiem.

— Es piekrītu, dārgais draugs. Nu, lūk, jūs kļuvāt līksmāks. Jūs ne­ticēsiet, kā es priecājos.

— Tātad, — d'Artanjans sacīja, — karalis pieņem Monku deviņos, bet mani pieņems desmitos. Tā, droši vien, ir lielā audience, ko mēs Luvrā mēdzam saukt par svētā ūdens dalīšanu. Iesim, draugs, varbūt, ka mums ari uzpil kāda lāsīte.

Atoss neko neatbildēja, un abi devās uz Sentdžeimsas pili, kur vēl joprojām drūzmējās pūlis cerībā saskatīt logos galminieku ēnas vai karaļa siluetu.