Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Saproti: to iztērēja par samtu, atlasu, briljantiem un visu veidu un krāsu spalvām. Visai ģimenei bija ārkārtīgi nepieciešami skroderu un veļas šuvēju pakalpojumi. Atcerieties, Atos, cik daudz mēs iztērējām La- rošelas kauju laikā, kad vajadzēja iejāt pilsētā? Divus vai trīs tūkstošus livru. Bet karaļa apģērbam vajag vairāk auduma, tur noteikti var iztērēt miljonu… Vismaz pasakiet, Atos, ja arī jūs neesat mantzinis, vai jums ir ietekme galmā?

— Zvēru pie sava goda, es pats to nezinu, — Atoss vienkārši at­bildēja.

— Patiešām nezināt?

— Nē, es pēc Duvras karali neesmu saticis.

— Ā, viņš ir aizmirsis arī par jums! Velns parāvis! Tas tik ir labi!

— Viņa majestātei ir tik daudz darīšanu!

— O! — d'Artanjans iesaucās ar tikai sev piemītošo smalko iz­smieklu. — Goda vārds, es sāku atkal mīlēt monsenjoru Džūlio Mazarīni. Tātad karalis nav jūs saticis, vai ne?

— Nē.

— Un jūs nedusmojaties?

— Par ko? Dārgo d'Artanjan, jūs laikam domājat, ka es tā rīkojos karaļa dēļ? Es taču viņu nemaz nepazīstu. Es to darīju viņa tēva dēļ, un tas, ja atceraties, bija īsts bruņinieks un cildens cilvēks.

— Patiešām, viņš bija lielisks un labs cilvēks. Viņš dzīvoja draņķīgi, bet nomira kā nākas.

— Tad saprotiet jel, dārgais d'Artanjan, ka es nelaiķa karalim viņa dzīves pēdējā minūtē zvērēju godīgi glabāt noslēpumu par apraktajiem dārgumiem, kuri man bija jānodod viņa dēlam, lai vajadzības gadījumā viņam palīdzētu. Jaunais princis ieradās pie manis. Viņš manī saskatīja it kā iemiesotas atmiņas par savu tēvu un izstāstīja man par savu na­badzību. Kārļa II labā es izdarīju tikai to, ko biju solījis Kārlim I, un ne vairāk. Tas nozīmē, ka mani neinteresē, vai viņš ir pateicīgs, vai ne. Es izdarīju pakalpojumu nevis viņam, bet sev, jo atbrīvojos no dotā so­lījuma.

— Es vienmēr esmu teicis, — d'Artanjans izdvesa ar smagu nopūtu, — nesavtība — tas ir kaut kas nepārspējams.

— Un tātad, dārgais draugs, — Atoss piezīmēja, — jūs esat tādā pat stāvoklī kā es. Ja es pareizi sapratu jūsu vārdus, tad jūs aizkustināja jaunā prinča ciešanas. Jūs rīkojāties daudz cildcnāk nekā es: jūs bojā gājušā karaļa dēlam neko nebijāt parādā, turpretim man bija jāizpilda savs pienākums. Jūsu dzinulis bija tikai sirds — cēla un laba sirds, kas slēpjas aiz jūsu skepticisma un dzēlīgā izsmiekla čaulas. Jūs izmantojāt šim nolūkam uzticīgā kalpa naudu un varbūt — es pat esmu par to pārliecināts — arī savu naudu. Un tagad netiek atzīti jūsu nopelni! Kas par to? Jūs vēlaties atdot Planšē naudu?… Es saprotu jūsu vēlēšanos, mans draugs: ja muižnieks aizņēmies naudu no sava kalpa, viņam neklājas to neatdot, pie tam ar procentiem. Zināt, es varu 'pārdot Lafēru pili vai arī, ja tas ir par daudz, kādu mazāku fermu. Jūs norēķināsieties ar Plan- šē, un varat būt pārliecināts, ka manās klētīs joprojām paliks pietiekoši daudz, lai mēs abi un Rauls varētu iztikt. Tad, dārgais draugs, jūs būsiet parādā tikai sev pašam, un — es jūs labi pazīstu — jums būs ļoti patī­kami domāt: „Tas biju es, kas Anglijas karalim atdeva troni." Vai tad tā nav?

— Ak, Atos, — d'Artanjans domīgi teica, — es jau kādreiz jums sacīju, ka tad, kad jūs kļūsiet par abatu, es iešu klausīties jūsu sprediķus. Ja jūs man pateiksiet, ka elle pastāv, velns lai parauj, es sākšu baidīties no uguns un pannas. Jūs esat labākais no cilvēkiem. Man piemīt tikai viena laba īpašība, un to es atzīstu: es neesmu skaudīgs. Visi pārējie grēki man piemīt pārpārēm.

— Es turpretim nezinu nevienu, kas varētu līdzināties d'Artanjanam, — Atoss iebilda. — Bet nemanot esam nonākuši līdz mājai, kurā es dzīvoju. Vai nevēlaties ienākt pie manis, dārgais draugs?

— O, tā taču, šķiet, ir viesnīca „Brieža rags"! — d'Artanjans ie­saucās.

— Atzīstos, ka es to izvēlējos tīšām. Es mīlu vecus paziņas; man patīk sēdēt tai pašā krēslā, kur es pārguris un izmisis nokritu trīsdesmit pirmā janvāra vakarā, kad jūs atgriezāties.

— Tad, kad bijām atklājuši maskotā bendes slēptuvi? Jā, tā bija drausmīga diena.

— Iesim iekšā, — Atoss aicināja.

Viņi iegāja agrākajā kopējā zālē. Gan visu viesnīcu, gan kopējo zāli bija skārušas lielas pārmaiņas.

Agrākais saimnieks bija iedzīvojies bagātībā, slēdzis viesnīcu un zāli bija pārvērtis par pārtikas preču noliktavu. Pārējās istabas viņš izīrēja iebraucējiem.

Neizsakāmā uztraukumā d'Artanjans atpazina visas pirmā stāva mē­beles; viņš pazina sienu pārvilkumu, aizkarus un pat ģeogrāfijas karti, ko Partoss tik cītīgi bija pētījis brīvajā laikā.

— Pagājis vienpadsmit gadu! — d'Artanjans iesaucās. — Velns pa­rāvis! Man šis laiks liekas kā mūžība!

— Bet man — kā viena diena, — Atoss teica. — Mans draugs, ja jūs zinātu, kā es priecājos, ka jūs esat šeit kopā ar mani, un es varu

8 3aK. 164 kh. 2 paspiest jūsu roku, nomest zobenu un dunci un bez bažām ķertis pie šis heresa pudeles. Mans prieks būtu vēl lielāks, ja pie galda sēdētu ari abi mūsu draugi, bet mans mīļais Rauls stāvētu uz sliekšņa un skatītos uz mums ar savām platajām, maigi mirdzošajām acim.

— Jā gan, — d'Artajans satraukti teica, tas tiesa. Es jums pilnīgi piekrītu, sevišķi attiecībā uz sākuma daļu: patīkami uzjautrināties, sēžot turpat, kur mēs bažīgi gaidījām, ka durvīs parādīsies Mordaunts.

Šai brīdī atvērās durvis, un d'Artanjans, par spiti savai drosmei, sa­rāvās.

Atoss viņu saprata un smaidīdams sacīja:

— Tas ir mūsu saimnieks, viņš man nes kaut kādu vēstuli.

— Jā, milord, - viesnīcnieks atteica, es patiešām atnesu jūsu gaišībai vēstuli.

— Pateicos, — Atoss teica un paņēma vēstuli, pat nepaskatījies uz

to.

— Pasakiet man, krietno saimniek: vai jūs gadījumā nepazīstat manu viesi?

Vecais pacēla galvu un uzmanīgi apskatīja d'Artanjanu.

— Nē, nepazīstu.

— Viņš ir viens no tiem draugiem, par kuriem es jums stāstīju; pirms vienpadsmit gadiem viņš te apmetās kopā ar mani.

— Te ir bijuši tik daudzi ārzemnieki! — vecais teica.

— Bet mēs šeit bijām tūkstoš sešsimt četrdesmit devītā gada trīs­desmitajā janvārī, — Atoss piebilda, tā cerēdams atsvaidzināt krodzinieka kūtro atmiņu.

— Var jau būt, - tas atbildēja, - bet tas bija tik sen!

Viņš paklanījās un izgāja.

— Pateicos! — d'Artanjans noteica. Te nu bija — vari veikt varoņ-. darbus un valsts apvērsumus un kaut vai iecirst savu vārdu akmeņos vai varā; ir kaut kas, kas ir vēl cietāks par dzelzi, varu un akmeņiem un atceras vēl mazāk: tas ir bagātību ieguvuša viesnīcnieka pakausis. Viņš mani nepazīstot! Bet es pazīstu viņu…

Atoss pasmaidīja un atplēsa vēstuli.

— Ā, tā ir vēstule no Parī, — viņš teica.

— Oho! — d'Artanjans atsaucās. — Lasiet, mans draugs, lasiet! Tajā droši vien ir pēdējie jaunumi.

Atoss pašūpoja galvu un izlasīja:

„Dārgo grāf,

Viņa Majestāte karalis ar visdziļāko nožēlu ievēroja, ka jūs nebijāt kopā ar viņu šai triumfa dienā. Karalis pavēlēja man jums uzrakstīt un lūgt, lai jūs atceraties viņu.

Viņa Majestāte gaida jūs šovakar no deviņiem līdz vienpadsmitiem Sentdžeimsas pilī.

Ar patiku un cieņu palieku jūsu padevīgais kalps

Parī."

— Redziet nu, dārgais d'Artanjan, nevajag šaubīties par karaļu lab­vēlību.