Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Gājiens virzījās uz priekšu. Kliedzienu viļņi vēlās pakaļ karalim uz pili; musketieri vēl joprojām stipri grūstīja.

— Velns parāvis! — mūsu filozofs turpināja. — Visi šie cilvēki kāpj man uz kājām un neliekas par mani ne zinis, jo viņi ir angļi, bet es esmu francūzis. Ja viņiem pajautās: „Kas ir d'Artanjans?" — viņi atbildēs: „Ne- zinām!" Bet, ja viņiem teiks: „Lūk, karalis! Lūk, Monks!" — tad viņi tūlīt auros pilnā balsī: „Lai dzīvo karalis! Lai dzīvo Monks!" Tomēr, — viņš turpināja, viltīgi un mazliet no augšas skatīdamies uz steidzīgo pūli, — apsveriet vismaz, labie ļaudis, ko izdarīja Kārlis II, ko paveica Monks un pie viena atcerieties, ko izdarīja nepazīstamais, vārdā d'Artanjans. Tiesa, jūs nezināt, ko viņš izdarīja, jūs nepazīstat arī viņu pašu, un tas varbūt jums traucē pareizi spriest. Bet velns ar jums! Nekas nekavē Kārli II būt par dižu karali, kaut gan viņš ir divpadsmit gadus pavadījis trimdā, bet Monku — būt par slavenu karavadoni, kaut arī viņš aizbrauca uz Holandi kastē. Nu, ja jau ir atzīts, ka viens ir dižens karalis, bet otrs — slavens karavadonis, tad sauksim: „Urā karalim Kārlim II! Urā ģenerālim Mon- kam!"

Viņa balss saplūda ar tūkstošiem citu, uz mirkli pārspēdama tās visas. Lai uzsvērtu savu padevību, viņš noņēma cepuri un vicināja to. Kad viņš ar vislielāko dedzību tā izpauda savas uzticīgā pavalstnieka jūtas, kāds pēkšņi saķēra viņa roku.

— Atos? — d'Artanjans iesaucās. — Jūs šeit!

Draugi apskāvās.

— Jūs esat šeit, — musketieris turpināja, — un nevis karaļa svītā, cienījamo grāf? Kā tā! Jūs — svētku vaininieks — nejājat blakus viņa majestātei pie kreisās rokas kā Monks pie labās? Atzīstos, ka es ne­saprotu ne jūs, ne arī karali, kas jums tik daudz pateicības parādā.

— Jūs vienmēr jokojat, dārgais d'Artanjan, — Atoss atbildēja. — „ Vai patiešām jūs nekad neatmetīsiet šo nelāgo ieradumu?

— Kāpēc tad jūs neesat svītā?

— Es neesmu svītā tāpēc, ka to nevēlos.

— Un kāpēc jūs nevēlaties?

— Tāpēc, ka es neesmu nedz Francijas karaļa vēstnesis, nedz sūtnis, nedz arī pārstāvis, un neklājas būt citas valsts karaļa svītā.

— Velns parāvis! Un tomēr jūs bijāt viņa tēva nelaiķa karaļa…

— Tas bija citādi: viņš gāja preti nāvei.

— Taču jūsu pakalpojumi Kārlim II…

— Es izpildīju tikai savu pienākumu. Jūs zināt, ka man nepatīk spo­žums. Lai karalis Kārlis II atstāj mani mierā un ēnā, ja es viņam neesmu vajadzīgs; tas ir viss, ko es lūdzu.

D'Artanjans nopūtās.

— Kas jums noticis? — Atoss jautāja. — Varētu domāt, ka jūs skumdina karaļa laimīgā atgriešanās Londonā. Bet jūs taču viņa majes­tātes labā esat izdarījis vismaz tikpat daudz, cik es.

— Vai ne? — d'Artanjans savā gaskoņa manierē nosmējās. — Es taču ari daudz paveicu viņa majestātes labā, kaut arī neviens to neno­jauš?

— Jā, jā! — Atoss atbildēja. — Un karalis to zina, ticiet man, draugs.

— Zina! — musketieris rūgti atkārtoja, — Velns parāvis, es par to nešaubījos, bet nu pacentīšos aizmirst!

— Es esmu pārliecināts, ka viņš gan neaizmirsīs!

— Atos, jūs tā runājat, tikai lai mierinātu mani!

— Kāpēc gan?

— Velns parāvis! Bet mani izdevumi? Es esmu izputējis, mans draugs, pilnīgi izputējis šī prinča dēļ, kurš nupat te aizlēkšoja garām zirgā.

— Karalis nezina, ka jūs esat izputējis, bet viņš zina, ka ir jums daudz pateicības parādā.

— Kas man no tā tiek, Atos, padomājiet! Es taisnīgi novērtēju jūsu nopelnus: jūs izdarījāt visu, ko varējāt. Taču tieši es ļāvu jūsu iecerēm piepildīties, kaut arī pirmajā brīdī liekas, ka es tikai traucēju. Es spriežu tā: ne jūsu argumenti, ne lēnprātība droši vien ģenerāli Monku nepār­liecinātu; bet es ar viņu apgājos tik stingri, ka devu iespēju jūsu princim paspīdēt ar savu cēlsirdību. Tikai, pateicoties manai kļūdai, viņš varēja parādīt augstsirdību; par to Monks Kārlim atmaksāja, atdodot viņa troni.

— Tas viss ir tīra patiesība, mans draugs, — Atoss atteica.

— Nu un tālāk? Kaut arī tā tīra patiesība, tik un tā es atgriežos mājās, saņēmis Monka labvēlību, kurš mani nepārtraukti sauc par dārgo kapteini, kaut gan es viņam neesmu ne dārgs, ne arī kapteinis, un ieguvis karaļa mīlestību, kurš jau ir aizmirsis manu vārdu. Mani nolād kareivji, kuriem es sasolīju bagātīgu atalgojumu un nolādēs lāga Planšē, kam es nolaupīju daļu viņa īpašuma.

— Kā tā? Kāds te sakars ar Planšē?

— Lūk, kāds. Monks iedomājas, ka ataicinājis šo uzpucēto, smaidīgo, visu dievināto karali; jūs iedomājaties, ka esat viņu atbalstījis; es domāju, ka esmu viņam nodrošinājis uzvaru; tautai liekas, ka viņš to ir atkarojis; viņš pats domā, ka sasniedzis mērķi sarunu ceļā. Tas viss nav taisnība: Kārlim II, Anglijas, Skotijas un Īrijas karalim, troni atcļcva franču bod­nieks, kas dzīvo Lombarda ielā un kuru sauc Planšē. Lūk, ko nozīmē diženums! Viss ir niecība! — kā teikts svētajos rakstos.

Atoss negribot pasmaidīja.

— Dārgais d'Artanjan, — viņš teica, draudzīgi paspiezdams muske­tiera roku, — vai tad jūs vairs neesat filozofs? Vai jūs nespēj mierināt doma, ka jūs izglābāt man dzīvību, laimīgas nejaušības dēļ ierazdamies abi ar Monku tobrīd, kad nolāpītie parlamenta piekritēji grasījās mani dzīvu sadedzināt?

— Pa daļai jūs bijāt pelnījis šo sodu, dārgo grāf.

— Par ko? Vai par to, ka izglābu viņa majestātei karalim Kārlim piederošo miljonu?

— Kādu miljonu?

— Ak, jā, mans draugs, jūs taču par to nekā nezināt! Nedusmojieties uz mani; tas nebija mans noslēpums. Vārds „remembcr!", ko Kārlis I teica uz ešafota…

— Un kas nozīmē „atceries"L

— Tieši tā. Šis vārds nozīmēja: «Atcerieties, ka Ņūkāslas pagrabos ir paslēpts miljons, un ka šis zelts pieder manam dēlam".

— Ā, tagad es saprotu!.. Es saprotu arī, — un tas ir visļaunākais, — ka katru reizi, kad Kārlis II iedomājas par mani, viņš sev saka: „Šī cil­vēka dēļ es tik tiko nezaudēju troni. Par laimi es biju garā cildens un augstsirdīgs". Lūk, ko par mani domā jaunais augstmanis melnajā, ap­nēsātajā tērpā, kas Bluā pili ar cepuri rokā lūdza mani ielaist viņu Fran­cijas karaļa kabinetā.

— D'Artanjan, d'Artanjan! — Atoss uzlika roku musketierim uz ple­ca. — Jūs esat netaisnigs.

— Man uz to ir tiesības.

— Nē, jo jūs nezināt nākotni.

D'Artanjans vērīgi paskatījās uz draugu un sāka smieties.

— Ak, dārgais Atos, — viņš teica, — jūsu runā atgadās lieliski iz­teicieni. Tādus es esmu dzirdējis tikai no jums un no kardināla Mazarīni.

Atoss protestēdams sakustējās.

— Mans draugs, atvainojiet, ja es jūs aizvainoju, — d'Artanjans ar smaidu turpināja. — Nākotne! Cik brīnišķīgi ir tādi daudzsološi vārdi. Cik patīkami ir tos zelēt, kad nav ko ēst! Velns parāvis! Es esmu dzir­dējis kādu vārdu, kas pildītu solījumu! Bet lai nu tas paliek, — d'Ar­tanjans mainīja tēmu. — Ko jūs šeit darāt, dārgo Atos? Vai jūs esat karaļa mantzinis?

— Ko? Mantzinis? Kāpēc? — Kā gan citādi? Karalim ir miljons, tātad viņam vajadzīgs mantzinis. Francijas karalim nav nekā, toties viņam ir finansu superintendants Fukē kungs. Starp citu, jāatzīst, ka Fukē kun­gam gan ir daži miljoniņi.

— O, mūsu miljons jau sen ir iztērēts, — Atoss teica un savukārt pasmējās.